Sikes—Piko vienošanās

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Sikes-Piko vienošanās)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Francijas un Lielbritānijas ietekmes un kontroles zonu sadalījums, saskaņā ar Sikes-Piko slepeno vienošanos.

Sikes—Piko vienošanās, arī Sikes—Piko—Sazonova vienošanās[1] slepeni tika noslēgta 1916. gadā starp Lielbritānijas un Francijas valdībām un ar Krievijas impērijas piekrišanu. Slepenā vienošanās noteica šo valstu ietekmes un kontroles sfēras Āzijas rietumos, pēc Pirmā pasaules kara rezultātā sagaidāmās Osmaņu impērijas sabrukuma. Vienošanās tika noslēgta 1916. gada 16. maijā un to parakstīja franču diplomāts Fransuā Žoržs Piko ar britu Marku Sikes.[2]

Saskaņā ar vienošanos, Lielbritānijai piešķīra aptuveni visas mūsdienu Jordānas, Irākas un Haifas apkaimes teritorijas, lai varētu piekļūt ostām pie Vidusjūras. Francijai piešķīra Turcijas dienvidaustrumus, Irākas ziemeļu reģionu pie Mosulas, Sīriju un Libānu. Krievijas impērijai piešķīra Konstantinopoli (tag. Stambula), Turcijas šaurumus un Osmaņu impērijas armēņu vilājetus. Katra valsts varēja pati izlemt, kādas savās kontrolētajās teritorijās nosakāmas valstu robežas. Palestīnas reģions tika atstāts starptautiskas pārvaldes kontrolē, vēlākai apspriešanai ar Krieviju un citām lielvarām.

Vairāki vēsturnieki uzskata, ka šī vienošanās ir pretrunā ar Huseina-Makmahona korespondenci (19151916). Pretrunīgās vienošanās ir kara gaitā mainīgās situācijas rezultāts, kur sākumā tika ņemta vērā arābu palīdzība, bet vēlāk, lai pierunātu ASV iesaistīties karā, tika paredzēta sadarbība ar ebrejiem un pieņemta Balfūra deklarācija (1917).

Vienošanās bija noslēgta slepus. Sikes arī nebija sazinājies ar Kairas biroju, kas uzturēja sakarus ar Šerifu Huseinu bin Ali un tādēļ nenojauta, kādas vienošanās ir noslēgtas ar arābiem. Tomēr vairāki vēsturnieki uzskata, ka briti, kā arī Sikes, ļoti labi zināja, ko viņi dara un paredzēja plānu, kā strādāt ar visām sekām pēc kara izbeigšanās.

Krievijas impērijas pretenzijas tika atceltas sakarā ar Boļševiku revolūciju un boļševiki šo vienošanos kopā ar citiem līgumiem atklāja sabiedrībai. Vienošanās tika publicēta 1917. gada 23. novembrī laikrakstos Izvestija (krievu: Известия) un Pravda (krievu: Правда) un to 1917. gada 26. novembrī publicēja britu laikraksts Manchester Guardian.[3] Sabiedroto valstu starpā vienošanās nonākšana atklātībā izraisīja apkaunojumu un sāka pieaugt arābu neuzticība. Neapmierināti bija arī cionisti, jo Sikes-Piko vienošanās bija kļuvusi publiska tikai trīs nedēļas pēc Balfūra deklarācijas.

Konfliktu centās atrisināt Sanremo konferencē un 1922. gada Čērčila paziņojums, ka briti par Palestīnu uzskata teritorijas, kas atņemtas Sīrijai, uz rietumiem no Damaskas novada.

Dr. Džeina Vikovskija (Hārvardas Universitāte) uzskata, ka „Līgumu vairāki speciālisti uzskata par rietumu un arābu attiecību pagrieziena punktu, kas ir iemesls mūsdienās esošajam naidīgumam — kurdi zem Krievijas, šiīti zem Francijas, sunnīti zem Lielbritānijas — kas pārauga par plašā reģionālā karadarbībā un piespieda noslēgt Versaļas līgumu, kas izraisīja Otro pasaules karu.”

Vienošanās sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums uzskata, ka vienošanās bija pagrieziens rietumvalstu un arābu attiecībās. Ar to tika lauzts arābiem dotais solījums,[4] ka Lielajā Sīrijā (mūsdienu Irāka, Izraēla, Jordānija, Libāna, Palestīna, Sīrija un Turcijas dienvidaustrumi) tiks izveidota neatkarīga arābu valsts, ja arābi karos britu pusē pret Osmaņu impērijas spēkiem.

Vienošanās pamata nosacījumus atkārtoti apstiprināja Sanremo Sabiedroto konferencē (19.-26.04.1920.), ko ratificēja Tautu Savienības sanāksmē (24.07.1922.), nosakot Tautu Savienības mandātus minētajās teritorijās:

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]