Simtgadu karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Simtgadu karš
Lenepveu, Jeanne d'Arc au siège d'Orléans.jpg
Žanna d'Arka Orleānas aplenkuma laikā.
Datums 1337 - 1453
Vieta Galvenokārt Francija
Iznākums Francijas uzvara, Francija iegūst kontroli pār visiem Plantagenetu īpašumiem kontinentālajā eiropā, atskaitot Kalē
Iegansts Cīņa par Francijas karalistes troni
Karotāji
Francijas karaliste
Kastīlijas karaliste
Skotijas karaliste
Dženovas Republika
Maļorkas karaliste
Bohēmijas karaliste
Aragonas karaliste
Anglijas karaliste
Burgundijas hercogiste
Bretaņas hercogiste
Portugāles karaliste
Navarras karaliste
Flandrijas hercogiste
Eno grāfiste
Akvitānijas hercogiste
Luksemburgas lielhercogiste
Svētā Romas impērija
Plantagenetu dzimtas valdījumi Henrija II laikā

Simtgadu karš bija ilgstoša konfliktu virkne starp starp Akvitānijas hercogiem Plantaganetiem no vienas puses, un grāfiem de Valuā no otras puses (abas dzimtas bija izmirušās Kapetingu dinastijas atzari) Francijas karalistes troni. Karš ilga vairāk nekā simts gadus (no 1337. līdz 1453. gadam).

Tā kā būtībā karš ritēja starp Francijas karalistes rietumu un austrumu pēriem, katrai pusei piesaistot papildspēkus no citām karalistēm, ar kurām bija saistīta dinastijas vai vasalitātes saitēm (XIX gs. nacionālo valstu uzplaukumā populārajā literatūrā iegājies runāt par karu starp "angļiem un frančiem", kaut kontingents no Lielbritānijas bija mazākā daļa no akvitāniešu armijas; vēl literatūrā šo karu dažkārt dēvē par karu starp "akvitāniešiem" un "armanjakiešiem").

Kara izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara galvenais cēlonis bija Francijas troņa mantošanas jautājums. 1328. gadā mira Francijas karalis Šarls IV, pēdējais Kapetingu dinastijas vīriešu līnijas pārstāvis. Tuvākais troņmantnieks bija tā brāļadēls grāfs Filips d'Valuā, bet pa sieviešu līniju māsasdēls Akvitānijas hercogs Edvards III. Kad par karali kronēja Filipu VI d'Valuā, tad šo aktu noprotestēja mirušā karaļa māsa Izabella, bet viņas dēls Edvards III, 1337. gadā pasludināja sevi par Francijas karali. Sasaucis savus vasaļus Francijā un Anglijā (jo bija reizē arī Anglijas karalistes karalis), iebruka Francijas karaļa domēnā, lai to pārņemtu. To pašu darīja grāfs Filips d'Valuā, tādējādi abiem pretendentiem uz troni reizē iesākot t.s. Simtgadu karu.

Kara notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1340 - Akvitānijas hercogs Edvards III pieņem titulu Anglijas un Francijas karalis. Tikai 19. gs. sākumā Anglijas karaļi beidzot atsakās savam vārdam pievienot titulu Francijas karalis.
  • 1346 - Kaujā pie Kresī akvitāniešu armijā esošie angļu garā loka šāvēji no attāluma sagrauj Valuā bruņinieku karaspēku.
  • 1348 - 1349 - Eiropā plosās mēris.
  • 1350 - Nomirst Francijas karalis Filips VI Valuā, viņa dēls kāpj tronī kā Žans II d'Valuā - vēlāk iegūdams prievārdu Labais.
  • 1356 - Kauja pie Puatjē, kurā Edvarda III dēls Edvards, saukts Melnais Princis, saņem gūstā Francijas karali Žanu II Labo, un tas izraisa jukas Austrumfrancijā.
  • 1360 - Bretiņī noslēgtais miera līgums ļauj nolikt ieročus. Par Žanu II tiek noteikta izpirkuma nauda - trīs miljoni ekiju, - un Edvards III atsakās no tiesībām uz Francijas troni, pretī saņemot savu teritoriju kontinentā neaizskaramību un suverenitātes atzīšanu. Oktobrī iemaksājama pirmā naudas daļa, un Žanu II Labo atbrīvo.
  • 1362 - Žans II atgriežas Parīzē, kur noskaidro vien to, ka kroņprincis un valdība nav apstiprinājuši miera līgumu. Apdraudēts Žana II Labā gods, un viņš dodas uz Angliju, lai brīvprātīgi nodotu sevi gūstā.
  • 1364 - Žans II Labais nomirst Anglijā. Edvards III sarīko viņam bēres, un tikai pēc tam Žana mirstīgās atliekas tiek nosūtītas uz Parīzi. Pēc neilga laika franču kroņprinci kronē par Šarlu V d'Valuā.
  • 1365 - Edvards III aizliedz jebkādas spēles ar bumbu - lai brīvie ļaudis trenējas šaut ar loku un bultām.
  • 1370 - Valuā karaspēks vairās no atklātām kaujām, bīdamies no angļu garajiem lokiem. Tā vietā tas izmanto partizānu karam līdzīgu taktiku. [nepieciešama atsauce] Abu naidīgo pušu karaspēks mazās vienībās posta pretējās puses kontrolē esošo teritoriju.
  • 1370 - Tiek izstrādāts tērauda arbalets. Tas ir bīstamāks un izturīgāks nekā agrākais koka arbalets.
  • 1372 - Akvitāniešu armijā sāk izmantot jaunu paņēmienu šaujampulvera izgatavošanā, sajaucot kopā mitrās sastāvdaļas, kas izžūstot veido graudiņus. Jaunā metode padara pulveri trīsreiz stiprāku.
  • 1376 - Nomirst Melnais Princis un viņa tēvs Edvards III.
  • 1377 - Ričards II (Melnā Prinča dēls) tiek kronēts par Akvitānijas hercogu un Anglijas karali.
  • 1380 - Austrumfrancijas karalis Šarls V d'Valuā mirst ar sirdstrieku, un viņa valsts pārvalde tiek nodota padomei, līdz pilngadību sasniegs jaunais karalis Šarls VI (vēlāk iesaukts par "Trako").
  • 1399 - Akvitānijas hercogam Ričardam II ir problēmas savā Anglijā, kur Henrijs Bolingbroks (no Bolingbrokas pils nosaukuma, kurā tas bija dzimis) no Lankasteru dinastijas gāza no troņa Ričardu II un pats kronējās par Akvitānijas hercogu un Anglijas karali Henriju IV.
  • 1407 - Austrumfrancija ir uz pilsoņu kara sliekšņa pēc tam, kad tiek noslepkavots karalis Orleānas Luijs XII un Burgundijas hercogs Žans atzīstas, ka tas bijis viņa pirksts.
  • 1413 - Nomirst [[Henrijs IV Lankasters|, viņa dēls tiek kronēts par Akvitānijas hercogu un Anglijas karali Henriju V.
  • 1414 - Burgundijas hercogiste pievienojas Akvitānijai, karā pret Valuā namu.
  • 1414 - Henrijs V izdod pavēli palielināt pistoļu ražošanas apjomus, un tiek aizliegts šaujampulvera eksports.
  • 1415 - Henrijs V ar savu karaspēku izceļas Francijā. Viņš izaicina franču kroņprinci Šarlu uz divkauju par Francijas troni. Šarls no divkaujas atsacījās, toties 25. oktobrī abi karaspēki sastopas pie Azenkūras, un arī šoreiz uzvaru akvitāniešiem nodrošina angļu garā loka šāvēji.
  • 1417 - Akvitāniešu lielgabali uzbrukuma laikā pārrauj mūri, kas apjož Kānas pilsētu.
  • 1420 - Tā dēvētais graudainais pulveris ir plaši izplatīts, bet jaunās tēraudliešanas metodes padara lielgabalus garākus un efektīvākus.
  • 1420 - Henrijs V tiekas ar Francijas vājprātīgo karali Šarlu V sarunās pie Truā. Šarls VI paraksta līgumu, atzīstot Henriju V par Francijas troņmantnieku. Turklāt viņš ar Henriju V saderina savu meitu Katrīnu, un pēc desmit dienām tie salaulājās.
  • 1422 - 31. augustā nomirst Henrijs V, neilgi pēc tam mirst viņa sievastēvs. Atkal uzliesmo cīņa par Francijas troni, un akvitānieši sīvi cīnās pret kroņprinča Šarla kandidatūru - viņi vēlas, lai par karali kļūtu Henrija V desmit mēnešus vecais dēls.
  • 1428 - 1429 - Akvitānieši ielenc Orleānu, taču ir spiesti atkāpties, kad tiem uzbrūk papildspēki Žannas d`Arkas vadībā.
  • 1429 - Kaujā pie Patē Austrumfrancijas karaspēks, kuru pa daļai vada Žanna d`Arka, gūst svarīgu uzvaru pār akvitāniešiem.
  • 1429 - Valuā dinastijas roņprincis Šarls Reimsā tiek kronēts par karali Šarlu VII (vēlāk gūstot iesauku "Uzvarētājs").
  • 1431 - Sagūstīto Žannu d'Arku sadedzina uz sārta kā raganu.
  • 1431 - Deviņus gadus veco Akvitānijas hercogu Henriju VI Parīzē kronē par Francijas karali.
  • 1450 - Kaujā pie Formiņī Valuā armija izmanto lielgabalus, lai pārrautu akvitāniešu karaspēka angļu garā loka šāvēju ierindu.
  • 1453 - Ar Kastiljonas kauju, kurā Valuā karaspēks izmanto lielgabalus, lai sakautu akvitāniešus karš praktiski beidzas. Kaut arī nekāds miera līgums netiek noslēgts, Plantageneti spiesti atteikties no saviem valdījumiem kontinentā (izņemot ostas pilsētu Kalē), zaudē savu Akvitānijas heroga titulu.

Kara norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara sākums (1337 - 1360)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara sākums 1337. gadā bija Edvardam III izdevīgs. Viņa karaspēkam, salīdzinājumā ar Filipa VI d'Valuā armiju, bija lielākas priekšrocības: tas nebija liels, bet labāk organizēts. Akvitānijas u.c. Edvarda III kontinentālo īpašumu franču bruņinieku vienības bija pakļautas kapteiņiem, kuri savukārt bija tieši pakļauti karalim kā virspavēlniekam. Savukārt uz kontinentu atvestie angļu strēlnieki, kas sastāvēja galvenokārt no Anglijas daudzajiem brīvajiem zemniekiem, bija lieli sava amata meistari, un svarīgākajās kaujās viņiem bija liela loma, atbalstot bruņinieku kavalēriju. Karaļa Edvarda III karaspēku Bordo vadīja viņa dēls Edvards, Melnais Princis.

Filipa VI karaspēkā pārsvarā bija Austrumfrancijas feodālo bruņinieku zemessardze un algotņi, strēlnieku bija maz, un bruņinieki nevēlējās saskaņot ar viņiem savu darbību. Armija sašķēlās atsevišķās nodaļās, kas pakļāvās tikai tiešajiem karaspēka priekšniekiem - lielajiem feodāļiem, kuri pēc sava ieskata vai nu devās kaujā, pameta kaujas lauku, vai arī palika par novērotājiem (anarhiju atviegloja tas, ka gan Plantagenetiem, gan Valuā bija vienādas tiesības uz troni, līdz ar to nobilitāte varēja brīvi izvēlēties, kā vasaļiem būt). Īstenībā karalis komandēja tikai savu karaspēka vienību, kas, lai arī pati lielākā, tomēr bija tikai daļa no armijas. Viņa vasaļu parastā taktika bija kaujas sākumā uzbrukt visiem reizē. Bet, ja pretinieks izturēja šo triecienu un strēlnieki nogalināja zirgus, tad ienaidnieks kavalēriju sašķēla atsevišķās grupās, bruņiniekus norāva no zirgiem un saņēma gūstā.

Edvards III uzvarēja gan uz jūras, gan uz sauszemes. 1347. gadā viņa armija ieņēma Kalē, kas bija svarīgs nocietinājuma punkts, turklāt šis reģions bija nozīmīgs vilnas eksportam no Anglijas. Citviet ziemeļos karadarbība nebija tik veiksmīga, tāpēc viņš to pārcēla uz Francijas dienvidrietumiem, savu vasaļu zemju pierobežu, un atkal no jūras puses sagrāba Gijennas un Gaskoņas apgabalus, kuru pēri atzina sevi par Edvarda III vasaļiem un pievienojās tā armijai. Melnā prinča karaspēks straujos reidos ieņēma Francijas troņa domēna centrālos apgabalus. Vienā šādā reidā 1356. gada septembrī pie Putajē viņus panāca Valuā armija, kas kaujā cieta smagu sakāvi. Gūstā nokļuva arī pats karalis Žans Labsirdīgais (Jean II le Bon, 1350 - 1364). Šajā laikā Francijas karalistes valsts kase bija pilnīgi iztukšota un tā pārdzīvoja zemnieku dumpjus (t.s. žakērija) un sacelšanos Parīzē pret Valuā varu. Tomēr, lai gan karaļa Žana armija bija iznīcināta, Melnajam princim neizdevās ieņemt Parīzi un Reimsu un 1360. gadā tika noslēgts pamiers.

Pirmais miers (1360 - 1369)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

karadarbības sākums 1337.g.

1360. gadā Valuā bija spiesti noslēgt Bretiņī mieru, atdodot Plantagenetiem vairākas no savām zemēm un provincēm (apmēram 17 tagadējo departamentu).

Valuā uzvaras (1369 - 1389)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas karalim Šarlam V izdevās reorganizēt armiju un floti un pēc ilgām cīņām beidzot padzīt Edvarda III spēkus no kontinenta - 1380. gadā Plantagenetu rokās atradās vienīgi Kalē un Gijena.

Otrais miers (1389 - 1415)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

karadarbība 1360.-1380.g.

Šajā laikā, kā Anglijā, tā Francijā norisa iekšējās jukas un cīņa par varu, un valstu savstarpējais karš pierima.

Plantagenetu uzvaras (1415 - 1429)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1415. gadā Akvitānijas hercoga un Anglijas karaļa Henrija V vadībā sākās jauns uzbrukums cīņā par Francijas troni. Kaujā pie Azenkuras 1415. gada oktobrī Valuā armija tika sakauta, daudzi bruņinieki tika nogalināti vai saņemti gūstā (gūstā saņēma arī Orleānas hercogu). Pēc tam akvitānieši atguva Normandiju un Menu.

Pēc gūtajām uzvarām Henrijs V uzspieda Šarlam VI smagus miera noteikumus (līgums tika noslēgts Truā 1420. gadā), pēc kuriem Henrijs V tika atzīts par Francijas karali. Garīgi slimā Francijas karaļa Šarla VI dzīves laikā par Francijas karalistes reģentu kļuva Henrijs V, bet pēc tam tronī vajadzēja kāpt viņa un Francijas princeses Katrīnas d'Valuā (Šarla VI meitas) dēlam, nākošajam Henrijam VI. Dofins Šarls (Šarla VI dēls) tika izslēgts no mantojuma. Taču 1422. gadā pēkšņi mira Henrijs V, bet pēc dažiem mēnešiem nomira arī Šarls VI.

Kara beigu posms (1429 - 1453)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

naidīgo pušu teritorijas ap 1435.g.

1429. gadā, kad angļi aplenca Orleānu, pie Dofina Kārļa vērsās 17 gadus vecā meitene Žanna d’Arka, kura bija pārliecināta, ka viņa ir dzirdējusi Dieva balsi, kas likusi viņai nostāties franču karaspēka priekšgalā. Žannas iedvesmota Valuā armija ieņēma Orleānu un sāka gūt arvien jaunas uzvaras. Taču pēc kādas neveiksmīgas kaujas Žanna nonāca Burgundijas hercoga gūstā un vēlāk tika izdota akvitāniešiem.

1431. gadā Žanna d’Arka tika tiesāta inkvizīcijas tiesā, kur viņa tika apsūdzēta kā ragana un brīdināta, ka savu uzskatu nemainīšanas gadījuma tiks sodīta ar nāvi. Iesākumā viņa atteicās no savas pārliecības un nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, taču pēc trim dienām viņa atkal mainīja savu viedokli un viņai tika izpildīts nāvessods sadedzinot uz sārta Ruānas tirgus laukumā. Pēc 25 gadiem pāvests šo spriedumu atzina par netaisnu.

Žannas varoņdarbs palīdzēja Valuā dinastijai uzvarēt Plantagenetu namu. Burgundijas hercogs atzina sevi par Valuā vasali, Plantageneti zaudēja Akvitānijas hercogu troni, Francijas karalistes teritorija tika ievērojami palielināta (salīdzinot ar Kapetingu dinastijas valdījumiem). Plantagenetu valdījumā (līdz 1558. gadam) palika tikai Kalē osta Ziemeļfrancijā.

1453. gadā bez īpaša miera līguma karadarbība tika izbeigta.