Sandra Kalniete

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sandra Kalniete
Kalniete, Sandra-1372.jpg
Eiropas Parlamenta deputāte
Amata sākums
2009.gada jūnijs
Latvijas Ārlietu ministrs
Amatā
2002. gada 7. novembris — 2004. gada 9. marts
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Einars Repše
Priekštecis Indulis Bērziņš
Pēctecis Rihards Pīks
ES komisāre no Latvijas
Amatā
2004. gada 1. maijs — 2004. gada 22. novembris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Indulis Emsis
Pēctecis Andris Piebalgs

Dzimšanas dati 1952. gada 22. decembrī (61 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Toguras ciems, Tomskas apgabals, PSRS
Tautība latviete
Politiskā partija LTF
Jaunais laiks
Pilsoniskā savienība
Vienotība
Dzīvesbiedrs(-e) Ansis Reinhards[1]
Profesija Mākslas vēsturniece
politiķe
Augstskola Latvijas Mākslas akadēmija

Sandra Kalniete (dzimusi 1952. gada 22. decembrī) ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte. Mākslas teorijas zinātņu maģistre (1996). Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece (1988), Latvijas vēstniece ANO (1993-1995) un Francijā (1997-2002), Latvijas Ārlietu ministre (2002-2004), Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas (no 2009).

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1952. gada 22. decembrī KPFSR Tomskas apgabala Kolpaševas rajona Toguras ciemā, izsūtīto latviešu Ligitas un Aivara Kalniešu ģimenē. Māte Ligita, dzimusi Dreifelde (1926 - 2006), kopā ar savu māti un tēvu bija 1941. gada 14. jūnijā deportēta uz Sibīriju. 1948. gadā viņa atgriezās Latvijā, bet 1949. gadā tika apcietināta un aizsūtīta atpakaļ. Tēvs Aivars (1931) kopā ar savu māti izsūtīti 1949. gada 25. martā.

1957. gada 30. maijā četrgadīgā Sandra Kalniete kopā ar vecākiem atgriezās Latvijā. Mācījās Rīgas 39. astoņgadīgajā skolā, Rīgas 49. vidusskolā, Rīgas 39. vidusskolā (1960-1971). Neklātienē studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas kritikas fakultātes Mākslas vēstures un teorijas nodaļā (1975-1981). Pēc tam S. Kalniete strādāja par šuvēju ražošanas apvienības „Daile” salonā "Baltijas modes" (1981-1982). 1983. gadā kļuva par sekretāri-referenti LPSR Mākslinieku savienībā, bija tās valdes atbildīgā sekretāre (1987-1990). Līdztekus strādāja par sekretāri izdevniecībā „Liesma” (1985-1987).

Politiskā karjera[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gadā S. Kalniete iestājās Latvijas Tautas frontē un kļuva par Valdes priekšsēdētāja vietnieci. Pēc Augstākās padomes deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas strādāja par Protokola vadītāju Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā (1990-1993). Bija Ārlietu ministra vietniece Ivara Godmaņa valdībā un vēlāk Latvijas vēstniecībā Apvienotajā Karalistē 1. sekretāre. Papildinājās Līdsas Universitātes Starptautisko attiecību institūta kursos (1992). No 1993. līdz 1995. gadam bija Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. Apmeklēja Ženēvas universitātes Starptautisko attiecību institūta kursus (1995).

No 1997. līdz 2002. gadam strādāja par Latvijas vēstnieci Francijā. 2002. gadā Saeima apstiprināja S. Kalnieti LR ārlietu ministres amatā Einara Repšes (JL) valdībā (2002. gada novembris — 2004. gada marts). Viņas pilnvaru laikā 2003. gadā LR pievienojās ASV sabiedroto koalīcijas iebrukumam Irākā. 2004. gadā viņas vadībā izstrādāja izmaiņas Latvijas ārpolitikas stratēģiskajos dokumentos "Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" un "Latvijas Republikas ārpolitiskajā koncepcija". 2004. gadā Latviju uzņēma NATO un Eiropas savienībā.

2004. gadā Eiropas Parlaments apstiprināja viņu Eiropas Komisijas kolēģijas sastāvā par Eiropas Komisijas lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera t.s. ēnu komisāri. 2005. gadā kā līdzdibinātāja piedalījās Kokneses fonda izveidošanā. 2006. gada janvārī iestājās labēji konservatīvajā partijā „Jaunais laiks”. Novembrī ievēlēta Saeimā no partijas "Jaunais laiks" kandidātu saraksta. 2008. gada janvārī pameta partiju "Jaunais laiks" un iesaistījās jauna politiska spēka "Pilsoniskā savienība" veidošanā. Aprīlī piedalījās partijas "Pilsoniskā savienība" dibināšanā un kļuva par partijas valdes priekšsēdētāju.

2009. gada jūnijā, kandidējot no partijas "Pilsoniskā savienība" tika ievēlēta Eiropas Parlamentā, kur darbojās Eiropas Tautas Partijas jeb kristīgo demokrātu politiskajā grupā. Kļuva par Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pastavīgo locekli un darbojās Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā kā aizstājēja. Priekšsēdētāja vietniece Eiropas Parlamenta delegācijā attiecībām ar Japānu un aizstajēja delegācijā ES un Turcijas apvienotajā parlamentārajā komitejā.

2011. gadā, apvienojoties partijām "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība"un "Sabiedrība citai politikai" kļuva par partijas "Vienotība" biedri. 2011. gada 26. novembrī partijas "Vienotība" kongresā tika ievēlēta par partijas domes priekššēdētāju, 2012. gada 1. decembrī ievēlēta atkārtoti.

Apbalvojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu tekstilmāksla, 1989.
  • Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza, 2000.
  • Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, 2001. (stāsts par Sandras Kalnietes vecāku izsūtīšanu uz Sibīriju, visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas)
  • Prjaņiks. Debasmannā. Tiramisū, 2012. (gan recepšu apkopojums, gan autobiogrāfisks stāsts par ēšanas tradīcijām Latvijā)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
nav
ES komisāre no Latvijas
2004. g. 1. maijs — 2004. g. 22. novembris
Pēctecis:
Andris Piebalgs
Priekštecis:
Indulis Bērziņš
Latvijas Ārlietu ministrs
2002. gada 7. novembris—2004. gada 9. marts
Pēctecis:
Rihards Pīks