Spoguļneirons
Spoguļneironi ir smadzeņu šūnas, kuras kontrolē tādas cilvēkā augsti attīstītas īpašības kā spēju iejusties cita ādā, apgūt zināšanas un izmantot saziņai valodu. Spoguļneironi ir atklāti arī citiem dzīvniekiem, piemēram, primātiem un dažām putnu sugām.
Spoguļneironu atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spoguļneironus atklāja itāļu zinātnieku grupa, kad tā centās noskaidrot, kuras smadzeņu šūnas izmanto pērtiķis, sniegdamies pēc augļa. Zinātnieki pievienoja dzīvnieka smadzenēm elektrodus un pārsteigti konstatēja, ka neatkarīgi no tā vai pērtiķis pats mēģina satvert augli vai viņam augļa gabalu pasniedz pētnieks, vienmēr aktivizējas vienas un tās pašas smadzeņu šūnas. Kad pērtiķis ieraudzīja kustību, viņa smadzenes imitēja novēroto darbību un aktivizēja visus neironus, kas atbild par paša pērtiķa kustībām. Līdzīgi pētījumi, ko veica ar cilvēkiem, pierādīja, ka mūsu spoguļneironi, salīdzinot ar pērtiķiem, ir daudz attīstītāki. Šo dzīvnieku spoguļneironi spēj atdarināt tikai roku un mutes kustības, turpretim cilvēkiem tie kopē arī pārvietošanās laikā izdarītās kāju kustības.[1]
Spoguļneironu darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spoguļneironi pastāvīgi nodarbojas ar citu izdarīto kustību atšifrēšanu, lai mēs tās varētu veikt paši un vienlaikus izprastu otra nolūkus. Ja cilvēks pēkšņi paceļ roku, mums zibenīgi jāizprot viņa mērķis, t.i., vai viņš gatavojas mums sist vai tikai vēlas sasveicināties. Lai apzinātos šo kustību un izprastu tā nolūku, smadzenēm vajadzīga tikai pussekunde, taču cilvēkam nav tik daudz laika, īpaši, ja zodam milzīgā ātrumā tuvojas cieši savilkta dūre. Tieši šajā brīdī aktivizējas spoguļneironi. Tie iespējamo nolūku noskaidro nieka 50 milisekunžu laikā - desmitreiz ātrāk nekā tad, ja mums pirms darbības uzsākšanas būtu jādomā.
Spoguļneironi pamatā atbild par muskuļu savilkšanos, taču tie aktivizējas ne vien tad, kad kustamies mēs, bet arī tad, ja to dara citi. Piemēram, šīs nervu šūnas tādējādi reģistrē otra cilvēka roku kustības un, to darot, aktivizējas tieši tāpat kā tad, ja rokas kustinātu mēs. Spoguļneironi nevis izmanto apziņu, bet gan salīdzina citu kustības ar paraugu, kas atbilst kustībām, kuras reiz esam izdarījuši paši. Ja spoguļneironi identificē kustību kā sitienu, mēs saņemam brīdinājumu izvairīties.[1]
Lai gan spoguļneironi neliek kustēties mūsu kājām un rokām tad, ja redzam citu cilvēku izpildam kādu darbību, tomēr tie aktivizē mūsu muskuļus. To apstiprina zinātnieku konstatētie elektriskie impulsi muskuļos, kuriem jāveic attiecīgās kustības. Taču signāli nav tik spēcīgi, lai to ietekmē muskuļu šķiedras sarautos.
Spoguļneironu nozīmīgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nozīmīgākā priekšrocība, kādu cilvēkiem sniedz spoguļneironi, ir spēja mācīties, imitējot citu darbības. Skatoties uz tāda cilvēka roku kustībām, kurš sien sarežģītu mezglu, mēs ātri vien iemācāmies šīs kustības atdarināt un paši sasiet mezglu. Tas notiek tādēļ, ka spoguļneironi aktivizē attiecīgos muskuļus mūsu plaukstās jau tajā laikā, kamēr mēs vēl tikai novērojam siešanas procesu.
Smadzeņu pētnieki izsaka minējumus, ka arī mūsu spēja sazināties ar valodu palīdzību ir cieši saistīta ar spoguļneironiem. Tie nodrošina tiešu fizisku saikni starp divām komunikācijā iesaistītajām personām. Žestikulēšana un augsti attīstītā lūpu mīmika ļauj mums sazināties nepastarpināti, jo tā nav vispirms jāpārtulko mūsu apziņā. Mēs daudz vieglāk varam apmainīties ar informāciju, jo šo procesu atvieglo kustības.
Jau 1930. gadā sers Ričards Peidžets izvirzīja teoriju, ka cilvēka runas spējas attīstījušās no lūpu kustībām un ka pašos pirmsākumos skaņām, kas nākušas no mutes, nav bijis lielas nozīmes. Virkne nesen izdarītu atklājumu pierāda, ka cilvēki neapzināti kustina lūpas, veicot savstarpēji pilnīgi nesaistītas darbības. Pētījumos noskaidrots, ka to dalībnieki, sniegdamies pēc lielāka objekta, kustina lūpas vairāk nekād tad, ja jāpaņem mazāka izmēra priekšmets. Tas nozīmē, ka mūsu senči jau agrīnajā stadijā varējuši izmantot spoguļneironu sniegtās iespējas un atšifrēt citu cilvēku mutes kustības, lai noskaidrotu, kāds bijis viņu nolūks vai ko tie mēģinājuši pastāstīt vai uzzināt.[1]
Spoguļneironi citiem dzīvniekiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arī citiem dzīvniekiem, piemēram, pērtiķiem un dažām putnu sugām, ir atklāti spoguļneironi. Cilvēkam spoguļneironi nepieciešami, lai varētu iemācīties runāt, bet pērtiķiem un citiem dzīvniekiem šo prasmi nekad neizdosies apgūt. Pērtiķu spoguļneironi ir attīstīti līdz tādai pakāpei, kas ļauj viņiem atdarināt kustības, kurās iesaistīts reāls priekšmets. Tas nozīmē, ka spoguļneironi aktivizējas vienīgi tad, ja cits pērtiķis loba banānu vai met akmeni, bet nereaģē, ja dzīvnieks izdara kustības, kas atgādina šādu darbību.[1]
Līdzjūtība un autisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai gan mēs, novērojot citu darbības, ārēji neatdarinām viņu kustības, tomēr novērošanas procesā piedalās viss mūsu ķermenis. Iespējams, ka tieši tas izskaidro, kāpēc cilvēkiem piemīt spēja just līdzi citiem. Kad redzam kādu, kurš no dusmām griež zobus, mēs neapzināti atspoguļojam šo fizisko kustību un tādēji it kā iejūtamies otra ādā. Spoguļneitronu atklāšana lika zinātniekiem domāt, ka empātijas spēja nav iegūta īpašība, ko mēs iemācāmies audzināšanas vai sociālo kontaktu ceļā, bet gan fiziskas sekas spoguļneironu darbībai, kas norisinās mūsu smadzenēs. 2005. gadā Kalifornijas Sandjego universitātes smadzeņu pētnieks Vilajanurs S. Ramačandrans publicēja pētījuma rezultātus, kas apstiprināja šo teoriju. Desmit vīriešiem, kuriem autisma dēļ nepiemita spēja iejusties citu vietā, ar elektroencefalogrāfijas palīdzību izmērīja tā dēvētos μ-ritma smadzeņu viļņus. Izdarot līdzīgus pētījumus ar veseliem cilvēkiem, agrāk bija noskaidrots, ka μ-ritma viļņi pavājinās, aktivizējoties spoguļneironiem. Kad šie desmit autisti paši kustināja rokas, μ-ritma aktivitāte, kā jau bija sagaidāms, samazinājās, kas norādīja uz spoguļneironu darbību. Taču, kad viņi vēroja citas personas veicam identiskas kustības, μ-ritma aktivitāte saglabājās bez izmaiņām — tas nozīmēja, ka spoguļneironi ir pasīvi. Ramačandrans uzskata par pierādītu, ka autisms ir cieši saistīts ar tādām smadzeņu darbības novirzēm, kas izraisa spoguļneironu nepareizu funkcionēšanu.[1] Arī autisma bērniem ir samazināta spoguļneironu aktivitāte, kā rezultāta viņiem ir apgrūtinoši uztvert citu cilvēku emocijas, kas, iespējams, ir izskaidrojams ar grūtībam komunikācijā.[2]