Sociālais dialogs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sociālais dialogs (ES tiesību izpratnē) ir dialogs starp arodbiedrībām un darba devēju organizācijām jeb t.s. sociālajiem partneriem. ES sociālais dialogs attiecas uz diskusijām, konsultācijām, sarunām un kopīgu rīcību, kas iekļauj organizācijas, kas pārstāv industrijas abas puses (darba devējus un darba ņēmējus).

Ar sociālo dialogu Starptautiskā Darba organizācija starptautisko tiesību izpratnē apzīmē visu veidu pārrunas, konsultācijas vai vienkārši informācijas apmaiņu starp vai ar valdības, darba devēju un darbinieku pārstāvjiem viņu kopīgi interesējošos jautājumos par ekonomisko un sociālo politiku. Eiropas Savienības sociālā dialoga prakse ir balstīta uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 154.pantu, kas nosaka Eiropas Komisijas pienākumu konsultēties ar sociālajiem partneriem un 155.pantu, kas nosaka, ka sociālajiem partneriem ir tiesības slēgt nolīgumus, kas tiek ieviesti kā direktīvas un nolīgumus, ko ievieš sociālie partneri.

Starpnozaru sociālais dialogs attiecas uz visām tautsaimniecības nozarēm un darba tirgu.

Sociālam dialogam var būt divas formas:

  1. trīspusējais dialogs, kas iesaista valsts institūcijas;
  2. divpusējais dialogs starp darba devēju un darba ņēmēju organizācijām.

Sociālais dialogs Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā sociālā dialoga mehānisms sāka veidoties 1998.gadā, laikā, kad LR Saeima ratificēja ANO Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas Nr.144 „Par trīspusējām konsultācijām starptautisko darba normu pielietošanas sekmēšanu” un Nr. 154 „Par kolektīvo pārrunu atbalstīšanu”. 2004.gadā, pievienojoties Eiropas Savienībai, Latvijai kļuva saistošs Eiropas dibināšanas līgums, kurš paredz konsultācijas ar sociālajiem partneriem un tiesības slēgt nolīgumus, kas tiek ieviesti kā Direktīvas kuras realizē sociālie partneri. Pašlaik Latvijā attīstās sociālais dialogs, lai nodrošinātu sociālo mieru valstī un iesaistītu darba devēju un darbinieku pārstāvjus rīcībpolitikas ieviešanā.

Sociālie partneri Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā nacionālā līmeņa sociālie partneri ir divas organizācijas - Latvijas Darba devēju konfederācija, kas darbojas saskaņā ar Darba devēju organizāciju likumu, un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kas darbojas saskaņā ar Arodbiedrību Likumu, kas stājās spēkā 01.11.2014. Likumi paredz ne tikai tiesības saņemt informāciju par aktuālajiem tiesību aktiem, bet arī obligātu pienākumu sniegt darba devēju un darba ņēmēju viedokli.

Divpusējais sociālais dialogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālā līmenī divpusējais sociālais dialogs balstās uz LDDK un LBAS Ģenerālvienošanos.

LDDK un LBAS Ģenerālvienošanās paraksta reizi 2 vai 3 gados. Ņemot vērā Latvijas straujo ekonomisko attīstību un jaunos izaicinājumus, abas organizācijas vienojās par nākamā perioda prioritātēm un kopīgiem mērķiem.

Trīspusējais sociālais dialogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālās Trīspusējās sadarbības padomes struktūra

Trīspusējā sociālā dialoga regulējumu var atrast 1998.gada 30.oktobra Ministru prezidenta G.Krasta, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidenta V.Gavrilova un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja A.Olmaņa parakstītajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) nolikumā.

Vēl viens trīspusējā sociālā dialogu regulējošs dokuments ir 2004. gada 1.oktobrī noslēgtā trīspusējā vienošanās par sociālekonomisko partnerību starp Ministru kabinetu, LDDK un LBAS. Šajā dokumentā puses uzsvērušas trīspusējā dialoga un sociālās partnerības nozīmi, kā arī vienojušās pilnveidot sociālā dialoga mehānismu.