Saldējums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saldējuma deserts

Saldējums ir uzputots un saldēts pārtikas produkts, ko pamatā gatavo no piena, saldā krējuma, kā arī augļu un ogu sulas vai biezeņa. Kā piedevas saldējumam var pievienot dažādas garšvielas, svaigus vai žāvētus augļus, riekstus, olas, olu pulveri, kafiju, kakao, šokolādi, iesalu, vanilīnu, kanēli, citronskābi u.c. Lai saldējumam būtu viendabīga konsistence un ražošanas laikā neveidotos lieli ledus kristāli, tiem pievieno stabilizatorus, no kuriem izplatītākie ir agars, algināti, karagenīns, želatīns, ciete un nātrija kazeināti.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās ziņas par piena un krējuma saldējumu parādījās Ķīnā ap 2. vai 3. gadsimtu p.m.ē. Viduslaiku Eiropā saldējums esot parādījies, kad šerberta saldēšanas recepti no Ķīnas atvedis itāļu ceļotājs Marko Polo. No piena produktiem saldējumu sāka izgatavot 18. gadsimtā Lielbritānijā un Amerikā. Pirmā saldējuma rūpnīca tika atvērta 1851. gadā Baltimorā.[2]

Saldējuma porcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV saldējums var sastāvēt no šādām sastāvdaļām:[3]

Šīs sastāvdaļas tiek procentuāli aprēķinātas pēc saldējuma svara. Ja tiek runāts par pareiza uztura jautājumiem, saldējuma sastāvdaļu procentuālais sadalījums ir vairāk kā būtisks. Jāatzīst, ka saldējums noteikti nav no tiem produktiem, kas satur vismazāk kaloriju. Pat tā sauktie maz kaloriju saldējumi satur daudz kaloriju, piemēram, Bena un Džerija beztauku vaniļas īriss satur 150 kalorijas (630kJ) uz pus tasi tā lielā cukura sastāva dēļ.[4]

Saldējuma konuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mis Māršalas Pavārgrāmatā, kas tika izdota 1888. gadā, tiek apstiprināts, ka saldējumu var pasniegt konusā [5], taču ideja par to radusies jau pirms tās. Agnese Māršala bija sava laika slavena recepšu pierakstītāja. Viņa arī palīdzēja popularizēt saldējumu. Viņa patentēja un izgatavoja saldējuma veidotāju un bija pirmā, kas ierosināja izmantot šķīdinātās gāzes, lai sasaldētu saldējumu.

Uzticami pierādījumi vēsta, ka saldējumi konusos tika pasniegti jau 19. gadsimtā un to popularitāte tika būtiski palielināja svētā Luisa pasaules gadatirgū 1904. gadā. Balstoties uz leģendu, šajā gadatirgū saldējuma tirgotājiem beigušās kartona kastes, kurās atradušies saldējumi, tāpēc viņi vairs nespēja pārdot saldējumus. Netālu no saldējumu stenda atradies Sīrijas vafeļu stends, kuram ar pārdošanu nevedās, jo karstā laikā neviens vafeles pirkt nevēlējās. Vafeļu tirgotāji, redzot neveiksmi un saprotot, ka var palīdzēt un piepelnīties, piedāvāja veidot konusus, ierullējot saldējumu vafelēs. Jaunais produkts tika veiksmīgi pārdots, bet pārējie pārdevēji, kas uzzināja par šo ideju, steidzās to īstenot arī savā pārdošanā.[6][7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lilita Ozola, Inga Ciproviča (2002). Piena pārstrādes tehnoloģija. Jelgava: LLU PTF. 92—94. lpp. ISBN 9984-596-37-0.
  2. Inga Bajāre. Kā radies saldējums? Kā saldējumi atšķiras? (latviski). Latvijas Avīze. Atjaunināts: 2015. gada 13. martā.
  3. Goff, H. Douglas. "Ice Cream Ingredients". Dairy Science and Technology Education Series. University of Guelph. Retrieved 17 May,2012
  4. Kendall, Pat (2000-06-25). "Ice Cream - What's in a Scoop?". Colorado State University. Archived from the original on May 30, 2008. Retrieved 17 May, 2012
  5. "The Ice House - ice trade and ice cream". Retrieved 17 May, 2012
  6. Robin Weir's Ice Cream Cone Essay". Historicfood.com. 2004. Retrieved 17 May, 2012
  7. "Ice Cream Cone, History of Ice Cream Cone". Whatscookingamerica.net. Retrieved 17 May, 2012