Sausās ielejas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sauso ieleju karte

Koordinātas: 77°28′S 162°31′E / -77.467, 162.517 Sausās ielejas (angļu: Dry Valleys) ir dabas apgabals Antarktīdā Transantarktīdas kalnos, rietumos no Makmerdo šauruma Viktorijas Zemē. Ar kopējo platību 4800 km² ir lielākā antarktiskā oāze (no sniega un ledus brīva teritorija) kontinentā. Sastāv no trīs galvenajām (Viktorijas, Raita un Teilora) un vairākām mazākām ielejām. Sausās ielejas tiek uzskatīta par sausāko vietu uz Zemes, jo to atsevišķos apvidos nokrišņi nav bijuši pēdējos divus miljonus gadu.[1] Ielejās atrodas tādi unikāli dabas objekti, kā Oniksas upe (garākā Antarktīdā) un Dona Huana dīķis (sāļākā ūdenstilpe uz Zemes).

Atklāšana un izpēte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Roberts Skots

Sausās ielejas tika atklātas Britu nacionālās antarktikās ekspedīcijas gaitā 1903. gada decembrī tā sauktā "Rietumu pārgājiena" laikā, kad Roberts Skots, Viljams Lešlijs un Edgars Evanss šķērsoja Transantarktīdas kalnu grēdu un atklāja Polāro plato. Atgriežoties no plato, tie nolaidās piekrastē pa tajā laikā vārdā nenosaukto Teilora glečeru un atklāja ieleju, kur bija apvidus bez sniega un tādas Antarktīdai absolūti neraksturīgas parādības, kā dubļi un šķidrs ūdens.[2]

Atklāto ieleju detālāk pētīja 1908. gada Britu antarktiskās ekspedīcijas ģeoloģiskā partija Reimonda Prīstlija (Raymond Priestley) vadībā un 1911. gada ekspedīcijas ģeoloģiskā partija austrālieša Grifita Teilora (Griffith Taylor) vadībā. Ledājs, pa kuru ceļoja Skots un kuru uzskatīja par Ferara glečera daļu, kā arī tam sekojošā sausā ieleja tika nosaukta Teilora vārdā.[3]

1946. un 1947. gados amerikāņu operācijas Highjump laikā tika veikta apvidus aerofotografēšana un tika atklāts, ka Skota uzietā ieleja ir tikai viena no daudzām līdzīgajām tajā apvidū.

Hidroloģiskie mērījumi pie Hjuikrīka Teilora ielejā.

Nākamā izpētes ekspedīcija uz Sausajām ielejām tika organizēta 1957. gada Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros, kad Makmerdo stacijā tika ierīkots lidlauks un bija iespējama gaisa loģistika. Uz ieleju, ko vēlāk nosauca par Raita ieleju, tika nosūtīta triju biologu un viena ģeoloģijas studenta partija apvidus izpētei un kartēšanai.

1960. gados Sausajās ielejās sākās regulāri un intensīvi pētniecības darbi, ko veica ASV, Jaunzēlandes, Japānas, Itālijas un PSRS polārpētnieki. Lai labāk nodrošinātu pētniecības procesu, Raita ielejā Vandas ezera krastā tika izveidota pastāvīga polārstacija Vanda. Staciju ar Jaunzēlandes polārpētniecības programmas finansējumu izbūvēja laika posmā no 1967. līdz 1969. gadam. Pirmā pētnieku ekspedīcija stacijā pārziemoja 1969. gadā. Kā vissezonas stacija tā tika izmantota arī 1970. un 1974. gadā. Pārējā laika posmā līdz 1995. gadam, kad staciju ekoloģisku iemeslu dēļ likvidēja, tā tika izmantota tikai vasaras sezonā.[4]

Pēc stacijas likvidācijas pētniecības darbi tiek veikti tikai uz laiku ierīkotās nometnēs, personālam bāzējoties Makmerdo šauruma otrajā krastā Rosa salā esošajās stacijās Makmerdo (ASV) un Skotā (Jaunzēlande). Ielejās vairākās vietās ir ierīkotas arī automātiskas meteoroloģiskās stacijas.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sausās ielejas satelītuzņēmumā.

Sausās ielejas ir daļa no Transantarktīdas kalnu grēdas, kas šķērso visu kontinentu 3500 km garumā un atdala Austrumantarktīdu no Rietumantarktīdas. Ielejas aizņem aptuveni 70 x 70 km lielu platību Rosa jūras Makmerdo šauruma rietumu piekrastē starp 161° un 163° austrumu garuma un 77° 15' un 77° 45' dienvidu platuma grādiem. Kopējā platība tiek lēsta ap 4500 km². Ielejas galvenokārt orientētas rietumu - austrumu virzienā no kalnu grēdas uz jūru, bet tikai Teilora ielejai ir ar ledāju neaizšķērsota izeja uz līci.

Bīkona smilšakmeņi.

Sauso ieleju unikālo klimatisko apstākļu izveidē galvenā loma ir to novietojumam kalnu grēdā attiecībā pret Polāro plato. Transantarktīdas kalni neļauj Austrumantarktīdas ledus masām, kas plato sasniedz 3 km biezumu, noplūst uz Rosa jūru. Sniega un ledus segas neesamība ielejās ir 320 km/h ātrumu sasniedzošo katabatisko vēju darbības rezultāts. Sausā, aukstā vēja darbības rezultātā tiek iztvaicēts viss ielejās esošais mitrums. Lielās, no plato lejupnākošās, blīvās gaisa masas ielejās rada arī adiabatisku efektu (gaisa sasilšanu spiediena ietekmē), kas izskaidro relatīvi siltāku temperatūru ielejās.

Ielejas un tās norobežojošās kalnu grēdas veidotas galvenokārt no Bīkona smilšakmens, kas veidojies no augšdevona līdz triasa periodam. Ieleju dibenu klājošā grants veidojusies galvenokārt no ielejās ienākošo glečeru gala morēnām. Vēja un saules ietekmē glečeri sublimējas atmosfērā un tikai neliela ledus daļa pārvēršas šķidrā ūdenī. Lielākā daļa no šī ūdens iesūcas gruntī, bet daļa antarktiskās vasaras laikā veido nelielas ūdensteces, kas vai nu izsīkst grantī, vai ietek beznoteces sālsezeros. Grunts ielejās ir tiktāl piesātināta ar dažādiem sāļiem, ka upju un strautu ūdens vēl pirms to ietecēšanas ezeros ir kļuvis par sālsūdeni.

Lielākā daļa ezeru Sausajās ielejās cauru gadu ir klāti ar pastāvīgu ledus segu. Ezeru dziļākajos slāņos ūdens temperatūra var sasniegt +25 °C (Vandas ezerā), kas izskaidrojams ar atšķirīgo ūdens sāļumu dažādos dziļumos un no tā izrietošo meromiktiju (ūdens slāņu nesajaukšanos). Ieleju ezeros ūdens sāļums vairākas reizes pārsniedz jūras ūdens sāļumu.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nometne pie Friksela ezera.

Sausajām ielejām ir caurmērā raksturīgs mazāk skarbs klimats, nekā pārējā kontinentā šajos platuma grādos. Vidējā gada temperatūra ir -17 °C. Ziemā temperatūra nokrītas līdz -50 °C, vasarā paceļas līdz vidēji -10 °C, nereti pārsniedzot 0 °C. Augstākā līdz šim novērotā temperatūra ir +15 °C, kas izmērīta 1974. gada 5. janvārī Vandas polārstacijā un ir arī absolūtais temperatūras maksimums kontinentālajā Antarktīdā. Ielejām raksturīgs ekstrēmi sauss klimats. Vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 30 mm, ko galvenokārt sastāda ledāju kušanas ūdeņi.[2]

Vide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mumificējies roņa ķermenis.

Ekstrēmi skarbo klimatisko apstākļu dēļ Sausajās ielejās ir izveidojusies unikāla ekosistēma. Dzīvnieku un augu valsts, neskatoties uz it kā siltākajiem laikapstākļiem, ir vēl nabadzīgāka nekā citviet Antarktīdā.[2] Ielejā ir atrasti endolīti un anaerobi organismi (galvenokārt baktērijas), dažas aļģu sugas ielejas ezeros, kā arī nematodes Eudorylaimus antarcticus. Reizumis ielejās tiek atrasti no jūras ieklīdušo pingvīnu un roņu sausajā gaisā mumificējušies ķermeņi.

Vairākām teritorijām Sausajās ielejās piešķirts speciālas aizsargājamas teritorijas statuss:

  • Kanādas glečers un Friksela ezers Teilora ielejā (1,47 km²; 1985),[5]
  • Linneja terase Asgarda kalnos (3,2 km²; 1985),[6]
  • Bervika ieleja (279 km²; 1975).[7]

Sauso ieleju apvidū 15 000 km² plašai teritorijai ir piešķirts Antarktīdas speciāli pārvaldītas teritorijas (Antarctic Specially Managed Area) statuss, kas regulē izpētes, apmeklējumu un citas aktivitātes apvidū.[8]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]