Dzimis 1908. gadā Rīgā Jāzepa Petkeviča un viņa sievas Jūlijas Koreckas, dzimušas Merķis, ģimenē. Viņa tēvs bija cēlies no Kauņas guberņasNovoaleksandrovskas apriņķa Opsas pagasta.[1]
Piedalījies 1928. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Amsterdamā, kur izcīnīja 7. vietu 5000 m distancē un 15. vietu 10 000 m distancē. 10 000 m distancē Petkēvičs skriet beidzis vienu apli par ātru tiesnešu darbības nesaskaņotības dēļ, tādēļ bija spiests vēlreiz atsākt skriet.[4] Laikā no 1926. līdz 1928. gadam deviņas reizes kļuva par Latvijas meistaru dažāda garuma distancēs (no 800 m līdz 10 000 m), vēl trīs reizes kļuvis par čempionu krosa skrējienā.[3] Astoņas reizes laboja Latvijas rekordu dažādās distancēs, pie kam tolaik pastāvošo noteikumu dēļ vairāki rekordi netika atzīti, tai skaitā Amsterdamas Olimpiskajās spēlēs sasniegtie, jo tika uzstādīti ārpus Latvijas.[4]
1929. gadā Petkēvičs ieguva Polijas pavalstniecību[3] un pārstāvēja Poliju dažādās sacensībās, bija kluba Warszawianka biedrs. Tomēr SOK noteikumu dēļ viņš nedrīkstēja pārstāvēt Poliju Olimpiskajās spēlēs.[4] Viņš sešas reizes uzvarēja valstu sacīkstēs, kur pārspēja Pāvo Nurmi un Janušu Kusočinski.[3] Petkēvičs tika atzīts par 1929. gada Polijas gada labāko sportistu.[3] 1931. gadā Polijas Vieglatlētikas federācija diskvalificēja viņu par amatierisma noteikumu pārkāpšanu, arī Latvijas Vieglatlētikas savienība viņu 1929. gadā diskvalificēja.[4]
Līdz Otrajam pasaules karam Petkēvičs strādāja par treneri, bija Polijas komandas treneris 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.[5]
Otrā pasaules kara sākumā Petkēvičs devās bēgļu gaitās uz Argentīnu, kur kļuva par veikalnieku un moderna sporta kompleksa īpašnieku.[3] Traģiski gājis bojā Argentīnā.[3]
Rīga, Krievijas impērija (tagad 
Latvija)
Buenosairesa, Argentīna
Polija