Septiņgadu karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Austrijas-Francijas-Krievijas un Prūsijas-Lielbritānijas-Hanoveres koalīcijas pirms kara sākuma 1756. gadā.

Septiņgadu karš (Vācijā to dažreiz sauc arī par Trešo Silēzijas karu) notika starp 1756. un 1763. gadu iesaistoties visām tā laika Eiropas lielvalstīm. Kara dalībnieces bija Prūsija, Lielbritānija, iesaistot mazākas vācu valstiņas no vienas puses, pret Austrijas, Francijas, Krievijas, Zviedrijas un Saksijas savienību. Kara vēlākajā stadijā Krievija uz laiku pārgāja pretējā pusē.

Portugāle (Lielbritānijas pusē) un Spānija (Francijas pusē) konfliktā tika iesaistītas vēlāk, Indijā tika uzbrukts neitrālās Nīderlandes spēkiem. Globālā rakstura dēļ Vinstons Čērčils konfliktu aprakstīja kā "Pirmo Pasaules karu"[1]. Kara rezultātā gāja bojā apmēram 900 000 - 1 400 000 cilvēku un būtiski izmainījās vairāku iesaistīto dalībvalstu robežas un varas balanss. Septiņgadu karš Eiropas vēsturē bija arī pirmais karš par kolonijām.

Kara cēloņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmskara diplomātisko aktivitāšu gaitā notika diplomātisko vadlīniju kardināla maiņa, kas ieguva „diplomātiskās revolūcijas” nosaukumu. Austrijas galms savā konfrontācijā ar Frīdrihu II gatavoja jaunu koalīciju pret Prūsiju. Austrijas diplomātijas uzdevums bija iesaistīt koalīcijā Franciju, kas gadsimtu gaitā bija nesamierināms Austrijas oponents. Šo jautājumu atrisināja Marijas Terēzijas pirmais ministrs, Austrijas ārpolitikas vadītājs grāfs Vencels Jozefs fon Kaunics, pragmatiski domājošs, elastīgs, ļoti labi izglītots diplomāts, sarežģītā diplomātiskā raundā ar Fridrihu II.

Tā rezultātā Austrija, Francija un Krievija sastādīja Trejsavienību, kas bija vērsta pret Prūsiju un Lielbritāniju. Pie Trejsavienības noslēgšanas noveda 1756. gada 1. maijā Versaļā parakstītais Francijas — Austrijas līgums par neitralitāti un aizsardzību. Vienošanās izpaudās uz Prūsijas sadalīšanas plānu pamata un gadījumā, ja Austrija iegūtu ievērojamu teritoriālu pieaugumu uz Prūsijas rēķina, paredzēja nodot Francijai austriešu Nīderlandi. Vēl agrāk sākās sarunas par Krievijas — Francijas savienību. 1756. gada 19. maijā tika noslēgta Krievijas un Austrijas konvencija par kopīgu karadarbību pret Prūsiju. Tādējādi, no vienas puses, radās triju valstu (Austrija, Francija un Krievija) spēcīga militāra savienība, kurām bija vadošā loma Rietumeiropas, Centrālās Eiropas un Austrumeiropas politikā. Šīm trim lielvalstīm pievienojās arī Saksija un Zviedrija. No otras puses, Lielbritānija un Prūsija izrādījās diplomātiskā izolācijā, kas Lielbritānijai tomēr bija mazāk bīstama sakarā ar tās insulāro (salas) stāvokli un vareno militāro floti. Tiesa gan, Lielbritānijas troņa Hanoveras zemes izrādījās apdraudētas.

Prūsijas straujā izvirzīšanās un pretrunas starp Lielbritāniju un Franciju koloniju dēļ 18. gs. vidū izraisīja jaunu karu — Septiņgadu karu. Tas bija jau daudz plašāks militārs konflikts un norisinājās kā Eiropā, tā kolonijās. Septiņgadu karš Eiropas vēsturē bija pirmais karš par kolonijām. Lielbritānija noslēdza savienību ar Prūsiju. Karadarbība sākās 1756. gadā, Prūsijas karaspēkam preventīvi iebrūkot Saksijas teritorijā.

Kara gaita[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijas uzbrukums Prūsijai cauri formāli neitrālās Polijas-Lietuvas teritorijai (1757-1759).

Kara gaita Eiropā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1757. gada novembrī kaujā pie Rosbahas (Saksijā) Frīdrihs II sakāva skaitliskā ziņā lielāko Francijas — Austrijas armiju, bet, īstenojot jaunu mēģinājumu ieņemt Čehiju, sastapa austriešu sīvu pretestību. Krievu armijas iesaistīšanās karadarbībā nolēma Prūsiju zaudējumam. Krievijas karaspēks ieņēma Austrumprūsiju un Pomerāniju, gūstot uzvaras pie Gros-Jēgersdorfas un Kunersdorfas (1759), un uz trīs dienām iegāja Berlīnē. Militārā cīņa karadarbības Eiropas teātrī ar to bija praktiski beigusies. Kara beigās Francijai pievienojās Spānija sakarā ar Burbonu galmu 1761. gadā noslēgto „Ģimenes līgumu”. Uzvaru nesošais karš, šķita, nodrošināja Austrijai un Krievijai iespēju atstāt aiz sevis Silēziju un Prūsiju. Frīdrihs II gatavojās pat atteikties no troņa, taču situācija krasi izmainījās sakarā ar Krievijas imperatores Elizabetes Romanovas nāvi 1762. gadā. Par viņas pēcteci kļuva Pēteris III, kurš bija Frīdriha II sajūsmināts piekritējs. Pēteris III atteicās no visiem tīkojumiem attiecībā uz Prūsiju. Triju lielvalstu koalīcija izjuka, jo Krievija izstājās no tās.

Vidusjūrā Francija atņēma Lielbritānijai Menorku un apsolīja salu atdot atpakaļ Spānijai — par tās palīdzību jūras karā pret Lielbritāniju, tādēļ Spānija pieteica karu Lielbritānijai. Kara rezultātā angļi ieņēma Havanu. Ziemeļamerikā 1758. gadā Francija zaudēja Kanādu, kas pārgāja angļu rokās. Indijā 1757. gadā Lielbritānijas karaspēks ieņēma Bengāliju, bet 1761. gadā — Pondišerī. Spēku līdzsvars bija skaidri izjaukts par labu Lielbritānijai. Britiem radās draudi, ka Eiropas kontinentālās valstis no jauna varētu apvienoties pretangļu koalīcijā.

Karš kolonijās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara iesaistītās valstis un to kolonijas.

Pasaules mērogā salīdzinoši lielāka nozīme bija kaujām, kas Septiņgadu kara laikā risinājās kolonijās. Sniedzot finansiālu atbalstu Prūsijai kontinentā un tādējādi saistot Francijas spēkus, Lielbritānija veiksmīgi varēja vest karadarbību kolonijās Ziemeļamerikā, Karību jūras baseinā, Austrumindijā un Āfrikas rietumu piekrastē.

Visa Ziemeļamerikas austrumu piekraste piederēja angļiem. Angļi tiecās paplašināt teritorijas uz rietumiem, taču tur tie sadūrās ar franču ierīkotajiem nocietinājumiem gar Misisipi un Ohaio upēm. 1756. gadā Lielbritānija pieteica karu Francijai, uzsākot Franču un indiāņu karu. Karadarbība risinājās galvenokārt Francijai piederošajā Kanādas teritorijā. Karš beidzās ar Lielbritānijas uzvaru un Parīzes miera līgumu 1763. gadā.

Miera līgumi un kara rezultāti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzes miera līgums un Hubertusburgas miera līgumi 1763. gadā noslēdza Septiņgadu karu. Kara rezultātā izveidojās Britu impērija. Lielbritānijas intereses arvien vairāk saistījās ar aizokeāna valdījumiem un mazāk ar Eiropas kontinenta iekšējām problēmām. Lielbritānija bija kļuvusi par vadošo lielvalsti jūras tirdzniecībā. Sekmīga koloniju izmantošana un prioritāte pasaules tirdzniecībā sagatavoja priekšnoteikumus straujam rūpniecības uzplaukumam Lielbritānijā 18. gs. otrajā pusē.

Parīzes miera līgums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielbritānijas koloniju paplašināšanās Ziemeļamerikā (1763-1776).

1763. gada 10. februārī Versaļā (Parīzē) tika noslēgts Parīzes miera līgums starp Lielbritāniju, no vienas puses, un Franciju un Spāniju, no otras puses.

Saskaņā ar Parīzes miera līgumu:

Parīzes miers apstiprināja visus starpvalstu līgumus kopš Vestfālenes miera līguma (1648) laikiem.

Francija zaudēja koloniālos valdījumus Ziemeļamerikā. Visa teritorija no Kanādas līdz Floridai un Misisipi upes grīva nonāca britu īpašumā. Francijai palika Ņūorleāna un dažas salas Karību jūrā. Francijas lielākais zaudējums bija Kanāda, jo tādējādi Francija zaudēja arī visas cerības paplašināt savus koloniālos īpašumus.

Angļi ieguva visu Bengāliju Indijā, atstājot Francijai tikai atsevišķas tirdzniecības faktorijas. Āfrikas rietumu piekrastes koloniju Senegālu Francija bija spiesta atdot Lielbritānijai. Zaudētais karš par kolonijām tuvināja Franciju politiskam norietam un saasināja iekšējās problēmas.

Hubertusburgas miera līgums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1763. gada 15. februārī Hubertusburgā tika noslēgts miera līgums starp Austriju, Prūsiju un Saksiju. Miera līgums tika noslēgts uz status quo pamata. Austrija atteicās no tīkojumiem uz Prūsijas karaļa zemēm, bet 1740. gadā iekarotā Silēzija tika nostiprināta kā Prūsijas sastāvdaļa. Prūsija atdeva atpakaļ Saksijas kūrfirstam viņa zemes. Šis līgums „bezasiņaini” apkopoja kara rezultātus Eiropā, tajā pat laikā kad jūras lielvaru galvenā militārā konfrontācija norisinājās daudz dramatiskāk. Pateicoties Frīdriha II diplomātiskajai veiklībai, Prūsija bija nosargājusi savu stāvokli un autoritāti Eiropas diplomātijā. Frīdrihs II pats šo panākumu vēlāk nosauca par Brandenburgas nama brīnumu.

Pēckara Eiropa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starpvalstu pretrunu saglabāšanās relatīva miera apstākļos pēc Septiņgadu kara. Pēc Septiņgadu kara beigām Eiropā uz 30 gadiem iestājās relatīvs miers. Krievijas labas attiecības ar Prūsiju un savienība ar Franciju, Francijas karaļa Luija XVI laulības ar Marijas Terēzijas meitu Mariju Antuaneti padarīja par iespējamu lielu karu izslēgšanu no Eiropas politikas.

Taču zināms konfrontācijas kritums Eiropā neatspoguļoja jautājuma būtību. Prūsija cieta acīmredzamu zaudējumu Septiņgadu karā, bet teritoriju ziņā neko nezaudēja. Pie tam Prūsijas karaļa Frīdriha II diplomātija gatavoja augsni Prūsijas robežu paplašināšanai uz Žečpospolitas rēķina (Polijas — Lietuvas dalīšana). Austrija, kurā pēc Marijas Terēzijas nāves valdīja viņas dēls Jozefs II, nezaudēja domu Austrijas varenības atgūšanu un teritoriju pieaudzēšanu. Jozefs II neveiksmīgi mēģināja ieņemt Bavāriju pēc Bavārijas kūrfirsta nāves 1777. gadā. Austrijai traucēja Prūsija, izveidojot vācu grāfu savienību pret Austriju. Eiropa atkal bija uz kara sliekšņa, šoreiz par Bavārijas mantojumu. Lieta beidzās ar 1779. gada Cešinas miera līgumu, saskaņā ar kuru Austrijas kontrolē nonāca daļa Bavārijas. Austrijas un Prūsijas duālisma problēma saglabājās. Austrija ar piesardzību un skaudību sekoja Krievijas panākumiem cīņā ar Osmaņu Impēriju. Lielbritānija, šķita, guva pārsvaru koloniālajā sāncensībā ar Franciju. Taču franču koloniju straujā ekonomiskā attīstība un Francijas augošā loma koloniālajā tirdzniecībā no jauna saasināja divu lielvalstu konkurenci. Lielbritānijas koloniju Amerikā sekmīgā cīņa par neatkarību noveda pie jauna spēku līdzsvara.

„Balkānu jautājums”. Krievija 18. gadsimta sākumā bija iekarojusi pieeju pie Baltijas jūras, un gadsimta otrajā pusē par galveno virzienu tās ārpolitikā kļuva cīņa par izeju pie Melnās jūras.

Tam bija izveidojušies labvēlīgi gan ārējie, gan arī iekšējie apstākļi. Osmaņu impērija pēc sakāves pie Vīnes 1683. gadā tika atspiesta stipri vien uz dienvidiem Balkānu pussalā. 18. gs. pirmajā pusē Austrija gan ar mainīgiem panākumiem, tomēr vēl vairāk atspieda turkus no to Eiropas valdījumiem. Osmaņu impērijas Eiropas valdījumu sadalīšana kļuva par svarīgu jautājumu starpvalstu attiecībās. Galvenās pretrunas pastāvēja starp Krieviju un Austriju. Melnās jūras baseinā savukārt saskārās Krievijas un Lielbritānijas intereses. Eiropā radās vēl viens nemiera reģions. Starpvalstu attiecībās šī problēma ir ieguvusi apzīmējumu „Balkānu jautājums” (arī „Austrumu jautājums”).

18. gadsimta otrajā pusē notika divi Krievijas — Turcijas kari. 1768. gadā pēc sadursmēm uz robežas Turcija uzsāka karu pret Krieviju. Tas noslēdzās ar miera līgumu 1774. gadā, un Krievija ieguva izeju uz Melno jūru (teritoriju starp Dņestras un Dienvidbugas grīvu), kā arī brīvas tirdzniecības iespējas Azovas un Melnajā jūrā un jūras šaurumos (Bosfors un Dardaneļi), kas pavēra ceļu uz Vidusjūru. 1783. gadā Krievijai tika pievienota Krima. Svarīgs atbalsts Krievijas flotei bija jaundibinātā Sevastopoles osta. 1783. gadā Krievija nodibināja protektorātu (aizbildniecību) pār Gruziju. 1787. gadā Osmaņu Impērija izvirzīja Krievijai ultimātu, prasot atdot Krimu un pārtraukt atbalstīt Gruziju. Sākās otrais Krievijas — Turcijas karš, kas ilga līdz 1792. gadam. 1792. gadā tika noslēgts miera līgums, un Krievija ieguva savos valdījumos visu Melnās jūras ziemeļu piekrasti līdz Dņestras upei. 1793. gadā tika dibināts vēl viens atbalsta punkts Melnās jūras piekrastē — Odesas pilsēta. Balkānu slāvu tautas, kas atradās turku jūgā, raudzījās uz Krieviju ar cerībām, kura savukārt pretendēja uz visu Balkānu pareizticīgo aizstāvību pret musulmaņiem. Vēlākā Krievijas cīņa par ietekmi Tuvo Austrumu reģionā balstījās uz šo aizstāvības ideju.

Kopumā Eiropas politikas attīstība 18. gadsimtā, kas noslēdza agro Jauno laiku laikmetu, parādīja, ka kapitālistiskās iekārtas straujais pieaugums, jauno kapitālistisko valstu un veco feodālo valstu (bet vēl spēcīgo absolūtisma režīmu) cīņa, kas nonāca uz krīzes sliekšņa, ne tikai nevājināja, bet pat saasināja un pavairoja gan pašus konfliktus, gan arī to cēloņu pamatu.

Sakarā ar Eiropas valstu koloniālo cīņu 18. gadsimts parādīja, kādā veidā un kādā pakāpē politisko spēku izvietojums Eiropā agrā kapitālisma laikmetā iespaidoja starptautiskās attiecības citos kontinentos, būtībā nosakot pasaules politiku kopumā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bowen, HV (1998). War and British Society 1688—1815. Cambridge, United Kingdom: Cambridge University Press, 7. ISBN 0-521-57645-8.


Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Septiņgadu karš