Sibīrijas haniste
Sibīrijas haniste (tatāru: Себер ханлыгы, Seber xanlığı) jeb Sibīrijas jurta (tatāru: Себер йорты, Seber yortı) bija pēc Zelta Ordas sabrukuma radusies feodāla tjurku valsts, kas no 1468. līdz 1607. gadam pastāvēja Obas un Irtišas upju baseinā starp Urāliem rietumos un Jeņisejas upi austrumos.
Pēc tam, kad Krievijas cars Ivans IV sagrāva Sibīrijas hanisti, viņš savam titulam pirms nāves 1584. gadā pievienoja arī "Jugras lielkņaza, Obdoras, Kondas kņaza un visas Sibīrijas zemes un Ziemeļu puses pavēlnieka" (великiй князь Югорскiй, князь Обдорскiй, Кондинскiй и всея Сибирскiе земли и Сђверныя страны повелитель) nosaukumu, bet pēc hana Kučuma un viņa dēla hana Ali uzveikšanas 1607. gadā Boriss Godunovs un viņa pēcteči sāka lietot Sibīrijas cara (Царь Сибирскiй) titulu.[1] Sibīrijas caru ģerboni iekļāva Krievijas Impērijas ģerbonī.
Galvaspilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sibīrijas hanistes galvaspilsēta bija Tjumeņa (tatāru: Төмән) jeb Čingitura (Çingi-Tura), vēlāk Kašlika jeb Iskera (tatāru: Qaşlıq, İskär), saukta par Sibiru, kas atradās Tobolas un Irtišas upju satecē netālu no tagadējās Toboļskas pilsētas.
Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sibīrijas hanu valsts izvietojās Rietumsibīrijas līdzenumā uz austrumiem no Urālu kalniem tagadējās Krievijas Federācijas Sibīrijas daļas (Tjumeņas apgabals, Hantu-mansu autonomais apvidus-Jugra, Jamalas Ņencu autonomais apvidus, Omskas apgabals, Novosibirskas apgabals, Tomskas apgabals, Altaja novads) un Kazahstānas ziemeļu daļas teritorijā. Rietumos tā robežojās ar Kazaņas hanisti (pastāvēja 1438-1552), dienvidos ar Kazahu hanisti (pastāvēja 1456–1847), bet austrumos ar Jeņisejas kirgīzu (mūsdienu hakasu priekšteču) četru ulusu konfederāciju (pastāvēja līdz 1703). Reti apdzīvotā ziemeļu daļa sniedzās līdz pat Obas ietekai Karas jūrā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zelta Ordas sabrukuma periodā varu Čingiturā (Tjumeņā) pārņēma vietējais valdnieks Taibuga. Zelta Ordas hans Tohtamišs pēc sakāves kaujā pie Vorsklas 1399. gadā bēga uz austrumiem un patvērās aiz Urāliem, tomēr 1406. gadā viņu Tjumeņā nogalināja hans Šadibeks. Pēc Zelta Ordas karavadoņa emīra Edigeja nāves 1419. gadā par Ordas hanu Sarajā kļuva hana Tohtamiša radinieks Ulu Muhameds, kuru 1423. gadā ar uzbeku palīdzību padzina Baraks. No apmēram 1428. līdz 1446. gadam Tjumeņā valdīja uzbeku hans Abulhairs (uzbeku: Abdulxayr), pēc kura nāves ar Nogaju ordas palīdzību varu sagrāba Čingishana mazdēla Šibana (Şiban, arī Şeybanî) pēcnācēji ("Šibanīdi").
Par pirmo Sibīrijas hanu uzskata hanu Ibaku (Saīdu Ibrahimu), kas uzvarēja uzbekus un no 1468. gada neatkarīgi valdīja Tjumeņā. 1480. gadā viņš uzveica Dižās Ordas hanu Ahmedu. 1492. gadā hans Ibaks kopā ar savu jaunāko brāli hanu Mamuku un nogajiešiem uzbruka Astrahaņai. 1495. gadā viņš krita kaujā pret Taibugas pēcnācēju Mahmetu (Mamuku), kas arī pretendēja uz Sibīrijas valdnieku troni. Viņš pārcēla valsts galvaspilsētu uz Iškaru (pie Toboļskas) un noslēdza savienību ar Maskavas lielkņazu.
Ibaka mazdēlam hanam Kučumam 1563. gadā izdevās uzvarēt Taibugas dzimtai piederīgo valdnieku Jadigaru un atjaunot valsts vienotību. No Buhāras Sibīrijā ieradās islāma garīdznieki, Tjumeņā un Kašlikā uzcēla mošejas. 1571. gadā hans Kučums noslēdza savienību ar Krimas hanisti, pārtrauca maksāt meslus jeb jasaku (1000 sabuļu ādu gadā) Maskavijai un uzbruka krievu kazaku apmetnei Urālu kalnos.
Cars Ivans IV lika tirgotājiem Stroganoviem nolīgt kazakus iebrukumam Sibīrijā. 1582. gada maijā atamana Jermaka vadītie kazaki iebruka Sibīrijā un 80 strūgās uzbruka Čingituras (Tjumeņas) pilsētai. 8. novembrī pēc uzvaras kaujā pie Čuvašu raga Tobolas un Irtišas upju satecē kazaki ieņēma arī Kašlikas (Sibiras) pilsētu. 1583. gadā krievi pakļāva vietējos iedzīvotājus vogulus (mansus) un ostjakus (hantus) Pelimas, Tavdas un Kondas baseinā. Daļa Sibīrijas tatāru patvērās savas valsts austrumu daļā Čulimas upes baseinā. Krievijas cars tūlīt papildināja savu titulu ar Ugras lielkņaza, Kondas and Obdoras kņaza nosaukumiem.
Hans Kučums atkāpās uz savas valsts dienvidu daļas stepēm. 1584. gada 6. augustā tatāri sakāva Jermaka karaspēku kaujā pie Vagajas upes ietekas Irtišā. Kazaku karaspēka vadību pārņēma atamans Matvejs Mečerjaks, kas nodedzināja Kašliku un strūgās devās lejup pa Obu un cauri Urālu kalniem atgriezās Krievijas caristē. Hana Kučuma dēls Ali ieņēma Kašliku, tomēr atsākās cīņas ar Taibugas dzimtai piederīgo Seidaku.
1586. gadā krievi atgriezās Sibīrijā un no jauna uzcēla Tjumeņas cietoksni, kas kļuva par bāzi visai Sibīrijas iekarošanai. Drīz pie lielajām upēm uzcēla Toboļskas, Taras, Berjozovas un Obdorskas cietokšņus. Hans Kučums 1597. gadā piedāvāja krieviem slēgt miera līgumu un maksāt izpirkumu, bet atteicās pāriet cara Borisa Godunova dienestā un doties uz Maskavu. 1598. gada augusta kaujā pie Irmenas (Urmin) upes ietekas Obā (tagadējā Novosibirskas apgabalā) krievu vaivadam Andrejam Vojeikovam (Воейков) izdevās sakaut Kučuma spēkus un saņemt gūstā un aizvest uz Maskavu viņa ģimenes piederīgos, kas bija spiesti pāriet pareizticībā ar carēviču Sibirsku (no 1718. gada kņazu Sibirsku) vārdu. Pats hans Kučums bēga uz Nogaju Ordu, kur viņu 1601. gadā nogalināja. Līdz 1607. gadam Krievijas aneksijai turpināja bruņoti pretoties Kučuma dēls hans Ali, pēc sagūstīšanas viņu nometināja Jaroslavļā, pēc 1641. gada Kasimovas hanistē pie sava mazdēla Seida Burhana. Pēc 1616. gada formālais Sibīrijas hans bija Kučuma dēls Išims (1616—1624), bet tad Išima dēls Ablajs Girejs (1628-1631).
Cits hana Kučuma mazdēls Devlets Girejs vadīja baškīru sacelšanos pret krieviem (1662—1665) un tika godināts kā Sibīrijas hans.
Sibīrijas hanu uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Ibaks (Ибәк — хан, 1465—1495)
- Murtaza-Ali (Муртаза-Али — хан, 1563—1565), Ibaka dēls
- Ahmeds Girejs (Ахмед-Гирей — хан, 1565—1569)
- Kučums (Күчем — хан, 1569—1598), Murtaza-Ali dēls
- Ali (Али — хан, 1598—1616), Kučuma dēls, no 1607. gada tikai nominālais valdnieks krievu anektētajā valstī
- Išims (Ишим, 1616—1624), Kučuma dēls
- Ablajs Girejs (Аблай-Гәрәй — хан, 1628—1631), Kučuma mazdēls
- Devlets Girejs (1662—1665), Kučuma mazdēls, kas vadīja sacelšanos pret krieviem
19. gadsimta vēsturisko gleznojumu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
"Sibīrijas iekarošana Jermaka vadībā" (Vasīlijs Surikovs, 1895). Attēlots uzbrukums pa Turas upi Tjumeņas pilsētai 1582. gada maijā. -
1598. gada Irmenas kauja pret hanu Kučumu pie Obas (Nikolajs Karazins, 19. gadsimta beigas).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ http://eurulers.angelfire.com/russia.html Arhivēts 2014. gada 5. februārī, Wayback Machine vietnē. Krievijas imperatoru tituli
