Sengrieķu literatūra

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Jēdziens "Sengrieķu literatūra" apzīmē literatūru, kas tapusi sengrieķu valodā laikā no aptuveni no 8. gs. p.m.ē. līdz aptuveni 4. gs. m.ē. Sengrieķu literatūrai ir izcila loma Eiropas literatūras izveidē un attīstībā. Senajā Grieķijā meklējami aizsākumi gan Eiropas dzejai, gan dramaturģijai un teātrim, gan arī prozai.

Periodizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu literatūru iespējams iedalīt vairākos periodos:

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnā literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Episkā dzeja[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu literatūras aizsākumi ir liroepiski darbi: Homēra eposi "Iliāda" un "Odiseja", kā arī Hēsioda eposi "Darbi un dienas" un "Teogonija".

Par Homēru kā autoru nekādu drošu ziņu nav. Tāpat, lai arī par "Iliādas" un "Odisejas" autoru tradicionāli uzskatīts tieši viņš, nav šaubu, ka šie darbi sakņojas daudz senākā folkloras un mitoloģijas tradīcijā. "Iliāda" ir eposs par Trojas karu, tās centrā ir Ahilleja tēls, kurā iemiesots sengrieķu varoņa ideāls. "Iliāda" ir tīri traģiska rakstura darbs, savukārt "Odisejā" sastopami arī komiski elementi. "Odisejā" stāstīts par Odiseja, viena no ahaju varoņiem, mājupceļu pēc desmit gadus ilgušā kara. Atgriešanās mājās pie sievas Pēnelopes un dēla Tēlemaha viņam prasa vēl desmit gadus, kuru laikā viņš zaudē visus savus biedrus. Mājās viņš pārrodas, izliekoties par ubagu. Gan "Iliāda", gan "Odiseja" balstītas senākās leģendās, to valoda ir vienkārša, tieša, bet tajā pašā laikā - ļoti izteiksmīga un tēlaina.

Hēsiods — atšķirībā no Homēra — atstājis ziņas par sevi pats - savos eposos. Viņš ir dzimis Vidusgrieķijā Boiotijā; domājams, ka viņš dzīvojis ap 700.g. p.m.ē. Didaktiskajā eposā "Darbi un dienas" viņš precīzi aprakstījis sava laika un reģiona zemnieku dzīvi, kā arī piedāvājis tiem dažādus padomus un ieteikums. "Teogonija" ir pirmais mēģinājums sistematizēt sengrieķu mitoloģiju, izveidojot dievu hierarhiju un aprakstot to rašanos.

Klasiskais laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liriskā dzeja[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sapfo

Liriskā dzeja ieguvusi tādu nosaukumu tāpēc, ka daļa no sengrieķu dzejas tikusi dziedāta mūzikas instrumenta liras pavadījumā. Pirmais zināmais liriskais dzejnieks ir Arhilohs no Paras salas, kurš dzīvojis 7.gs. p.m.ē. Šajā laikā sengrieķu polisās Grieķijā, Mazāzijā un citos Vidusjūras reģionos aizsākās liriskās dzejas uzplaukums, kas ilga līdz aptuveni 5.gs. p.m.ē. Par izcilākajiem šī perioda dzejniekiem uzskata Sapfo, Alkaju, Pindaru, Bakhilīdu.[1]

Pirmās sengrieķu lirikas formas ir epigramma, elēģija un jambs. Nedaudz vēlāk izveidojās t.s. melika - dzeja ar sarežģītāku formu un metriku. Melika tiek iedalīta monodiskajā lirikā, kas paredzēta vienam izpildītājam, un koru lirikā, kas paredzēta korim. Jambi tika deklamēti bez muzikāla pavadījuma, savukārt elēģijas tika dziedātas un deklamētas aulosa pavadījumā, melika — dziedāta liras pavadījumā.[2]

Dramaturģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiripīds

Ap 5.-4.gs. p.m.ē. par literatūras uzplaukuma centru kļuva Atēnas. Šo periodu mēdz dēvēt par atisko laikmetu; tajā aizsākās dramaturģijas un teātra attīstība. Nozīmīgākais sengrieķu dramaturģijas žanrs bija traģēdija, attīstījās arī komēdija; iespējams, par traģēdiju un komēdiju senāka ir satīru drāma. Dramaturģijas rašanās tiek saistīta ar dieva Dionīsa kultu un svētkiem un tajos izpildītajām kora dziesmām, kurās kādā brīdī ticis ieviests dialogs. Tiesa, nav zināms, kādā veidā īsti no šādas kulta prakses izveidojās teātra tradīcija. Katrā ziņā teātris Senajā Grieķijā bija ļoti populārs; to uzturēja turīgie pilsoņi. Teātra izrādes notika brīvā dabā Dionīsijos īpašu traģēdiju sacensību laikā.

No simtiem lugu, kas tika sarakstītas un uzvestas, pilnībā saglabājušās tikai trīs autoru darbi. Pirmais no tiem ir Aishils (dzimis 525.g. p.m.ē.), kurš uzrakstījis ap 70-90 lugu, no kurām saglabājušās tikai septiņas; slavenākās — "Saistītais Prometejs", "Lūdzējas", Orestejas triloģija. Laika posmā no 484. līdz 468.g. p.m.ē. traģēdiju sacensībās parasti uzvarēja tieši Aishils. Sākot ar 468.g. par publikas favorītu kļuva Sofokls (aptuveni 497.-406.g. p.m.ē.), kurš šajās sacensībās uzvarēja vairāk nekā 20 reižu. Viņš sarakstījis aptuveni 123 lugas, no kurām arī saglabājušās tikai septiņas. Pazīstamākās no tām ir "Valdnieks Oidips", "Antigone", "Elektra" u.c. Trešais dramaturgs ir Eiripīds (aptuveni 480.-406.g. p.m.ē.). Viņš ir sarakstījis aptuveni 90 lugas, no kurām saglabājušās 18. Ja Sofokls, kurš tolaik tika uzskatīts par izcilāko dramaturgu, rakstīja par ideāliem varoņiem, tad Eiripīds, kurš tolaik bija mazāk populārs, bet vēlāk tika atzīts par izcilāko sengrieķu dramaturgu, rakstīja par vairāk reālistiskiem cilvēkiem. Aristotelis "Poētikā" šajā sakarā rakstījis: "Tā jau arī sacījis Sofokls, ka viņš attēlojot ļaudis tādus, kādiem tiem jābūt, bet Eiripids tādus, kādi tie īstenībā ir."[3] Pazīstamākie Eiripīda darbi ir "Mēdeja", "Alkestīda", "Trojieties", "Orests", "Elektra" u.c. lugas.

Tāpat kā traģēdija, arī komēdija attīstījās no Dionīsam veltītiem rituāliem, taču komēdijas izcelsme bija ļoti neskaidra jau Aristoteļa laikā.[4] Komēdija par oficiālu Dionīsa svētku sastāvdaļu kļuva 486.g. p.m.ē. No atiskā laikmeta pilnībā saglabājušās tikai 11 Aristofāna komēdijas, piemēram, "Mākoņi", "Vardes", "Līsistrate", "Lapsenes", "Putni" u.c. Sengrieķu komēdijām bijusi raksturīga visai raupja komika. Tā, piemēram, "Mākoņos" Aristofāns izsmējis filozofu Sokrātu.

Vēsturiskā proza[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ksenofonts

5.gs. p.m.ē. Senajā Grieķijā sāka attīstīties arī vēsturiskā proza. Pirmie nozīmīgie sengrieķu vēsturnieki bija Hērodots (dzimis ap 490. vai 480.g. p.m.ē, miris ap 425.g. p.m.ē.), kas tiek dēvēts par "vēstures tēvu", un Tukidīds. Hērodota "Vēsture" ir arī pirmais literārās prozas paraugs rietumu literatūrā. Tukidīds (ap 460.g. p.m.ē. — ap 400.g. p.m.ē.) savos darbos iekļāvis arī dokumentus, viņš pratis kritiski izmantot avotus, tāpēc viņa darbi ir tuvāki vēsturei kā zinātnei. Viņa "Peloponēsas kara vēsture" spēcīgi ietekmejusi daudzas turpmākās vēsturnieku paaudzes.

Trešais izcilais klasiskā laikmeta vēsturnieks bija Ksenofonts (aptuveni 427.-355.g. p.m.ē.). Viņa pazīstamākais darbs ir "Anabāze". Ksenofonts uzrakstījis arī trīs darbus par filozofu Sokrātu ("Sokrāta apoloģija", "Dzīres" un "Atmiņas par Sokrātu").

Filozofiskā proza[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trīs izcilākie un ietekmīgākie klasiskā laikmeta filozofi bija Sokrāts, Platons un Aristotelis. Sokrāts pats gan rakstījis nav, taču viņa uzskati atspoguļoti Platona dialogos — te, protams, jāņem vērā, ka Platona Sokrāta izteiktie uzskati, domājams, ne vienmēr sakrīt ar īstā Sokrāta uzskatiem. Pazīstamākie Platona dialogi ir "Valsts", "Dzīres", "Gorgijs" u.c.

Iespējams, ietekmīgākais sengrieķu filozofs bijis Aristotelis. Arī viņš ir rakstījis dialogus, taču līdz mūsdienām tie nav saglabājušies, toties saglabājušies ir viņa traktāti ne tikai par tīri filozofiskiem jautājumiem, bet arī par loģiku, psiholoģiju, poētiku, politiku, ētiku u.c.

Retoriskā proza[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

5.gs. attīstību uzsāk arī sengrieķu retoriskā proza; tās nozīmīgākie pārstāvji ir Līsijs, Dēmostens. Sengrieķu oratori lielākoties rakstīja politiska rakstura runas, kā arī tiesu — aizstāvības un apsūdzības — runas. Retorika kā tāda, protams, pastāvēja jau pirms 5.gs.: par to atrodamas liecības gan sengrieķu vēsturnieku, gan rakstnieku darbos.[5] Retorikas straujākas attīstības cēloņi saistāmi ar sofistu darbību — vairāki sofisti darbojušies arī kā oratori (Gorgijs, Isokrats ) vai arī tiek saistīti ar sofistiem (Antifons).

Hellēnisma laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Menandrs

Līdz 338.g. p.m.ē. visas sengrieķu pilsētvalstis, izņemot Spartu, bija iekarojis Maķedonijas karalis Filips II. Viņa dēls Aleksandrs Lielais tēva iekarojumus vēl būtiski paplašināja, aizsākot t.s. hellēnisma laikmetu. Šajā laikā sengrieķu kultūra ieguva lielu ietekmi austrumos, un par nozīmīgāko kultūras centru kļuva Aleksandrija, un Atēnas zaudēja savu vadošo lomu grieķu kultūras dzīvē.

Dzeja[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hellēnisma laikmetā vērojams jauns dzejas uzplaukums — šajā laikā darbojās tādi nozīmīgi dzejnieki kā Teokrīts, Kallimahs, Rodas Apollonijs u.c. Par izcilāko šī perioda dzejnieku tiek atzīts Kallimahs.[6] Viņš rakstījis elēģijas (pazīstamākā, iespējams, ir "Berenīkes matu sproga"), epigrammas, himnas u.c. darbus. Teokrīts aizsāka idilles žanru sengrieķu literatūrā, savukārt Rodas Apollonijs atdzīvināja episkās dzejas tradīciju (te jāmin viņa eposs "Argonautika").

Dramaturģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No hellēnisma laikmeta dramaturģijas saglabājušies tikai t.s. jaunatiskās komēdijas piemēri. Par nozīmīgāko šī laika dramaturgu uzskatāms Menandrs. Lai gan viņš sarakstījis ap 100 lugu, līdz mūsdienām saglabājusies tikai komēdija "Īgņa" (tai trūkst pāris rindiņu), kā arī fragmenti no citām lugām. Menandra darbi spēcīgi ietekmējuši romiešu dramaturgus Plautu un Terenciju.

Romas laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuveni 1.gs. p.m.ē. beigās Grieķija nonāca Romas civilizācijas pakļautībā, lai gan segrieķu polisas saglabāja diezgan lielu patstāvību un kultūras neatkarību (turklāt romiešu literatūra attīstījās, stipri ietekmējoties no sengrieķu literatūras). Kā nozīmīgākie šī perioda autori jāmin Samosatas Lukiāns, kas pazīstams galvenokārt ar satīriskajiem dialogiem "Dievu sarunas", "Hetēru sarunas" u.c., vēsturnieks Plūtarhs, kā arī Longs — viens no romāna žanra aizsācējiem ("Dafnids un Hloja").

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sengrieķu literatūras antoloģija. — Rīga: Zvaigzne, 1990. — 8.lpp.
  2. Kurke L. The strangeness of 'song culture': Archaic Greek poetry // Taplin O. (ed.) Literature in the Greek and Roman Worlds. — Oxford: Oxford University Press, 2000. — p. 64
  3. Aristotelis. Poētika. — Rīga: LVI, 1959. — 107.lpp.
  4. Skat. Aristotelis. Poētika. — 44.-45.lpp.
  5. Carey C. Observers of speeches and hearers of action: The Athenian orators // Taplin O. (ed.) Literature in the Greek and Roman Worlds. — pp.192-196
  6. Sengrieķu literatūras antoloģija. — 10.lpp.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]