Salacgrīvas vēsture
Salacgrīvas vēsture aptver laika periodu kopš Salacgrīvas dibināšanas Metsepoles zemē līdz mūsdienām.
Rīgas arhibīskapijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Indriķa hronikā aprakstīts, ka krustnešu karagājieni virzījās uz Sakalas, Sontaganas un Ridalas zemēm notika gar jūras krastu. 1207. gadā Salacas grīva nonāca Livonijas bīskapijas, vēlāk Rīgas arhibīskapijas t.s. Līvu galā. No hronikas zināms, ka 1216. gada pavasarī iebrucēji no Sāmsalas pa Salacas upi (latīņu: Saletsa) iebruka letu zemēs ap Burtnieku ezeru.[1] 1226. gadā bīskaps Alberts lika celt Salacas pili upes stāvākajā ziemeļu krastā, apmēram puskilometru no upes grīvas, lai pārraudzītu pieeju Salacas ūdensceļam. 1474. gadā Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers sabiedrojās ar Zviedrijas karali pret Livonijas ordeni, tādēļ Salacgrīvā izcēlās zviedru desants, tomēr Livonijas ordeņa karaspēks pili atguva un paturēja savā kontrolē līdz 1485. gadam. 1508. gadā pirmo reizi pieminēta Salacas baznīcas draudze. Livonijas kara laikā 1561. gadā Salacgrīva nonāca Polijas-Lietuvas pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes sastāvā.
Lielo karu periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc poļu-zviedru kara (1600-1629) Salacgrīva ietilpa Zviedru Vidzemes teritorijā, 1633. gadā Salacgrīvas pils pēdējo reizi pieminēta kā nocietinājums, pēc tam tā tika pilnīgi nopostīta Otrā Ziemeļu kara laikā. Pēc Lielais Ziemeļu kara tā nonāca Krievijas impērijas Vidzemes guberņas sastāvā. Postošo karu un Lielā mēra rezultātā Salacgrīvā pamazām izzuda līvu valoda.
Vidzemes guberņas periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1777. gadā uzcēla Salacgrīvas luterāņu baznīcu. 1870. gadā tika atvērta pirmā tirgotava un ar piekrastes kuģniecības attīstību Rīgas līcī sākās Salacgrīvas miesta veidošanās. Salacas grīvā no laukakmeņiem izbūvēja molu un padziļināja upes gultni, kas ļāva ostā līdzšinējo liellaivu vietā iebraukt arī kuģiem. Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemes ražojumu - labības, linu, bet īpaši kokmateriālu - pārkraušanas vietu tālākai transportēšanai galvenokārt uz Rīgu un Pērnavu. Gada laikā ostā ienāca 150 - 200 buru kuģu. Tika ievests galvenokārt sāls zivju sālīšanai, akmeņogles un dzelzs izstrādājumi. 1897. gadā Salacgrīvā bija 70 dzīvojamās mājas, 40 noliktavas un 400 iedzīvotāju, bet 1907. gadā 26 mūra mājas, 57 koka ēkas un 400 iedzīvotāju. Pēc 1903. gada caur Salacgrīvas ostu krasi mazinājās preču plūsma, jo tika atklāta Ainažu osta, ko 1912. gadā ar iekšzemi savienoja Ainažu—Valmieras—Smiltenes šaursliežu dzelzceļš. Šādos apstākļos par Salacgrīvas prioritāti kļuva tikai koku pludināšana pa Salacu un to transportēšana tālāk. 1909. gadā Salacgrīvā pār Salacas upi tika uzbūvēts viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Latvijā.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 26. maijā igauņu karaspēks padzina lieliniekus no Salacgrīvas. 1921. gadā pēc H. Eidemaņa iniciatīvas nodibināja Salacgrīvas vidusskolu. 1928. gadā Salacgrīvai piešķīra pilsētas tiesības. Pateicoties luterāņu draudzes un ugunsdzēsēju dāmu komiteju aktīvai darbībai, pilsētā bieži notika dažādi kultūras pasākumi. 1935. gadā Salacgrīvā bija 168 dzīvojamās ēkas, bet iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija zemkopība, koku pludināšana, tirdzniecība un zvejniecība. 1940. gadā Salacgrīvā izveidoja zivju fabriku, kas sākotnēji bija plānota Ainažos, kā arī nodibināja zvejnieku arteli "Brīvais vilnis". Pēc Otrā pasaules kara izbūvēja ostu, cēla dzīvojamos namus, auga pilsētas iedzīvotāju skaits. 1960. gadā Salacgrīvu ar Rīgu savienoja rekonstruētā Rīgas-Tallinas šoseja. 1977. gadā Salacgrīvai pievienoja bijušā zvejnieku kolhoza "Enkurs" centru Kuivižos. Pilsētas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar stadionu un brīvdabas estrādi, kur ik gadus jūlija sākumā notika Zvejnieku svētki, no 2001. gada Jūras svētki. Kopš 2004. gada 14. augusta notiek Salacgrīvas pilsētas svētki, bet 2007. gadā sāka organizēt Positivus festivālus. 2009. gadā Salasgrīvas pilsētu ar lauku novadu iekļāva Salacgrīvas novadā, 2021. gadā Limbažu novadā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Indriķa hronikas fragments XIX.11.: Mortuo itaque rege pervenit verbum in Osiliam, simul et audientes balistarios et viros armatos Dune portum custodire, Saletsam intraverunt et ascendentes circa stagnum Astegerwe m villas Lettorum despoliaverunt et mulieres capientes viros interfecerunt. Et congregati sunt quidam ex Lettis, insequentes eos et com prehensos quosdam interfecerunt n et alios ad naves fugaverunt. Arhivēts 2016. gada 12. martā, Wayback Machine vietnē. latviskojums: "Kad nomira kņazs, vēsts par to sasniedza Sāmsalu, un, kad sāmsalieši reizē arī uzzināja, ka Daugavas ostu sargā stopnieki un bruņoti vīri, viņi iebrauca Salacā, devās augšup un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru, sagūstīja sievietes un nogalināja vīriešus. Tad sapulcējās kādi leti un sekoja viņiem, vairākus notvēra un nogalināja, bet pārējos piespieda aizbēgt pie kuģiem".
| ||||||||||||||
