Skandināvu mitoloģija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Poētiskās Edas 1908. g. angļu izdevuma titullapa ar Igdrasila koku.

Skandināvu mitoloģija ir Skandināvijas tautu ticība, ticējumi, mīti un leģendas pirms kristietības izplatīšanās. Tā ir vislabāk saglabājusies liecība par seno ģermāņu tautu mitoloģiju, un tās izcelšanos no senākās indoeiropiešu mitoloģijas.

Skandināvijā un Īslandē šie ticējumi ir saglabājušies visilgāk, un nomaļākos rajonos dažas tradīcijas ir uzturētas līdz pat mūsdienām.

Skandināvu mitoloģija ir atstājusi manāmu iespaidu uz mūsdienu populāro kultūru, tās elementi bieži tiek lietoti literatūrā un filmās.

Pasaules uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seno skandināvu uztverē telpa sastāvēja no deviņām pasaulēm — āsu Asgardas, vānu, albu jeb elfu, uguns Mūspelas, cilvēku Midgardas, milžu, mirušo, rūķu un salnas milžu pasaules vistālāk uz ziemeļiem. Tās visas vienoja gigantisks osis, pasaules koks Igdrasils. Tā zari pacēlās pār visu zemi un iesniedzās debesīs. Pašā galotnē sēdēja gudrais ērglis, bet starp ērgļa acīm — vanags Vedrfjelnirs. Pa tā zariem kā „starpniece” starp visām pasaulēm skraidīja vāvere Ratatoska. Igdrasils vienmēr bija Nidhoga, ļaunās čūskas, apsardzībā. Mimira avots, apslēptās gudrības avots, iztecēja no koka saknēm.

Mitgarda pasaule un eksistēšana (vismaz līdz zināmam laikam) atradās nedalāmā saistībā ar Asgardu un citām pasaulēm. Sakari ar dievu pasauli tika nodrošināti ar reliģiskajiem rituāliem, ar cilvēku pienākumu sekot sociālajām un etniskajām normām, ko noformulēja āsi, kas ļāva zināmā mērā identificēt cilvēkus ar āsiem un izplatīt uz Mitgardu tās rīcības efektivitāti, ar kādu tika sargāta Asgarda no ļaunajiem spēkiem. Tādā veidā tika realizēts „labums”, kura avots bija dievos.

Dievu pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji dievi nāca no divām dažādām, savstarpēji ne pārāk draudzīgām grupām — āsiem un vāniem, kas bija auglības dievu grupa, kam piemīt arī burvju un pareģu spējas. Starp viņiem arī izcēlās pirmais karš pasaulē. Pēc kara vānu dievi apmetās Asgardā, lai arī tur vāni tika uzskatīti par zemākas šķiras dieviem.

Asgarda bija sadalīta 12 vai vairāk daļās, kur katrā no tām katram no dieviem bija sava grezna zelta vai sudraba māja. Visnozīmīgākā bija Valhalla, Odina māja. Valhallā kaujās kritušie kareivji (einherjēri) pavadīja savas dienas karojot, naktis dzīrojot un gaidot pienākam Ragnaroku, pēdējās pasaules kaujas dienu, kurā senie dievi ietu bojā un tiktu nodibināta jauna miera un saticības ēra. Mājai bija 540 durvis, un caur katru no tām līdzāsstāvot varēja ienākt 800 vīri; tās jumts bija taisīts no vairogiem. Kritušo karavīru dvēseles uz turieni aizveda valkīras — kareivīgas jaunavas, kas piedalījās uzvaru un nāves sadalē kaujas laukā. Citādāk, piemēram, no slimībām vai vecuma, mirušos cilvēkus pēc nāves dieviete Hēla nogādāja drūmajā pazemes valstībā.

  • Odins ir dievu karalis. Viņa divi melnie kraukļi Hugins (Domas) un Muninns (Atmiņas) lidoja apkārt, lai ievāktu ziņas par notikumiem visā pasaulē. Kā kara dievs Odins vadīja dzīvi Valhallā, kur nonāca visi drosmīgie karotāji, kas bija krituši kaujās. Odina lielākās bagātības bija viņa astoņkājainais zirgs Sleipners, šķēps Gungnirs un gredzens Draupers. Odins bija arī gudrības, dzejas un maģijas dievs un upurēja aci, lai varētu padzerties no Mimira — gudrības avota.
  • Tors ir pērkona dievs, vecākais Odina dēls. Tors bija spēcīgākais no āsiem, kam viņš palīdzēja aizsargāties pret ienaidniekiem milžiem. Ticēja, ka pēkons radās, kas Tors brauca ar saviem kaujas ratiem. Skandināvu valodās un angļu valodā ceturtdiena ir nosaukta par godu Toram (torsdag). Tora īpašumā bija āmurs Mjolnirs, kas simbolizēja zibens spērienu. Ja tas tika kaut kur aizmests, tas atgriezās pie Tora.
  • Friga ir Odina sieva, laulību, mīlestības, ģimenes pavarda sargātāja, viņa palīdz dzemdētājām. Lielākā daļa āsu ir viņas bērni vai mazbērni. Friga spēj ielūkoties nākotnē, bet redzēto nekad nevienam neizpauž.
  • Bragi ir runas mākslas un dzejas dievs, Odina un Frigas dēls. Viņa pārraudzībā ir poēzijas medus — svētais dzēriens, kas dāvā dzejisku gudrību un iedvesmu. Ja, dodot solījumu vai zvērestu, tika piesaukts Bragi vārds, tā bija droša zīme, ka zvērests nekad netiks lauzts. Jaunam valdniekam pirms kāpšanas tronī bija jādod svinīgs zvērests un tas jāapstiprina, vienā elpas vilcienā izdzerot īpašu Bragi veltītu kausu. Ja tas neizdevās, to uzskatīja par sliktu zīmi.
  • Gefjuna ir jaunavu un viņu tikumu sargātāja, Odina dēla Skjelda sieva.
  • Heimdals ir dievu sargs, Odina dēls, ko viņam dzemdēja vienlaicīgi deviņas māsas, kas reiz atradušas Odinu aizmigušu. Pasaules galam tuvojoties, Heimdals pūtīs savu ragu, kas pašlaik glabājas drošā vietā zem pasaules koka. Ar raga skaņām viņš aicinās dievus uz pēdējo kauju.
  • Freija ir mīlas, auglības un skaistuma dieviete, Njorda un Skadi meita. Viņa āsu kopienā ienākusi no vāniem.
  • Freirs sākotnēji ir vānu pārstāvis, bet, nonācis gūstā pie āsiem, sava cēlā rakstura dēļ drīz kļūst par vienu no galvenajiem āsu dieviem. Viņš valda pār lietu, sauli un zemes augiem. Viņa atribūts ir burvju kuģis Skidbladnirs, kurš arī ir cvergu (rūķu) būvēts un kurā var iekāpt visa dievu armija pilnā bruņojumā. Kuģim vienmēr ir ceļavējš, un tas pārvietojas ātrāk par vēju. Ja ar to nekur nav jābrauc, kuģi var salocīt kā lakatu un aizbāzt aiz jostas.
  • Lokijs ir izskatīgs milzis, kas simbolizē ļaunumu, ir gudrs un viltīgs. Lielākoties viņa vainas dēļ āsi iekuļas nepatikšanās. Viņš un pazemes dieve Hēla Ragnaroka kaujā vadīs ļaunos spēkus pret āsiem.
  • Fenrirs ir gigantisks vilks, milzes Angrbodas un Lokija dēls. Sākumā dievi turējuši Fenriru savā tuvumā, bet visi pareģojumi vēstījuši, ka Fenrirs izraisīs pasaules bojāeju, tāpēc dievi centušies to sasaistīt. Pēc viņu lūguma cvergi (rūķi) izgatavojuši visstiprāko ķēdi, kas tika izkalta no kaķu soļu trokšņa, sieviešu bārdas, kalnu saknēm, lāču dzīslām, zivju elpas un putnu siekalām. Šo ķēdi uzliekot, dievs Tīrs zaudējis savu labo roku.

Pielūgsme, rituāli un maģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skandināvu dievus apkalpoja priesteri, ko sauca par godar. Pielūgšana parasti notika brīvā dabā, zem kokiem, blakus svētavotiem vai no akmeņiem izveidotā svētvietā. Vēlāk tika lietoti koka tempļi ar altāriem un izgrebtiem dievu attēliem. Visnozīmīgākais bija templis Senajā Upsalā, Zviedrijā, kur tika upurēti dzīvnieki un arī cilvēki.

Regulāras, lielas upurēšanas tika rīkotas rudenī un pavasarī (ziemas sākumā un vasaras sākumā, jo gadu dalīja divās daļās), kā arī ziemas vidū (jūl). Upurēšana tika organizēta apgabalu centros. Plašu apskatu sniedz „Sāga par Hakonu Labo” — „kad tika rīkotas upurēšanas dzīres, visiem bondiem bija jāpulcējas pie svētvietas, atnesot arī lietas, kuras bija vajadzīgas dzīru laikā. Dzīrēm tiek nokauti lopi, arī zirgi. Visas asinis sauca par upurasinīm, tāpat arī visas lietas — kausus, slotas u.c.. Ar asinīm tika apslacītas visas upurvietas sienas ārā un iekšā, arī cilvēki. Gaļu vārīja un ēda dzīrēs. Dzīru telpas vidū liesmoja ugunskuri. Pilnie kausi tika doti caur ugunskuriem, un namatēvam bija jāsvēta pilnos kausus un upurmielastu”.

No burvjiem baidījās, un nodarbošanās ar buršanos netika saukta par goda lietu. Tomēr sāgās nevar atrast ziņas par galveno varoni — burvi. Ja arī viņam piemita zināmas spējas (piemēram, maģisku rūnu zināšana), tad tas tika skaidrots ar viņa gudrību un to, ka viņš daudz ko prot.

Vēl viena iespēja — ar pārdabiskām lietām ietekmēt citu cilvēku (nolādēšana vai apburšana ar rūnām). Rūnas bija izplatītas Skandināvijā, tomēr to maģiskās formulas nezināja daudzi. Piemēram, nepareizi izgrieztas mīlestības rūnas gandrīz nogalināja meiteni sāgā par Egīlu. Savukārt, kad Egīls izlabojis rūnas, un viņa izveseļojusies.

Mežonīgie rotājumi uz dažādiem priekšmetiem kalpoja, lai palīdzētu cilvēkiem dzīves cīņā, atbaidītu ļaunos garus un pieaicinātu veiksmi. Zvēru un briesmoņu attēliem un figūriņām bija simbolisks raksturs un to izmantošanai — maģiski mērķi. Plaši pielietoja arī visādus aizsargamuletus: Tora piekaramie, aproces, gredzeni, arī zobeni, apmetnes tika uzskatīti par apveltītiem ar burvju spējām.

Maģija ir atgriezeniskas pasaules sastāvdaļa, kas apvieno dabisko un pārdabisko nesaraujamā vienotā. Ar rituāla palīdzību cilvēks uzturēja kārtību, kāda bija dibināta tālā pagātnē. rituāla darbība deva impulsu dzīves kustībai no jauna. Ar rituālu cilvēki skaidroja savus priekšstatus, kā arī motivēja savu darbību, kura atradās absolūtā mijiedarbībā ar dabas likumiem. Ar rituāla palīdzību cilvēki mēģināja iegūt sev labvēlīgus priekšnosacījumus ikdienas darbos, kā arī daļēji, protams, izmantoja savtīgos nolūkos.

Pasaules gals[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr skandināvu mitoloģijā un reliģijā ir skaidrs, ka viss ir iepriekš izlemts — cilvēkam piedzimstot, ir noteikts viņa dzīves pavediena garums un arī dievu liktenis un pasaules gala norise ir iepriekš izlemta. Dievi ir dzirdējuši pareģojumu, kā tieši pasaules beigas — Ragnaroks noritēs, kurš kuru nogalinās, un nav spējīgi to ietekmēt; tomēr viņi drosmīgi un pašaizliedzīgi skatās pretī savam drūmajam liktenim.

Pasaules gala (Ragnaroka) tuvošanos iezīmēs vispārēja nesaticība cilvēku starpā un dažādas citas nelaimes - aptumšosies saule, kam sekos nemīlīgas vasaras, negaisi, vētras, zemestrīces (drebēs un kauks pat Igdrasils), no debesīm kritīs zvaigznes, zeme grims jūrā. Fenrirs tiks brīvībā, un radīs pēcnācējus, kas aprīs sauli, un sekos trīs ziemas bez vasarām. Drīz pēc tam visus Heimdala taures skaņas aicinās uz cīņu. [[āsi|Āsus vadīs Odins, milžus un citus ļaunos spēkus — Lokijs. Uguns zemes Mūspelas valdnieks milzis Sutrs kaujas laikā sadedzinās pasauli, kā rezultātā ies bojā visi cilvēki, arī dievi un milži. Tomēr pēc pasaules bojāejas notiks tās atdzimšana — Asgardā apmetīsies Odina dēli Baldrs, kas atgriezīsies no Hēlas valstības un samierināsies ar Hēdu , Vidars un Vali, Tora dēli Magni un Modi, kas no tēva mantos arī Mjelniru. Izdzīvos arī Liva un Livtrasirs, cilvēku pāris, kas aizsāks jaunu cilvēku dzimumu. Kritušie dievi un taisnie cilvēki sapulcēsies Gimlā, kas atrodas debesu dienvidu daļā, lai baudītu mūžīgu svētlaimi.