Sarkanais vilks

Vikipēdijas lapa
Sarkanais vilks
Canis rufus (Audubon & Bachman, 1851)
Sarkanais vilks
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSuņu dzimta (Canidae)
ĢintsSuņi (Canis)
SugaSarkanais vilks (Canis rufus)
Sarkanais vilks Vikikrātuvē

Sarkanais vilks (Canis rufus)[1] ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Sarkanais vilks joprojām oficiāli tiek sistematizēts kā viena no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām ar latīnisko nosaukumu Canis lupus rufus, tomēr pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka sarkanais vilks būtu jāizdala kā patstāvīga suga, jo tas tāpat kā austrumu vilks (Canis lycaon) un koijots (Canis latrans) ir atdalījies no pelēkā vilka pirms 150 000 - 300 000 gadiem[2]. Sarkanajam vilkam ģenētiski ir gan pelēkā vilka, gan koijota iezīmes.

Sarkanais vilks kādreiz plaši apdzīvoja Ziemeļamerikas dienvidaustrumu mežus, purvus un piekrastes prērijas. To varēja sastapt gan Meksikā, gan Floridā, gan pie Ņujorkas. Sarkanais vilks savvaļā tika uzskatīts par izmirušu kopš 1970. gadā. 1987. gadā tā savvaļas populācija ir atjaunota Ziemeļkarolīnā, ASV[3]. Savvaļā dzīvo apmēram 100-120 vilku. Zoodārzos ir apmēram 200 vilku.

Izskats un ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā vilka augums ir kaut kur pa vidu starp koijotu un pelēko vilku, ķermeņa garums ir 1 līdz 1,2 metri, augstums skaustā apmēram 75 cm. Aste no 25 — 35 centimetriem, masa no 18 — 41 kilogramam. Kažoks sarkanajam vilkam ir ar kanēļkrāsā ar pelēku vai melnu ēnojumu uz muguras un astes. Purns ap lūpām ir balts. Ir datēti arī melni indivīdi, bet iespējams, ka šīs krāsas vilku mūsdienās vairs nav. Sarkanais vilks maina kažoku vienreiz gadā ziemā. Tam ir lielas ausis, kas palīdz atdzesēt ķermeni karstajās un mitrajās vasarās, kādas mēdz būt ASV dienvidos. Sarkanajam vilkam ir 42 zobi[4]. Sarkanajam vilkam ir mandeļveida acis līdzīgas pelēkajam vilkam, plats purns un platāka galva salīdzinot ar koijotu. Sarkanais vilks ir izturīgāks pret karstumu salīdzinot ar citiem suņu ģints pārstāvjiem[4].

Sarkanais vilks dzimumbriedumu sasniedz 22 mēnešu vecumā. Grūsnības periods ir 61-63 dienas, piedzimst 1-10 kucēni aprīļa vai maija mēnesī[3]. Parasti ir viens metiens gadā. Mātīte izrok vairākas alas, un kucēni tiek bieži pārvietoti[4]. Sarkanie vilki veido ģimenes, kurās dzīvo viens pieaugušo indivīdu pāris un viņu bērni, kas vēl nav sasnieguši dzimumbriedumu. 2008. gadā Ziemeļkarolīnā ir saskaitīti 20 vilku bari[3]. Jaunie vilki ģimeni pamet apmēram 2 gadu vecumā. Bara lielums var būt 2-12 vilki. Tiem ir sava teritorija, kas tiek sargāta un iezīmeta, lai brīdinātu citus vilkus[4]. Sarkanais vilks savvaļā dzīvo 7-8 gadus, nebrīvē tas var nodzīvot 15 gadus[3].

Sarkanais vilks medī naktī, vakarā un no rīta. Parasti tas medī vienatnē, lai gan reizēm ir novērotas grupu medības. Tas galvenokārt medī trušus, nūtrijas un žurkas, bet tiek medīti arī baltastu brieži un jenoti. Tas ļoti reti uzbrūk mājdzīvniekiem. Saistībā ar sarkano vilku nav reģistrēts neviens uzbrukums cilvēkam.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajam vilkam ir 3 pasugas, no kurām mūsdienās divas ir izmirušas.

  • Sarkanais vilks Canis rufus
    • Canis rufus floridanus, izmiris ap 1930. gadu.
    • Canis rufus gregoryi, izmiris ap 1970. gadu.
    • Canis rufus rufus, Ziemeļkarolīnā savvaļā dzīvo apmēram 100 vilku .

Sarkanais vilks izmira ne tikai tādēļ, ka to cilvēki intensīvi medīja, bet arī tādēļ, ka tas sajaucās ar koijotiem. Šobrīd Ziemeļkarolīnas sarkano vilku bars dzīvo noslēgtākā teritorijā, un ar koijotiem vilks sajaucas reti. Hibrīdu kucēnu metiens ir apmēram 1 no 59[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Canis rufus (Red Wolf)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 14. janvārī. Skatīts: 2009. gada 25. janvārī.
  2. Wilson, P.J., S. Grewal, I.D. Lawford, J.N.M. Heal, A.G. Granacki, D. Pennock, J.B. Theberge, M.T. Theberge, D.R. Voigt, W. Waddell, R.E.Chambers, P.C. Paquet, G. Goulet, D. Cluff, and B.N. White. 2000. DNA profiles of the eastern Canadian wolf and the red wolf provide evidence for a common evolutionary history independent of the gray wolf. Canadian Journal of Zoology 78:2156 - 2166.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Red Wolf Recovery Project». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. janvārī. Skatīts: 2009. gada 25. janvārī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. decembrī. Skatīts: 2009. gada 12. februārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]