Siu (tauta)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Siu
Očhéthi Šakówiŋ
Chief American Horse.jpg Siu virsaitis Wašíčuŋ Tĥašúŋke ([Tas, Kam Pieder] Amerikāņu Zirgs) no oglala lakotu cilts.
Visi iedzīvotāji
170 110
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV (DD, MN, NE, MT, ZD),
Karogs: Kanāda Kanāda (MB, SK, AB)
Valodas
siu, angļu, franču
Reliģijas
kristietība, vakantanka, midevivina
Radnieciskas etniskas grupas
asiniboini, mandani, hīdatsi u.c. siu tautas
Etnogrāfiskās grupas
dakoti, lakoti

Siu ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tauta, kas dzīvo Lielo līdzenumu ziemeļu daļā. Siu valoda pieder siu valodu saimei. Mūsdienās sevi dēvē arī par lielo siu nāciju. Apvieno trīs dialektāli, reģionāli un kulturāli atšķirīgas grupas - lakotus, rietumu dakotus un austrumu dakotus jeb santi. Katra no šīm grupām sadalās vairākās atsevišķās ciltīs.

Mūsdienās siu ir izkaisīti daudzos rezervātos un komūnās, kurās ir autonoma pašpārvalde. Lielākajā, Pine Ridge rezervātā, dzīvo ap 28000 iedzīvotāju.

Termins "siu" var tikt attiecināts gan uz siu nāciju, gan uz citām tautām un ciltīm, kuru valodas pieder siu valodu saimei.

Etnonīms dakoti un lakoti nozīmē "sabiedrotie, alianse". Senāk lietoto terminu "nakoti" rietumu dakotu apzīmēšanai tagad uzskata par kļūdainu un vairs neizmanto.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "siu" (senāk latviski arī "sjuksi", angl. "sioux") ir Kanādas franču vārda nadouessioux saīsinājums, kuru viņi aizņēmās no otavu vai anišinabu cilts eksonīma naadowesiwag. Iespējams, tas ir atvasināts no protoalgonkinu vārda *-aˑtoweˑ, kas nozīmē "runāt svešā valodā". Vēlāk vairākās algonkinu valodās mazās klaburčūskas sāka dēvēt kā *naˑtoweˑwa.[1] Taču, pretēji bieži paustam viedoklim, senais otavu vārds naadowesiwag nepielīdzināja siu klaburčūskām. Tomēr tas neizslēdz to, ka šī vārda attiecināšanai uz citām ciltīm bija negatīva blakusnozīme.

Očhéyhi Šakówiŋ[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siu vēsturiskais nosaukums Očhéthi Šakówiŋ nozīmē "Septiņi Ugunskuri". Katrs ugunskurs simbolizēja cilti, kas veidoja tautu: četras santi ciltis, janktonus un janktonajus un lakotus. Lai ap ugunskuriem noturētu sapulces, atjaunotu draudzību un radniecības saites vai sarīkotu kopīgu Saules Deju, šo cilšu pārstāvji līdz 19. gadsimta vidum mēdza vasarās sapulcēties vienkopus.

19./20. gadsimtā ASV valdība nosaukumu "siu" lietoja kā oficiālu dakotu/lakotu apzīmējumu. Mūsdienās daudzas ciltis turpina sevi šādi dēvēt. Taču dažas komūnas ir pieņēmušas tradicionālos nosaukumus,— piemēram, Rouzbadas siu cilts pazīstama arī kā Sičháŋģu Oyáte (brulē nācija) un oglali bieži izmanto nosaukumu Oglála Lakĥóta Oyáte.

Cilšu sadalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siu teritorija ap 1770. gadu (tumši zaļā) un rezervāti mūsdienās (oranžā).
Janktonu rakstniece, muzikante un politiskā aktīviste Zitkála-Ša (Sarkanā Oga, 1869—1914)

Siu veidoja septiņas neatkarīgas ciltis, kas dalījās atsevišķos neatkarīgos klanos. Katrā klanā bija savi virsaiši, un kopīgās nometnēs ikviena no tām slēja savus tipi aplī sev noteiktā vietā, veidojot kopīgu "apvienoto" apli.

I. Dakoti jeb Dakhóta

A. Santi jeb Isáŋyathi ("Nažu Izgatavotāji")[2]
  • mdevakantoni jeb Bdewákaŋthuŋwaŋ ("Garu Ezera Ciemats")[3]
  • sastāvēja no 7 atzariem
  • vahpekuti jeb Waĥpékhute ("Šāvēji Starp Lapām")[2]
  • vahpetoni jeb Waĥpéthuŋwaŋ ("Iemītnieki Starp Lapām")[2]
  • sastāvēja no 7 atzariem
  • sisetoni jeb Sisíthuŋwaŋ ("Zivs Zvīņu Ciemats")[3]
  • sastāvēja no 7 atzariem
B. Rietumu dakoti jeb Wičhíyena
  • janktoni jeb Iháŋkthuŋwaŋ ("Gala Ciemats")
  • sastāvēja no 7 atzariem
  • janktonaji jeb Iháŋktuŋwaŋna ("Mazā Gala Ciemats")[4]
  • augšējie janktonaji
  • lejas janktonaji

II. Lakoti vai tetoni, Thítĥuŋwaŋ ("Prēriju Iemītnieki")

  • oglali ("Izkaisītie")
  • lielākā lakotu cilts grupa, sadalījās 7 mazākos atzaros
  • brulē vai sičangu, Sičháŋģu ("Apdedzinātās Gūžas")
  • minekondžu jeb Mnikĥówožu ("Kas Stāda Sēklas Upju Krastos")
  • oohenunpi ("Divi Katli")
  • hunkpapi jeb Húŋkpapĥa ("Kas Slej Tipi Nometnes Apļa Galā")
  • sanarksi jeb Itázipčho ("Bez Lokiem")
  • sihasapi jeb Sihásapa (Melnās Pēdas")[4]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siu mokasīni, izšūti ar dzeloņcūku adatām un pērlītēm.

Austrumu dakoti apvienoja medniecību ar zemkopību, zvejniecību un kļavu cukura iegūšanu. Lakoti izveidojās par tipiskiem Lielo līdzenumu kultūras pārstāvjiem. Viņu dzīvesveids bija atkarīgs no bizoniem. No kaltētas bizonu gaļas, sajaucot kopā vārītiem taukiem un ogām, gatavoja pemikanu. Tas bija ļoti barojošs, un to varēja uzglabāt gadiem ilgi. No bizoniem un citiem pārnadžiem darināja tipi, apģērbu, mājturības priekšmetus, līmi, auklas, nažu makstis, vairogus. Kaltēti mēsli kalpoja par kurināmo, no nagiem izgatavoja ādas skrāpjus, ragiem — karotes un smeļamos kausus.

Santi dzīvoja plašās ar mizu pārklātās mājās, ziemās mazos vigvamos, dažas rietumu grupas tipi. Janktoni un janktonaji tipi un Lielo līdzenumu zemkopju ciltīm līdzīgās līdz 15 metriem platās kupolveida alu mājās. Šādas mājas jumts sastāvēja no izturīgām koka spārēm un bija noklāts ar kārkliem, zāli un velēnām. Lakoti viegli pārvietojamos tipi. Ap 1750. gadu siu dzīvē ienāca zirgi. Pirms tam mantu pārvešanai izmantoja suņu pajūgus trevojus — ar jēlādu sastiprinātu A veida egļu kāršu rāmi. Zirgs varēja pavilkt līdz 135 kg smagu nastu, un indiāņi varēja sākt dzīvot krietni plašākos, ērtākos mājokļos. Siu kļuva par izciliem jātniekiem, un savu jāšanas prasmi tie izmantoja arī nemitīgajos karos.

Kaut arī siu dzīve gandrīz nepārtraukti bija saistīta ar karošanu, lielas kaujas cilšu starpā notika reti. Sirojumi bija drīzāk pārbaudījumi indivīda drosmei, nevis disciplinētu kareivju cīņa par teritoriju un politisko ietekmi. Lakoti par augstāko varonības izpausmi uzskatīja pie pretinieka tipi piesietu zirgu aizdzīšanu un pieskaršanos dzīvam pretiniekam. Ienaidnieka nogalināšana nebija tik nozīmīgs varoņdarbs, bet noskalpēšna vairāk pierādījums par tā nāvi. Šāda karamākasla bija viņu vājā puse, cīnoties ar amerikāņu armiju.

Rūpes par saimniecību bija pilnībā sieviešu pienākums. Ar krāsotām, noplacinātām dzeloņcūku adatām un no Eiropas ievestām pērlītēm viņas izšuva mājsaimniecības priekšmetus, apģērbu, regālijas.


Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Misisipi kultūras Kinkeidas maundi Ilinoisas dienvidos. Herberta Roja eļļas glezna.

Agrīnā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siu tautas sākotnējā dzimtenes varēja būt Misisipi upes lejtece, no kurienes tie ieradās Ohaio ielejā. Šeit viņi nodarbojās ar lauksaimniecību un no 9. — 12. gadsimtam dakoti-lakoti varēja būt daļa no maundu cēlāju civilizācijas.

Ierašanās Misūri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās siu lakotu grupas ieradās Misūri augšteces Lielajos līdzenumos 17. gadsimta otrajā pusē. Siu jau zināmu laiku atradās pastāvīgā karadarbībā ar algonkinu ciltīm, galvenokārt krī. Abas ciltis tolaik dzīvoja akmens laikmetā, jo eiropiešu ietekme tos vēl nebija skārusi. Tomēr izteikti kareivīgie siu guva virsroku. Karadarbības radīto nesaskaņu rezultātā no janktonajiem atšķēlās grupa, kas izveidojās par patstāvīgu asiniboinu cilti un kļuva par nesamierināmiem siu pretiniekiem.

Lūzums iestājās pēc 1668. gada, kad Hudzona līcī angļi sāka tirgot šaujamieročus, bet vieni no rosīgākajiem angļu tirdzniecības partneriem kļuva krī un asiniboini. Siu tika sakauti, un, meklējot glābiņu, to lielākā daļa aizvien dziļāk iespiedās Lielo līdzenumu plašumos. Tas neizbēgami izraisīja jaunas sadursmes ar nometniekiem arikariem, mandaniem, hīdatsiem, pauni un citām ciltīm, kuras jau daudzus gadsimtus dzīvoja Misūri augštecē.

1775. gadā oglala lakotu grupa pirmo reizi sasniedza Melnos kalnus, kas vēlāk kļuva par lakotu galveno mājvietu. Iespiešanās kalnos radīja asu konfrontāciju ar apsarokiem (jeb krou), bet 19. gadsimta otrajā pusē kļuva par cēloni karadarbībai ar Savienoto Valstu regulāro armiju.

Larami forts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Larami forts ap 1840. gadu.

Attiecības starp siu un pirmajiem baltiem ieceļotājiem parasti bija draudzīgas. Pirmo līgumu (t.s. Portage de Sioux līgums) ar ASV valdību siu parakstīja 1815. gadā. Ap 1833./34. gadu amerikāņi uzcēla Larami fortu — svarīgu tirdzniecības posteni. Nākamā fortā vietā pirmās slazdu licēju grupas apmetās ap 1815. gadu. 1819. gadā arapahi nogalināja vienu no medniekiem Žaku Larami, bet ķermeni uzlika uz bebru dambja. Par piemiņu fortu un Larami upi nosauca viņa vārdā. 1844. gada vasarā lakotu zemēs ieradās ASV armija kavalērija. Tās komandieris bija amerikāņu "kavalērijas tēvs" pulkvedis Stefans Kērnijs. Tikšanā laikā ar siu viņš brīdināja, ka uzbrukumu gadījumā civiliedzīvotājiem armija tos bargi sodīs. Šādu rīcību siu un šaijeni uztvēra kā izaicinājumu un bija gatavi to pieņemt. 1851. gadā pie Larami forta notika grandioza ASV valdības pārstāvju tikšanās ar siu, šaijenu, arapahu, apsaroku, asiniboinu, mandanu, hīdatsu un arikaru ciltīm. Indiāņi apsolīja pārtraukt savstarpējos karus, neuzbrukt pārceļotājiem un atļaut savās zemēs celt ceļus un fortus, savukārt amerikāņi par renti katru gadu preču veidā izmaksāt kompensācijas. Tā kā vest sarunas ar visdažādāko kopienu virsaišiem bija grūti, indiāņiem piedāvāja no katras cilts izvirzīt augstāko virsaiti. Par siu virsaiti kļuva mazietekmīgais brulē virsaitis Uzbrūkošais Lācis. Indiāņi nespēja saprast, kā viens cilvēks var būt visu siu neatkarīgo grupu virsaitis, un vēlāk viņus sāka saukt par papīru virsaišiem. Tautiešu starpā tie nebaudīja autoritāti.

Pirmais Siu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1854. gadā Larami forta apkārtnē kāds lakots nošāva nomaldījušos pārceļotāja govi. Jaunais virsnieks Džons Grattans, kas nesen bija beidzis kara akadēmiju, tīkoja iegūt slavu karā ar indiāņiem un meklēja jebkuru iemeslu tā sākšanai. Ar 30 zaldātiem, diviem lielgabaliem un vienu civilo tulkotāju viņš 19. augustā izgāja no forta. Vecais oglalu virsaitis Uzbrūkošais Lācis sagaidīja vienību un piedāvāja jebkuru zirgu nogalinātās govs vietā. Gratans ietiepīgi pieprasīja atvest vainīgo, nespēdams saprast, ka nevienam lakotu virsaitim nav tik liela vara, lai izdotu savus tautiešus. Viņš pavēlēja kājniekiem atklāt uguni, un tie nošāva Uzbrūkošo Lāci. Lakoti atbildēja ar bultu lietu, bet jātnieki straujā uzbrukumā nogalināja atlikušos bēgošos zaldātus. Siu pusē vienīgais kritušais bija Uzbrūkošais Lācis, un lakoti atrieba viņa nāvi, nodedzinot tirgotavu un nogalinot vairākus kolonistus.

Prezidents Franklins Pīrss izdeva pavēli rīkot atbildes kampaņu. 1855. gada 3. septembrī nometnei, kurā uzturējās ap 250 lakotu, negaidīti uzbruka 600 zaldātu liela ģenerāļa Viljama Hārnija vienība. Slaktiņā tika nogalināti 86 indiāņi, galvenokārt sievietes un bērni. Amerikāņi zaudēja 27 kritušos. Pēc kaujas siu ģenerāli nosauca par "miesnieku" un "sieviešu slepkavu". Turpmākie desmit gadi pagāja bez savstarpējām sadursmēm, un lakoti centās ignorēt amerikāņu pārceļotājus, kas šķērsoja viņu zemi.

Virsaiša un Dakotu kara vadītāja Mazās Vārnas ģimene iežogotā gūstekņu nometnē.

Dakotu karš 1862. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākus gadus Savienotās Valstis pārkāpa 1851. gadā noslēgto līgumu, neizmaksājot santi ciltīm ikgadējās kompensācijas. Tas indiāņu vidū izraisīja badu. Sarunas ar tirgotājiem un aģentiem bija nesekmīgas. 4. augustā situāciju līdz pēdējam nokaitēja kāda tirgotāja teiktais, — "ja viņiem nav ko ēst, lai ēd zāli vai savus izkārnījumus". Pēc divām nedēļām uzliesmoja sacelšanās. Santi uzbruka kolonistu apmetnēm, nopostīja tirgotāju apmetni un 18. augusta kaujā sakāva lamatās nokļuvušu amerikāņu vienību. Nākamo organizēto triecienu dakoti vērsa pret Ņūalmas pilsētu, kas ar 900 iedzīvotājiem bija lielākā tuvumā esošā ieceļotāju apmetne. Lielākā Ņūalmas daļa bija nopostīta, tomēr amerikāņiem izdevās to nosargāt. Asiņainais konflikts turpinājās līdz 29. septembrim. Sevišķi smagi cieta savrupās kolonistu apmetnes un fermas. Tika nogalināti vairāki simti amerikāņu pārceļotāju. Pēc sacelšanās apspiešanas tiesa piesprieda nāves sodu 303 dakotu karotājiem, kurus apsūdzēja slepkavībās un izvarošanā. Prezidents Ābrahams Linkolns attaisnoja 284 indiāņus un parakstīja, nāves sodu pakarot, 38 santi. Tas tika publiski izpildīts 26. decembrī, kas bija lielākā masu eksekūcija ASV vēsturē.[5] Daudzi santi nomira cietumos, daļa pievienojās janktoniem vai lakotiem un turpināja cīņu pret regulāro armiju, citi devās uz Kanādu. Atlikušos pārcēla uz rezervātiem, daži no kuriem pastāv vēl mūsdienās gan ASV, gan Kanādā.

Sarkanā Mākoņa karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kas Baidās No Saviem Zirgiem (Tĥašuŋke Kokipapi) bija viens no ietekmīgākajiem lakotu virsaišiem 1865-1868. gada konfliktos.

Sarkanā Mākoņa karš bija bruņots konflikts starp ASV un lakotiem, šaijeniem un arapahiem tagadējā Vaiomingas un Montanas štatā no 1866. — 1868. gadam. Tas nosaukts oglalu virsaiša Sarkanā Mākoņa vārdā. 1863. gadā caur šo cilšu zemēm izveidoja Bouzmana traktu — īsāko ceļu, kas savienoja Larami fortu ar jaunatklātajām zelta atradnēm Montanas rietumos. Divu gadu laikā šo traktu izmantoja ap 3500 zelta meklētāju un pārceļotāju. Šīs emigrantu karavānas konkurēja ar indiāņiem par aizvien trūcīgākajiem resursiem, izraisot jaunas asiņainas sadursmes. 1865. gada vasarā pret lakotiem, šeijeniem un arapahiem tika organizēta ģenerāļa Konora vadītā 2300 zaldātu, kā arī 195 civilpersonu un 179 skautu liela tā sauktā Pauderas upes ekspedīcija. Ekspedīcija sastāvēja no trim kolonnām, kurām vajadzēja sažņaugt pretinieku cilpā. Konors jau bija kļuvis slavens kā veiksmīgs cīnītājs pret indiāņiem — 1863. gada janvārī masu slaktiņā viņa komandētie zaldāti nogalināja ap 400 šošonu, nodedzināja to iedzīvi, izvaroja sievietes. Taču Pauderas soda ekspedīcija beidzās beidzās ar izgāšanos, bet lakoti guva pārliecību, ka ir spējīgi sekmīgi cīnīties ar regulāro armiju.

Virsaitis Plankumainā Aste, Henrija Fārnija glezna.

1866. gada jūnijā Larami fortā risinājās sarunas starp Sarkano Mākoni un citiem virsaišiem un valdības pārstāvjiem. Visnepiemērotākajā brīdī, 13. jūnijā, tur ieradās Henrija Karingtona vadītie 1300 amerikāņu zaldāti, kas atveda materiālus jaunu fortu celtniecībai. Sarkanais Mākonis, Kas Baidās No Saviem Zirgiem un citi indiāņu līderi apsūdzēja Karingtona melīgumā, pārtrauca sarunas un pameta Larami fortu. No jauna atsākās karadarbība. Siu pirmais uzbrukums notika 16. jūlijā jaunuzceltā Reno forta tuvumā. Viņi nogalināja astoņus civilistus un aizdzina 175 mūļus un zirgus. Krita vai guva ievainojumus vairāki zaldāti, kas mēģināja atgūt dzīvniekus. Pastāvīgiem uzbrukumiem bija pakļautas arī pārceļotāju karavānas. 1866. gada 21. decembrī siu, šaijeni un arapahi ievilināja lamatās un pilnībā iznīcināja kapteiņa Viljama Fetermaņa 81 vīru lielu vienību. Pēc uzvaras indiāņi sadalījās nelielās grupās un no jauna aprīlī atsāka uzbrukumus. Valdību visvairāk uztrauca, ka sirojumi apdraudēja svarīgā transkontinentālā dzelzceļa celtniecību. Armijai nepietika resursu, lai nosargātu dzelzceļu un pārceļotāju aktīvi izmantoto Bouzmana traktu. 1868. gada pavasarī Larami fortā ieradās valdības delegācija, lai noslēgtu mieru. Sarkanais Mākonis atteicās no sarunām, kamēr armija nebūs atstājusi fortus. Augustā zaldāti pameta visus fortus gar Pauderas upi, kurus indiāņi nodedzināja, un slēdza Bouzmana traktu. Novembrī tika noslēgts Larami līgums (zināms arī kā 1868. gada Siu līgums). Saskaņā ar to izveidoja Lielo Siu Rezervātu, — medību apgabalus lakotiem, janktonajiem, arapahiem un šaijeniem, kas iekļāva arī Melnos kalnus. Nevienam no baltajiem nebija ļauts ierasties vai apmesties šajās Pauderas upes zemēs.

Lielais Siu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais Siu karš, pazīstams arī kā karš par Melnajiem Kalniem, bija lakotu un ziemeļu šaijenu karš pret Savienotajām Valstīm 1876. — 1877. gadā. 19. gadsimta 70-os gados Melnajos Kalnos atklāja zeltu, un tūkstošiem zelta meklētāju pārpludināja lakotu zemes, kuras, saskaņā ar 1868. gada līgumu, piederēja indiāņiem. 1875. gada septembrī valdības komisija uzsāka sarunas ar siu virsaišiem par Melno Kalnu pārdošanu. Tādi siu līderi kā Sēdošais Bizons un Trakais Zirgs no sarunām atteicām, savukārt Sarkanais Mākonis un Plankumainā Aste pēc laika piekrita noslēgt līgumu, ja valdība apsola nodrošināt cilti ar visu nepieciešamo. Abi virsaiši bija seni sāncenši, taču vienmēr rīkojās saskaņoti, ja jautājums skāra cilts intereses. Komisija atteicās izpildīt siu prasības un atgriezās Vašingtonā, iesakot kongresam iegūt Melnos Kalnus ar spēku, vai aizmirst par tiem. 1875. gada 4. novembrī Vašingtonā Baltajā Namā prezidents Grānts tikās ar kara ministru, iekšlietu ministru, Indiāņu Lietu komisāru un ģenerāļiem Šeridanu un Krūku, kur apsprieda jautājumu par Melnajiem Kalniem, "naidīgajiem" siu un šaijeniem. Tolaik Melnajos Kalnos saimniekoja jau ap 15000 zelta meklētāju, un valdība nolēma visus siu pārvietot uz rezervātiem. Decembrī bija izsūtīta ziņa, ka visi indiāņi, kuri līdz 1876. gada 31. janvārim atradīsies ārpus rezervātiem, tiks uzskatīti par naidīgiem un iznīcināti. Ziema, bargais sals un sniega kupenas padarīja neiespējamu šīs pavēles izpildi. Turklāt siu neplānoja pamest medību apgabalus un pārcelties uz rezervātu, kur trūka uztura. Savukārt ģenerālis Šeridans jau bija pazīstams ar bēdīgi slaveno teicienu "Labs indiānis ir beigts indiānis" un iniciatīvu par indiāņu materiālās bāzes — bizonu, pilnīgu iznīcināšanu. Bija izveidojusies situācija, ka no kara bija teju neiespējami izvairīties. Dēļ ziemas armija spēja organizēt ekspedīciju tikai pavasarī. Par galvenajiem siu līderiem šajā karā kļuva Sēdošais Bizons un Trakais Zirgs.

1876. gada jūnijā armija iesāka jaunu iebrukumu lakotu un šaijenu zemēs. No rietumiem devās Džona Gibona vadītā kolonna, no austrumiem — Alfrēda Terija, kas iekļāva arī Dž. Kastera kavalēristus, bet ziemeļiem — Krūka kolonna.

Mazās Bighornas kauja, Čārlza Rasela glezna.

1876. gada 16. jūnijā siu un šaijenu izlūki atklāja ģenerāļa Krūka karaspēku. Nākamajā dienā Rouzbadas kaujā pret aptuveni 1000 zaldātiem, 47 virsniekiem un 252 apsaroku un šošonu skautiem vērsās siu un šaijenu vienība, kas sastāvēja no 900 — 1200 karotājiem. Asās un nepārtrauktās sadursmēs abas puses zaudēja dažus desmitus kritušo un ievainoto. Neraugoties uz salīdzinoši nelieliem zaudējumiem, kauja smagi nogurdināja gan vienus, gan otrus. Par godu sievietei Bizonu Taka šaijeni to nosauca par Kauju, kurā māsa izglāba brāli. Viņa zem ložu krusas aizauļoja pie zirgu zaudējušā brāļa un izveda to no kaujas lauka. Amerikāņi kaujā izšāva ap 25000 patronas un iztērēja gandrīz visu munīciju. Krūks bija spiests beigt kampaņu un atkāpties.

1876. gada 26. jūnijā Mazās Bighornas kaujā lakoti un ziemeļu šaijeni cīnījās pret septīto kavalērijas pulku, kuru komandēja ģenerālis Dž. Kasters. Kauja beidzās ar amerikāņu pilnīgi sakāvi. Armija zaudēja 266 kritušos, ieskaitot 16 virsniekus un Kasteru. Indiāņu krita no 35 līdz 136, kā arī četras sievietes un bērns, kurus kavalēristi pārsteidza kaujas sakumā netālu no nometnes. Pēc uzvaras ciltis sadalījās un izklīda prērijā. Indiāņi bija iztērējuši munīciju un nevēlējās iesaistīties kaujās ar tuvojošos ģenerāļa Terija kolonnu. Aiziet piespieda arī jaunu ganību meklējumi priekš saviem zirgiem. Jūliju lakoti un šaijeni pavadīja, nebaidoties no jauniem armijas uzbrukumiem un svinot uzvaru. Pēc svētku ceremonijām daudzi devās uz rezervātiem, nojaušot, ka šī 1876. gada vasara ir pēdējā, kad viņi var dzīvot ierasto dzīvesritmu. Amerikāņu ģenerāļi septiņas nedēļas gaidīja papildspēku ierašanos, un augustā atsāka pārtraukto ekspedīciju, kas pazīstama kā Krūka "Zirga gaļas maršs". Tā sastāvēja no 2200 vīriem, un bija viens no visnogurdinošākajām militāriem pārgājieniem Amerikas vēsturē.

Militāro akciju un intensīvas diplomātijas rezultātā 1877. gada pavasarī siu un lakoti atteicās no turpmākās cīņas un pamazām ieradās ieradās rezervātos. Maija sākumā kapitulēja arī Trakais Zirgs. Vienīgi Sēdošais Vērsis atteicās padoties un, patvēruma meklējumos, kopā ar savu brulē grupu šķērsoja Kanādas robežu. Līdz ar bizonu izzušanu arī viņa cilts 1889./81. gadā bija spiesta atgriezties Amerikā.

"Ievainotā Ceļa" slaktiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievainotā Ceļa slaktiņa upurus apraka kopīgā masu kapā.

1889. gadā ASV rietumdaļas un Oklahomas rezervātos vērsās plašumā Spoku Dejas reliģija. Tās dibinātājs bija paiju indiānis Vovoka. Reliģijas pamatā bija deja, kuras laikā tās dalībnieki krita transā un redzēja vīzijas. Vovoka mācīja, ka plūdi aizslaucīs visus baltos,atgriezīsies bizonu bari, augšāmcelsies mirušie, un tiks atjaunota kādreizējā indiāņu pasaule. Savukārt izglābsies tikai tie, kas dejos. Reliģija bija nevardarbīgas pretošanās veids, taču tā nopietni satrauca rezervātu vadību, kas nesaprata notiekošo. 1890. gada ziemā Spoku Deja sasniedza lakotu rezervātus, kur izplatījās milzīgā ātrumā. Divu mēnešu laikā to pieņēma lielākā cilts daļa. 29. decembrī 470 ASV Septītās kavalērijas zaldāti Spoku Dejas laikā pie Ievainotā Ceļa (Wounded Knee) ielenca minekondžu un hunkpapu lakotus. Saspringtās situācijas laikā atskanēja šāviens, kas izprovocēja haotisku apšaudi. Zaldāti izmantoja arī lielgabalus, savukārt lielākā siu vīriešu daļa bija bruņota vienīgi nažiem. Slaktiņā tika nogalināti vai ievainojumiem mira ap 300 siu, no kuriem 200 bija sievietes un bērni. Amerikāņi zaudēja 25 kritušos. "Ievainotais Celis" Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem kļuvis par balto nežēlības simbolu.

Rezervāti un Pirmās nācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1880. gadam dzelzceļa algotie mednieki izšāva milzīgos bizonu ganāmpulkus, iznīcinot lakotu un dakotu galveno materiālo bāzi. Lai rastu risinājumu, amerikāņi centās rezervātos dzīvojošos siu piespiest turēt mājlopus un nodarboties ar lauksaimniecību. Indiāņi arī kļuva atkarīgi no federālajiem maksājumiem, kas viņiem bija garantēti saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem. Mūsdienās rezervātos dzīvo aptuveni puse no visiem siu.

Kanādas siu kopienas atzītas par piederīgiem Pirmajai nācijai. Pirmās nācijas ir aptuveni 630 pamatiedzīvotāju tautas un kopienas, kas izkaisītas visā Kanādā.

Pazīstamākie siu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēdošais Bizons.
  • Maĥpiya Lúta (Sarkanais Mākonis) — ievērojams oglala lakotu virsaitis un orators
  • Tĥatĥaŋka Íyotake (Sēdošais Bizons) — ievērojams hunkpapa lakotu virsaitis
  • Tĥašuŋke Witkó (Trakais Zirgs) — pazīstams oglala lakotu karotājs

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Deivids Mērdoks, Stenlijs A. Frīds. Ziemeļamerikas indiāņi. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984-22-475-9
  • Džons G. Neiharts. Runā Melnais Briedis. Rīga. Zvaigzne ABC. 2011. ISBN 978-9934-0-0941-9
  • Michael Johnson. Tribes of the Sioux Nation. Osprey Publishing Ltd. 2000. ISBN 1-85532-878-X
  • Юрий Стукалин. Энциклопедия военного искусства Дикого Запада. Москва. Издательство "Яуза". 2008. ISBN 978-5-699-26209-0
  • Юрий Котенко. Индейцы Великих Равнин. Москва. Издательский дом "Техника — молодежи". 1997. ISBN 5-88573-005-9
  • Джордж Хайд. Народ Красного Облака. Альманах "Первые американцы". Санкт-Петербург — Москва. 2006. ISBN 5-87212-018-15

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Siu. Vārdnīca angl.
  2. 2,0 2,1 2,2 Michael Johnson. Tribes of the Sioux Nation. Ospreu Publication Ltd. 2000. ISBN 1-85532-878-X 5. lpp.
  3. 3,0 3,1 Michael Johnson. Tribes of the Sioux Nation. Osprey Publication Ltd. 2000. ISBN 1-85532-878-X 7. lpp.
  4. 4,0 4,1 Michael Johnson. Tribes of theSioux Nation. Osprey Publication Ltd. 2000. ISBN 1-85532-878-X 6.,8. lpp.
  5. Steil, Mark; Tim Post (2002-09-26). "Execution and expulsion". Minnesota Public Radio.