Sekulārisms Turcijā

Sekulārisms Turcijā tika ieviests līdz ar 1924. gada Turcijas konstitūcijas pieņemšanu. Vēlāk administratīvo un politisko nepieciešamību izveidot modernu, demokrātisku un sekulāru valsti nostiprināja Kemalisma ideoloģija Ataturka reformu gaitā. 13 gadus pēc šo principu ieviešanas, laicisma (franču: laïcité) princips tika iekļauts arī Turcijas konstitūcijas 2. pantā. Spēkā esošā konstitūcija nepieļauj valsts reliģiju un neveicina jebkuras citas reliģijas atbalstīšanu. Valsts oficiāli neatbalsta arī islāmu, par kura sekotājiem sevi uzskata 99% valsts iedzīvotāju. Turcijas laicisma principi nav kategoriski par valsts un reliģijas šķiršanu, jo valsts pienākums ir uzturēt "aktīvu neitralitāti". Valsts politiku un iestāžu darbību jautājumos, kas skar reliģiju, rūpīgi uzrauga Turcijas Reliģisko lietu pārvalde (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tās pienākums ir "realizēt valsts politiku islāma ticības, kalpošanas un ētikas jautājumus, izglītot sabiedrību reliģijas jautājumos un uzraudzīt reliģiskā kulta vietas."

Vēsture

Sekulārisma attīstība sākās jau Osmaņu impērijas laikā līdz ar Tanzimata reformām. Otrs lielākais sekulārisma ideju uzplaukums bija vērojams impērijas otrās konstitūcijas laikmetā un tā mūsdienu politiskā programma attīstījusies ar Ataturka reformu palīdzību.

Osmaņu impērija

Osmaņu impērija bija islāmiska monarhija, kuras galva bija Osmaņu dinastijas sultāns. Valsts iekārta tikai veidotas pēc milletu sistēmas principiem. Milletu sistēma nodrošināja visu impērijas teritoriju iedzīvotāju reliģisko, kulturālo un etnisko vērtību līdzāspastāvēšanu, iesaistot viņus valsts administratīvajā, ekonomiskajā un politiskajā iekārtā. Osmaņu sultāna iecelti pārvaldnieki un gubernatori (beji) nodrošināja, apmaiņā pret nodokļu maksu, iedzīvotāju militāru aizsardzību, bet jautājumus, kas saistīti ar reliģiskajiem kanoniem un vietējās kopienas tradīcijām, izlēma vietējā pašpārvalde. Tā kā paši sultāni bija musulmaņi, uz viņiem pilnībā attiecās visi Šariata noteikumi un pieņemtās kultūras normas. Sākot ar 1516. gada bija visu sunnītu pasaules galva, jeb kalifs. 19. gadsimtā osmaņu valdošā elite saprata, ka jāpārveido pastāvošā likumdošanas, militārās pārvaldes un tiesību sistēma, lai panāktu Eiropas valstu straujo progresu. Milletu sistēmai zaudējot savu nozīmību un, aktivizējoties dažādām nacionālisma kustībām visā impērijas teritorijā, tika meklēti jauni risinājumi milzīgās teritorijas un ļoti atšķirīgo iedzīvotāju grupu pārvaldīšanai.

Pirmās sekulārās militārās skolas 1792. gadā dibināja sultāns Selims III un pirmā sekulārā armijas vienība bija Nizam-ı Cedid. 19. gadsimta osmaņu reformām bija ļoti tālejošas sekas. Reformu rezultātā tika izveidota Tanzimata reformu sistēma, kas paredzēja līdzīgas tiesības visiem impērijas iedzīvotājiem (arī ne-musulmaņiem), osmaņu parlamenta izveidošanu un impērijas konstitucionālā likuma pieņemšanu, kurā tika uzskaitītas visu iedzīvotāju vienlīdzīgās tiesības. Osmaņu impērijas pastāvēšanu pārtrauca Pirmais pasaules karš un tam sekojošā Osmaņu impērijas sadalīšana. Pēc Turcijas neatkarības kara tika izveidota jaunā Turcijas Republika un līdz ar to tika pielikts punkts impērijas iekārtas attīstībai.

Reformas republikā

Republikas dibināšanas laikā tās pamatu apspriešanā bija iesaistīti divi elites grupējumi. Tie bija pieredzējuši Osmaņu impērijas reformas - islāmisti un rietumnieki. Abiem grupējumiem bija viens mērķis - jaunas, modernas valsts izveidošana un tiem bija kopīgi arī vairāki citi valsts veidošanas pamatprincipi. Turcijas dibinātājam Mustafa Kemalam Ataturkam izdevās abus šos grupējumus apvienot vienotā spēkā un diezgan īsā laika posmā veikt tādu pamata reformu kopumu, ko sauc par Ataturka reformām.

Pirmais solis bija balsstiesību piešķiršana vispārējā tautas balsošanā visiem valsts pilsoņiem. Pirms jaunās republikas proklamēšanas, 1922. gada 1. novembrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja ar likumu likvidēja agrāk pastāvējušo konstitucionālo monarhiju. Pēc tam bija jānomaina esošā islāma tiesību sistēma ar likumiem, kurus tā bija sākusi veidot neatkarības kara laikā. Sākuma punkts bija jaunas konstitūcijas pieņemšana 1921. gadā. Līdz pat 1923. gada 29. oktobrim pastāvēja vēl no impērijas pāri palikušais kalifāta institūts, kas tika likvidēts ar jaunas konstitūcijas pieņemšanu. Visas kalifāta institūta tiesības un pienākumus pārņēma pati nacionālā asambleja un tādēļ Turcijas valsts joprojām ir vienīgā, kas varētu atjaunot šī institūta darbību.

Līdztekus fundamentālajām reformām tika veiktas arī vairākas izmaiņas sabiedriskajā iekārtā un sadzīvē. Valsts ar administratīvām metodēm izskauda agrāk pastāvējušās reliģiskās dogmas un tradīcijas. Vienā sistēmā apvienoja visu valsts izglītības sistēmu un to nošķīra no reliģiskajām iestādēm. 1924. gada 3. martā tika likvidēti vairums pastāvējušo reliģisko ordeņu un ložu. 1934. gada 5. decembrī tika piešķirtas balsstiesības sievietēm un 1937. gada 5. februārī konstitūcijā iekļāva pantu par laicisma principu, kas pilnībā nošķīra valsti no reliģijas.

Konstitucionālie principi

Konstitūcijā noteikts, ka Turcija ir sekulāra un demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai. Suverenitātes tiesības pieder Turcijas tautai, kas šīs varas īstenošanu uztic deputātiem, kurus ievēl vispārējās vienpalātas parlamenta vēlēšanās. Konstitūcijas 4. pantā noteiktos principus aizliegts grozīt:

1. "laicisms, sociālā vienlīdzība, vienlīdzīgas tiesības likumu priekšā;"
2. "valsts pārvaldes forma - republika;"
3. "valsts nedalāmība".