Slovēnija

Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena SVN nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Slovēnijas Republika Republika Slovenija
Karogs Ģerbonis
Himna: Zdravljica
Slovēnija (tumši zaļā krāsā) Eiropas Savienība (gaiši zaļā krāsā)
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Ļubļana 46°03′N 14°30′E
Valsts valodas		Slovēņu valoda2
Reģionālās valodas		Ungāru valoda, Itāļu valoda
Etniskās grupas		83% slovēņi, 2% serbi, 2% horvāti, 1% bosnieši, 12% citi un nenorādīti
Valdība		Parlamentāra republika
-	Prezidents	Borut Pahor
-	Premjerministrs	Janez Janša
Neatkarība
-	No Austroungārijas Impērijas, izveidojot Slovēņu, horvātu un serbu valsti	1918. gada 29. oktobrī
-	No Dienvidslāvijas	1991. gada 25. jūnijā
Iestāšanās ES		2004. gada 1. maijā
Platība
-	Kopā	20 273 km² (153.)
-	Ūdens (%)	0,7
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2010. g.	2 048 951 (145.)
-	2002. gada tautas skaitīšana	1 964 036
-	Blīvums	101/km² (106.)
IKP (PPP)		2010. gada aprēķins
-	Kopā	$56 314 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$28 030
Džini koef. (2007)		28,4 (zems)
HDI (2010)		▲ 0,828 (ļoti augsts) (29.)
Valūta		Eiro (€)3 (EUR)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		.si4
Tālsarunu kods		+386
1Kā noteikts Slovēnijas Republikas ģerboņa, karoga un himnas noteikumos ("Zakon o grbu, zastavi in himni Republike Slovenije ter o slovenski narodni zastavi") kopš 1994. gada un publicēts Slovēnijas Nacionālās asamblejas tīmekļa vietnē. 2 Itāļu valoda un Ungāru valoda ir atzītas par oficiālām valodām atsevišķos reģionos. 3 Līdz 2007. gadam: Slovēnijas tolārs. 4 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Slovēnija (slovēņu: Slovenija), oficiāli Slovēnijas Republika (Republika Slovenija), ir valsts Centrāleiropas dienvidu daļā. Tā robežojas ar Austriju ziemeļos, Ungāriju ziemeļaustrumos, Horvātiju austrumos un dienvidos, kā arī ar Itāliju rietumos. Tās teritoriju dienvidrietumos apskalo Adrijas jūra. Lielāko daļu valsts ziemeļu teritorijas aizņem Alpi. Slovēnijas kopējā platība ir 20 273 km², valstī dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Ļubļana.

Vēsturiski mūsdienu Slovēnijas teritorija ietilpusi dažādu valstisku veidojumu sastāvā, ieskaitot Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, kā arī Habsburgu valdījumus. 1918. gadā, piedaloties starptautiski neatzītās Slovēņu, horvātu un serbu valsts dibināšanā, slovēņi pirmoreiz vēsturē ieguva pašnoteikšanās tiesības. Otrā pasaules kara laikā Slovēnijas teritoriju okupēja un anektēja vairākas valstis - Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. 1943. gadā tika dibināta Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika, tās sastāvā ietilpa arī Slovēnija, kura 1991. gadā pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas. Mūsdienās Slovēnija ir Eiropas Savienības, Eirozonas, Šengenas līguma, NATO un OECD dalībvalsts. Pēc datiem par Iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, tā ir visattīstītākā no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.

Kulturāli Slovēnija vienmēr bijusi kā robeža starp dažādām citām Eiropas kontinenta tautām. Tās teritorijā saskaras četrās lingvistiski atšķirīgās valodu saimēs – slāvu, ģermāņu, romāņu un urāliešu – ietilpstošo tautu intereses. Pēdējo desmitgažu laikā iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir kļuvis daudzveidīgāks. 2002. gadā aptuveni 83% valsts iedzīvotāju bija slovēņi, pārējie – imigranti no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.

Slovēnija, neskatoties uz Valsts un Baznīcas nošķirtību, tiek uzskatīta par sekulāru valsti. Visizplatītākā reliģija valstī ir katolicisms, kas ir atstājis būtisku ietekmi uz mūsdienu Slovēnijas kultūru un identitāti. Otra izplatītākā reliģija ir islāms, kam ir pievērsušies 2,4% valsts iedzīvotāju.

Vēsture

Aizvēsture

Vissenākās arheoloģiskajos izrakumos atrastās liecības par mūsdienu Slovēnijas teritorijas apdzīvošanu ir netālu no Orehekas atrastie divi akmens darbarīki. Arheologi uzskata, ka tie varētu būt 250 000 gadu veci. Pēdējā ledus laikmetā teritoriju sāka apdzīvot neandertālieši. Vērtīgākais tā laika atradums ir Šebrelje ciemā, netālu no Čerkno, atrastā flauta, kas tiek uzskatīta par vecāko zināmo mūzikas instrumentu pasaulē. Arheologi to nosauca par „Divje Babe flautu”, jo tā tika atrasta Divje Babe alā.

Pārejas laikā no Bronzas laikmeta uz Dzelzs laikmetu uzplaukumu piedzīvoja urnukapu kultūra. Slovēnijas teritorijā, galvenokārt Mostā na Soči, Novo Mesto, Šentvidā pri Stični, kā arī Vačē, ir atrastas daudzas arheoloģiskas liecības no Halštates laikmeta. Novo Mesto arheologi ir nodēvējuši par „Situlu pilsētu”, jo tās tuvumā ir atrastas vairākas situlas.

Iekļaušana Romas impērijas sastāvā

Dzelzs laikmetā mūsdienu Slovēnijas teritoriju apdzīvoja illīriešu un ķeltu ciltis, līdz kamēr 1. gs. p. m. ē. cilšu apdzīvoto teritoriju iekaroja romieši, kuri tajā izveidoja Norikas un Panonijas provinces. Mūsdienu Rietumslovēnija tika pievienota Venēcijas-Istrijas reģionam. Romieši izveidoja vairākas apdzīvotas vietas, piemēram, Emona (tagadējā Ļubļana), Poetovio (tagadējā Ptuja), Celeia (tagadējā Celje) un citas. Slovēnijas teritorijā tika būvēti militārie un tirdzniecības ceļi, tie veda no Apenīnu pussalas līdz Panonijai.

Lielās tautu staigāšanas laikā reģionu, sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, iekaroja daudzu barbaru cilšu armijas, kuras, turpinādamas iekarojumus Apenīnu pussalas virzienā, uz dzīvi tajā neapmetās. 4. gadsimta beigās Romas karaspēks pameta Norikas un Panonijas provinces, aiz sevis atstādami izpostītas daudzas apdzīvotas vietas. Vietējie iedzīvotāji, pēc karaspēka aiziešanas, pārcēlās uz dzīvi kalnainākos apvidos un uzcēla jaunus, labāk nocietinātus ciematus. 5. gadsimtā teritoriju iekaroja austrumgoti un tā tika iekļauta Austrumgotu karalistes sastāvā.

Agrīnie viduslaiki

568. gadā teritoriju pameta pēdējā to iekarojusī ģermāņu cilts – lombardi. Pēc tam teritorijā pamazām sāka nostiprināties austrumslāvu ciltis.

Laikā no 623. gada līdz 626. gadam avāri, viena no Āzijas klejotājciltīm, centās pakļaut vietējos slāvus, taču viņu centieni izrādījās neveiksmīgi. Pēc uzvaras pār avāriem slāvu ciltis nolēma pievienoties franču tirgotāja Samo izveidotajai cilšu konfederācijai. Tā beidza pastāvēt 658. gadā, slāvi, kuri apdzīvoja mūsdienu Karintiju, izveidoja neatkarīgu Karantānijas karalisti, kas kļuva par vienu no pirmajiem slāvu valstiskajiem veidojumiem.

745. gadā Karantānija, apmaimņā pret militāru palīdzību, atzina franku protektorātu, saglabājot formālu neatkarību līdz pat 1180. gadam, kad tā sabruka. Franku klātbūtne veicināja slovēņu pāriešanu kristietībā. Ap 1000. gadu tika uzrakstīts „Brižinski spomeniki” — pirmais rakstiskais dokuments slovēņu valodā.

Austrijas pakļautībā

14.gs. Slovēnijas teritorija nokļuva Austrijas Hābsburgu varā un bija tās sastāvā līdz 16.gs. Pēdējos 1000 gadus Slovēnijas vēsture ir saistāma ar Austrijas vēsturi. Austroungārijas impērijas laikā Slovēnija bija Austrijas daļa.

Dienvidslāvijas sastāvā

• 1.pasaules kara rezultātā Austroungārijas monarhija sabruka, Slovēnija kopā ar serbiem un horvātiem sanāca kā Nacionālā Padome, kas vēlāk bija par pamatu Dienvidslāvijas izveidošanai.
• 1918.gadā Slovēnija kļuva par jaunas valsts — Dienvidslāvijas karalistes — sastāvdaļu. Šo valsti veidoja vairāk nekā 20 etniskas grupas un to sauc par „pirmo Dienvidslāviju”, kura pastāvēja no 1918. līdz 1941.gadam. Šī valsts bija centralizēta un tajā dominēja serbi.
• Pēc 2.pasaules kara 1945.gadā tika nodibināta „otrā Dienvidslāvija”. Maršals Tito bija šīs federācijas spēcīgs līderis.
• Tito Slovēniju padarīja par pastāvīgu Dienvidslāvijas republiku. Viņam Dienvidslāviju izdevās saturēt vienotu no tās dibināšanas līdz pat savai nāvei 1980.gadā.
• Tito pretnostatīja Dienvidslāviju Padomju Savienībai un tādējādi radīja nesaskaņas ar Staļinu.
• Padomju blokādes un sankciju dēļ Dienvidslāvija attīstīja savu tirgu un diplomātiskās attiecības ar Rietumeiropas valdībām, lai arī tā bija komunistu valsts. Pēc Staļina nāves attiecības ar PSRS uzlabojās.
• 1981.gadā Dienvidslāvijā kopā bija 22,424 miljoni iedzīvotāju. No tiem:
  • serbi — 36,3%;
  • horvāti — 19,7%;
  • musulmaņi — 8,9%;
  • slovēņi — 7,8%;
  • maķedonieši — 5,9%.
  • Par minoritātēm tika uzskatīti albāņi — 7,7%; ungāri — 1,8%; čigāni — 0,7% u.c.
  • tikai 5,7% no iedzīvotājiem identificēja sevi ar dienvidslāviem.
• Tautu izkliedētība reģionā bija liela, piemēram, serbi bija gan Serbijā, gan Horvātijā, gan Bosnijā, albāņi — lielākoties Serbijā (Kosovā) un Maķedonijā, horvāti — Horvātijā, Bosnijā un Serbijā (Voivodinā).
• Dienvidslāvijā dzīvojošās tautas piederēja arī pie dažādām reliģijām. Serbi, melnkalnieši un maķedonieši lielākoties ir pareizticīgie. Horvāti, slovēņi un ungāri — katoļi. Bet musulmaņu un albāņi — islamticīgie.

• Lai gan Slovēnija bija viena no mazākajām Dienvidslāvijas republikām, tā deva vislielāko atbalstu tās visas federācijas ekonomikai. Tās iekšzemes kopprodukts bija 212% no kopējā. Otra ekonomiski spēcīgākā republika bija Horvātija, kuras IKP sastādīja 123%. Salīdzinājumam — Serbija (bez provincēm) — 93%, Bosnija un Hercegovina — 74%, Melnkalne — 78%, bet Maķedonija — 66%. Arī eksporta un importa ziņā Slovēnija un Horvātija bija priekšā pārējām republikām.
• Tomēr pēc 70 gadiem šī „gabalainā” nācija sadalījās un starp jaunajām valstīm izcēlās karš. Pēc Tito nāves Dienvidslāvijas daļas pieprasīja vairāk autonomijas.
• 1981.gadā ar vardarbīgiem protestiem Kosovā tiek prasīta atsevišķa republika.
• 1986.gadā Slobodans Miloševičs kļūst par Serbu Komunistu līderi un nostiprina varu Serbijā.
• 1988.gadā viņš to paplašina arī uz Melnkalni un Voivodinu. Kosovā notiek streiki, protesti un tīrīšanas.
• 1990.gadā pēdējais Dienvidslāvijas komunistu kongress nesaskaņu dēļ sašķeļas. Slovēnijā un Horvātijā notiek vēlēšanas, anti-komunistu spēki uzvar. Jūlijā Kosovas deputāti deklarē savu republiku. Slovēnijā notiek referendums par neatkarību.
• 1991.gadā Slovēnija un Horvātija arī deklarē neatkarību, bet Dienvidslāvijas armija iebrūk Slovēnijā. Tieši PSRS sabrukums 1991.gadā pielika punktu šīs valsts izjaukšanā. Savu neatkarību paziņoja Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Maķedonija.
• „Trešā Dienvidslāvija” — Serbija un Melnkalne. Jaunajās valstīs karos un etniskajās tīrīšanās tika nogalināti 250 000 iedzīvotāji — gan Horvātijā, gan Bosnijā, gan Maķedonijas Republikā bija bruņoti konflikti.

Dienvidslāvijas pārvaldes sistēma

• 1929.gada 6.janvārī Dienvidslāvijā tika nodibināta militārmonarhiskā diktatūra.
• 1941.gada 27.martā profašistiskā valdība tika gāzta. 6.aprīlī fašistiskā Vācija un Itālija uzbruka Dienvidslāvijai, un 10.aprīlī hitlerieši Zagrebā proklamēja t.s. Neatkarīgo Horvātiju; pie varas nāca sutaši (horvātu fašisti).
• 1941.gada 17.aprīlī armija kapitulēja. Dienvidslāvija tika sadalīta vācu un itāļu okupācijas zonā.
• Vienīgais organizētais politiskais spēks Dienvidslāvijā pēc okupācijas bija Dienvidslāvijas Komunistiskā Partija. Dienvidslāvijas tautu atbrīvošanas karš, kurš ilga no 1941. līdz 1945.gadam pret okupantiem saplūda ar revolūcijas cīņu pret vietējo buržuāziju.
• 1942.gada novembrī nodibinājās augstākais politiskais orgāns — Dienvidslāvijas tautu atbrīvošanās antifašistiskā veče, 1943.gada novembrī — augstākais tautas varas izpildorgāns — Dienvidslāvijas atbrīvošanās Nacionālā komiteja, kuras premjers bija J. Tito.
• PSRS sniedza politisko un diplomātisko atbalstu, materiālu un militāru palīdzību Dienvidslāvijas atbrīvošanās kustībai.
• 1944.gada 20.oktobrī tika atbrīvota Belgrada.
• 1945.gada 7.martā izveidojās Demokrātiskā Federatīvās Dienvidslāvijas valdība, kuras vadītājs arī bija J.Tito. 1945.gada 15.maijā visa Dienvidslāvija bija atbrīvota.
• 1945.gada 29.novembrī tika proklamēta Dienvidslāvijas Federatīvā Tautas Republika (kopš 1963.gada aprīļa Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika).
• 1948.gadā attiecības starp Dienvidslāvijas KP un VK(b)P tika pārtrauktas, pārtrūka arī Dienvidslāvijas un PSRS ekonomiskie un kultūras sakari.
• 50.gadu vidū tika panākta PSKP un Dienvidslāvijas Komunistu savienība (Dienvidslāvijas KP nosaukums kopš 1952.gada), kā arī PSRS un Dienvidslāvijas attiecību normalizēšanās.
• Atjaunojās arī Dienvidslāvijas sakari ar citām sociālistiskām valstīm.
• Ārpolitikā īstenoja nepievienošanās kursu, atbalsta saspīlējuma mazināšanu, vispārēju un pilnīgu atbruņošanos, vērsās pret rasismu.

Slovēnijas karte

Triglava

Valsts raksturojums

Tagad Slovēnija ir parlamentāra republika. Latvijas un Slovēnijas divpusējās attiecības ir ļoti labas un aktīvas, tajās vērojama augoša sabiedrības tendence. Par prioritāti uzskatāma sadarbības pilnveidošana atbilstoši iespējām, ko paver dalība ES un NATO. Ievērojams attīstības potenciāls ir divpusējām tirdznieciski-ekonomiskajām attiecībām. Veiksmīgi norit sadarbība tieslietu un iekšlietu, aizsardzības, kā arī kultūras jomās.

Latvijas valdība Slovēnijas neatkarību atzina 1991.gada 29.augustā. Šajā pašā dienā Slovēnija atzina Latvijas neatkarību. Diplomātiskās attiecības nodibinātas 1991.gada 30.septembrī.

Kopš Dienvidslāvijas sabrukuma tās teritorijā ir notikuši dažādi nemieri, kuru pamatā ir etniskās nesaskaņas, jo tās teritorijā dzīvo daudz dažādu tautu. Viens no etniskajiem konfliktiem ir Bosnijā un Hercegovinā, kurā par varu cīnās serbi, horvāti un musulmaņi. Horvāti un musulmaņi šajā valstī ir noslēguši pamieru un savā starpā cīnās pret serbiem. Viņi (horvāti un musulmaņi) ir izveidojuši Bosnijas Federāciju, savukārt serbi ir izveidojuši Serbu Republiku. Vēl viens no konfliktiem notiek Serbijā un Melnkalnē, kura 2002.gadā savu nosaukumu nomainīja no Dienvidslāvijas uz šo. Slovēnija savu neatkarību no Dienvidslāvijas atguva 1991.gada 25.jūnijā.

Mūsdienu Slovēniju parasti pazīst kā vienīgo Dienvidslāvijas valsti, kura atdalījusies no šīs valstu savienības bez liela kara. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka slovēņi jau Dienvidslāvijas laikā jutās samērā neatkarīgi. Viņiem ir sava valoda, īpatnēja kultūra un labi attīstīta saimniecība. Slovēnijā dzīvoja tikai 7% no Dienvidslāvijas iedzīvotājiem, toties lielvalsts budžetā tā ienesa ¼ daļu no ienākumiem.

Skatīt ari

• Slovēnijas pilsētu uzskaitījums

Ārējas saites

• Slovenia.si. Your gateway to information on Slovenia.
• Government of the Republic of Slovenia
• Slovēnija