Senangļu valoda
| Senangļu valoda Ænglisc, Anglisc, Englisc |
||
|---|---|---|
| Valodu lieto: | ||
| Runātāju skaits: | ||
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Ģermāņu Rietumģermāņu Angļu-frīzu Angliskās Senangļu valoda |
|
| Rakstība: | rūnu raksts, vēlāk latīņu alfabēts | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | nav | |
| ISO 639-2: | ang | |
| ISO 639-3: | ang | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. | ||
Senangļu valoda jeb anglosakšu valoda (Ænglisc, Anglisc, Englisc) ir valoda, kurā runāja un rakstīja anglosakšu ciltis Anglijā pirms 1100. gada. Uz šīs valodas pamata ir veidojusies viduslaiku angļu valoda un mūsdienu angļu valoda. Tā ir viena no rietumģermāņu valodu grupas angļu-frīzu atzara valodām.
Ir zināmi četri senangļu valodas dialekti: nortambriešu (Northumbrian; Anglijas ziemeļos un Skotijas dienvidaustrumos), mersiešu (Mercian; Anglijas centrālajā daļā), kentu (Kentish; Anglijas dienvidaustrumos) un rietumsakšu dialekts (West Saxon; Anglijas dienvidos un dienvidrietumos).[1] Nortambriešu un mersiešu dialekti dažreiz tiek klasificēti vienā dialektā kā Anglian dialekts. Visvairāk rakstiskās liecības ir saglabājušās rietumsakšu dialektā. Literārās aktivitātes pirmais lielais periods bija 9. gadsimtā Alfrēda Lielā valdīšanas laikā. Vieni no slavenākajiem darbiem, kas uzrakstīts senangļu valodā, ir "Beovulfs" un "Anglosakšu hronika".
Atšķirībā no mūsdienu angļu valodas, senangļu valodā lietvārdiem un īpašības vārdiem bija trīs dzimtes: vīriešu, sieviešu un nekatrā; vajadzības gadījumā lietvārdus, vietniekvārdus un īpašības vārdus varēja arī locīt četrās formās: nominatīvā, ģenitīvā, datīvā un akuzatīvā. Mūsdienu angļu valoda tiek locīta minimāli tikai nominatīvā, ģenitīvā un akuzatīvā.
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
 |
Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
