Skudrlāči

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Skudrulāči)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Skudrlāči
Vermilingua (Illiger, 1811)
Lielais skudrulācis (Myrmecophaga tridactyla')
Lielais skudrulācis (Myrmecophaga tridactyla')
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Apakšklase Dzemdētājzīdītāji (Theria)
Infraklase Placentāļi (Eutheria)
Virskārta Amerikas placentāļi (Xenarthra)
Kārta Nepilnzobji (Pilosa)
Apakškārta Skudrlāči (Vermilingua)

Skudrlāči jeb skudrulāči (Vermilingua) ir nepilnzobju kārtas (Pilosa) apakškārta. Tā apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas iedalītas 2 dzimtās. Šīs kārtas visām sugām ir kopīga īpašība - to barība ir skudras un termīti.[1] Par skudrlāci mēdz saukt arī cauruļzobi, kura otrais nosaukums ir Āfrikas skudrulācis. Tomēr cauruļzobis nav tuvs skudrlāču radinieks un pieder citai dzīvnieku kārtai.

Skudrlāči mājo sausos Dienvidamerikas un Centrālamerikas tropu mežos, lietus mežos un savannā.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pundurskudrlācis (Cyclopes didactylus) ir mazākais no visiem skudrlāčiem

Lielākais skudrlāču apakškārtā ir lielais skudrlācis (Myrmecophaga tridactyla), kura ķermeņa garums kopā ar asti sasniedz 2 metrus un svars 55 kg.[3] Mazākais ir pundurskudrlācis (Cyclopes didactylus), kura ķermeņa garums ir 35 cm un svars apmēram 300 g.[4]

Visiem skudrlāčiem ir garš snuķis un mēle, kas ir garāka par galvu. Mēles virsmu sedz nelieli āķīši, kas paredzēti skudru uzķeršanai. Lai kukaiņi no mēles nevarētu aizbēgt, skudrlāčiem papildus izdalās liels daudzums siekalu. To cauruļveidīgajai mutei ir lūpas, bet nav zobu. Gremošana ir līdzīga putnu gremošanas sistēmai. Kuņģī ir smiltis un nelieli akmentiņi, kas palīdz samalt kukaiņus. Priekškājām ir gari, spēcīgi nagi, kas tiek izmantoti zemes rakšanai, skudru un termītu pūžņu izārdīšanai. To biezais un garais kažoks skudrlāčus pasargā no iztraucēto un agresīvo kukaiņu kodumiem. Visām sugām, izņemot lielo skudrlāci, ir tvērējastes.[2]

Tiem ir samērā vāja redze, toties izcila oža, kas ir galvenā maņa barības atrašanai. Valda uzskats, ka arī dzirde skudrlāčiem ir labi attīstīta.[2] To ķermeņu temperatūra ir viszemākā no visiem zīdītājiem, turklāt tā svārstās no 33 līdz 36 °C. Līdz ar to skudrlāči salīdzinot ar citiem zīdītājiem spēj izturēt ievērojamas ķermeņa temperatūras svārstības. Mainot ķermeņa temperatūru, skudrlāči taupa enerģiju. Guļot temperatūra krītas, bet skudrlāčiem, kļūstot aktīviem, tā paceļas.[2]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Guļot skudrlāčiem pazeminās temperatūra, attēlā lielais skudrlācis (Myrmecophaga tridactyla)

Skudrlāči ir vientuļnieki un teritoriāli dzīvnieki, kas barojas tikai savā teritorijā. Parasti tie nekad neapmeklē cita, sava dzimuma skudrlāča teritoriju, bet tēviņi bieži apmeklē savas pārošanās partneres teritoriju. Teritorija tiek apsargāta, un starp skudrlāčiem var izcelties agresīva attiecību noskaidrošana.[2]

Skudrlāči barojas tikai ar skudrām un termītiem. Turklāt katrai sugai ir savi iecienītie kukaiņi. Mazie pundurskudrlāči barojas ar kukaiņiem, kas mājo kokos, smalkākos koku zaros, bet lielais skudrlācis barojas ar zem zemes dzīvojošiem kukaiņiem. Lai izvairītos no kukaiņu spēcīgajiem kodieniem, skudrlāči tos uzlaiza ar mēli, un to dara pēc iespējas īsākā laika sprīdī. Pie viena pūžņa tie uzkavējas apmēram 1 minūti, tad dodas pie nākamā. Piemēram, lai uzņemtu vienas dienas nepieciešamo barības daudzumu, lielais skudrlācis apmeklē apmēram 200 skudru pūžņus.[2] Mēle ir pievienota krūšu kaulam un kustās ļoti ātri - 150 reizes/min.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Giant Anteater
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Grzimek, Bernhard (2004). Hutchins, Michael; Kleiman, Devra G; Geist, Valerius et al. eds. Grzimek's Animal Life Encyclopedia. 13 (2nd ed.). Detroit: Gale. pp. 171–179. ISBN 0-7876-7750-7.
  3. ARKive: Giant anteater (Myrmecophaga tridactyla)
  4. The silky anteater Cyclopes didactylus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]