Staltbriedis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Staltbriedis
Cervus elaphus (Linnaeus, 1758)
Staltbrieža bullis
Staltbrieža bullis
Staltbrieža govs
Staltbrieža govs
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Atgremotāju apakškārta (Ruminantia)
Dzimta Briežu dzimta (Cervidae)
Apakšdzimta Briežu apakšdzimta (Cervinae)
Ģints Brieži (Cervus)
Suga Staltbriedis (Cervus elaphus)
Izplatība

Range Map Cervus elaphus.png
Staltbrieža izplatības areāls, izņemot Centrālāzijas pasugas izplatības areālu, iekrāsots sarkanā krāsā.

Staltbriedis (Cervus elaphus) ir liela auguma briežu dzimtas (Cervidae) pārnadzis (Artiodactyla), kas pieder briežu ģintij (Cervus).

Staltbriedis ir sastopams lielākajā daļā Eiropas, Latviju ieskaitot, Mazāzijā, Kaukāza reģionā, dažos reģionos Āzijas rietumos un Centrālāzijā, kā arī Atlasa kalnu reģionā starp Maroku un Tunisiju Ziemeļāfrikā. Staltbriedis ir vienīgā briežu dzimtas suga, kas dzīvo Āfrikā. Tas ir ticis introducēts Austrālijā, Jaunzēlandē, Argentīnā un Čīlē.[1] To audzē briežu fermās, pamatā, lai iegūtu gaļu. Eiropā dzīvojošās staltbrieža pasugas ir piemērojušās dzīvei mežā.[2]

Vēl nesenā pagātnē tika pieņemts, ka staltbriedis un vapiti (Cervus canadensis) ir vienas sugas divas pasugas, bet veicot DNS pētījumus, noskaidrojās, ka tās ir divas atšķirīgas sugas. Daudzos informācijas avotos tās abas joprojām tiek sauktas par Cervus elaphus. Zinātnieki uzskata, ka suga ir izveidojusies un attīstījusies Centrālāzijā pirms tā izplatījās tālāk uz rietumiem. Iespējams, ka Austrumāzijā dzīvojošais plankumainais briedis (Cervus nippon) ir tuvu radniecīgs staltbriedim.[3]

Staltbriedis Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā arvien populārāki kļūst briežu dārzi

Staltbrieži Baltijas teritorijā sāka ieceļot pirms apmēram 9000 gadu. To vislielākais skaits mūsu teritorijā bija pirms 5000 – 6000 gadiem, tad to skaits samazinājās. Ap mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigām staltbrieži Latvijas teritorijā bija izzuduši. Vācu muižnieki sugu Latvijā introducēja no jauna, ierīkojot iršu dārzus (briežu aplokus). Pirmie iršu dārzi tika ierīkoti jau 16. gadsimtā.[4] Līdz 20. gadsimta sākumam Latvijas teritorijā īsāku vai garāku laiku pastāvēja vismaz 13 iršu dārzi. Lielākā daļa no tiem bija ierīkoti Kurzemē un Zemgalē. No vairākiem aplokiem Cīravā, Tomē un citur 19. gadsimta beigās savvaļā izkļuva vairāki staltbrieži, kas izdzīvoja un sekmīgi vairojās. Vēlākos gados staltbrieži ir tikuši vairākkārtīgi introducēti Latvijas dabā.[1]

Arī mūsdienās Latvijā darbojas vairāk nekā 40 briežu dārzu, kuros bez staltbriežiem tiek audzēti arī dambrieži, baltie staltbrieži, stirnas, ziemeļbrieži un mufloni, kas pieder dobradžu dzimtai (Bovidae).[5] Sakarā ar to, ka Latvijā staltbriežus ieveda no dažādām Eiropas vietām, un to sākotnējās ģeogrāfisko formu atšķirības ir pilnībā izzudušas, ir pieņemts, ka Latvijā sastopamais staltbriedis pieder Rietumeiropas staltbrieža (Cervus elaphus elaphus) pamatpasugai.[4]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korsikas staltbriedis (Cervus elaphus corsicanus) ir vismazākā staltbriežu pasuga
Rudenī pirms riesta ragi kļūst cieti, un briedis norīvē samtaino ādiņu, kas klāj ragus, tam izaug arī biezas kakla krēpes

Staltbriedis ir viens no lielākajiem dzīvniekiem briežu dzimtā. Tas ir mazāks tikai par alni, sambarbriedi un vapiti. Ārēji tas ir ļoti līdzīgs vapiti, tādēļ tos ilgu laiku uzskatīja par vienu sugu. Staltbriedim ir īsa aste, salīdzinot ar citiem briežu dzimtas dzīvniekiem. Tā pasugas viena no otras atšķiras gan augumā, gan ragu formā. Vismazākā staltbrieža pasuga ir Korsikas staltbriedis (Cervus elaphus corsicanus). Tam ir visīsākās kājas un garākā aste. Arī tā ragi ir vienkārši un samērā īsi. Korsikas staltbrieža tēviņš sver 100 - 110 kg.[6] Lielākais ir maralbriedis (Cervus elaphus maral), kura tēviņš sver apmēram 250 kg.[7] No Eiropā dzīvojošām pasugām vislielākais ir Karpatu Centrāleiropas staltbriedis (Cervus elaphus hippelaphus).[3] Tēviņi kopumā ir krietni lielāki nekā mātītes. Vidēji staltbrieža tēviņa ķermenis ir 175 - 230 cm garš, un tā svars ir 160 - 240 kg. Mātītes ķemeņa garum sir 160 - 210 cm, svars 120 - 170 kg. Augstums skaustā ir 105 - 120 cm, astes garums 12 - 19 cm.

Staltbrieža apmatojums vasarā ir sarkanbrūns, dažiem indivīdiem uz muguras ir nelieli gaiši lāsumi. Rudeņos daudzu staltbrieža pasugu tēviņiem uzaug kakla krēpes. Visbiezākās un garākās krēpes aug Britu salu Skotijas staltbriedim (Cervus elaphus scoticus) un Norvēģijas staltbriedim (Cervus elaphus atlanticus). Maralbriedim (Cervus elaphus maral) un Spānijas staltbriedim (Cervus elaphus hispanicus), kā arī visu pasugu mātītēm kakla krēpes neaug. Kopumā visu pasugu tēviņiem kakli ir spēcīgāki un masīvāki kā mātītēm.

Atnākot vēsākam laikam rudenī, abiem dzimumiem izaug biezs ziemas kažoks. Ziemā kažoks ir pelēkāks, gaišāks, ne tik sarkans. Atnākot pavasarim, staltbrieži nomet ziemas kažoku, un tiem izaug jauns vasaras matojums. Lai ātrāk atbrīvotos no ziemas matojuma, tie rīvējas gar koku stumbriem un citiem raupjiem objektiem.

Kā visiem pārnadžiem un atgremotājiem, tā pēda atbalstās uz 2 pirkstiem un kuņģim ir 4 kambari.

Ragi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visu vasaru, kamēr ragi aug, tie ir klāti ar samtainu ādiņu

Ragi aug tikai tēviņiem. Katru pavasari staltbriedim izaug jauni ragi, un katru gadu ziemas beigās ragi tiek nomesti. Ragi aug ātri, dienā izaug apmēram 2,5 cm. Sākumā tie ir mīksti un klāti ar pūkainu, samtainu ādu, kas jaunos ragus pasargā no ārējiem apstākļiem. Rudenī pirms riesta ragi nokaļķojas un kļūst cieti. Salīdzinot ar alni, staltbriedim ragu kronis veidojas no samērā cilindriskas formas ragu zariem. Dažām pasugām neveidojas žuburs - kronis, kā, piemēram, Korsikas staltbriedim. Tā ragi ir samērā taisni un stāvi. Arī Kaspijas staltbrieža ragi, salīdzinot ar Rietumeiropas staltbrieža (Cervus elaphus elaphus) ragiem, ir mazāk žuburoti. Tie aug slīpi uz atpakaļu ar nelielu žuburojumu, vairāk atgādinot vapiti ragus.

Ragu augšanu ietekmē testosterona līmenis asinīs. Kad ziemā pēc riesta testosterona līmenis krītas, tēviņš nomet ragus, un kādu laiku jauni ragi neaug.[8] Jo vecāks briedis, jo krāšņāki tā ragi, bet tā žuburojumu neietekmē tikai vecums. Tas ir atkarīgs arī no pasugas un individuālām īpašībām.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai spēcīgs un nobriedis staltbrieža bullis spēj izveidot harēmu

Mātītes dzīvo baros – ģimenēs, kurās vadošā loma ir vecākajai mātītei. Riesta laikā brieži veido jauktos barus, kurus vada spēcīgākais tēviņš. Ārpus riesta perioda vecākie briežu buļļi ir vientuļnieki, bet jaunie veido vecpuišu barus.[9]

Riesta laikā spēcīgākie tēviņi izveido 3 - 5 mātīšu harēmus. Spēcīgam bullim var būt arī lielāks harēms.[9] Riests ilgst apmēram mēnesi, un tā kulminācija ir septembra beigās, oktobra sākumā. Starp pieaugušiem tēviņiem notiek riesta cīņas. Pirms uzsākt saķeršanos ar ragiem, brieži staigā viens gar otru un salīdzinās ar augumiem un ragiem. Ja neviens no pretiniekiem neatkāpjas, tad sākas cīņa. Reizēm kāds no pretiniekiem tiek nopietni savainots vai nogalināts.[10] Harēmu spēj izveidot tikai spēcīgs, nobriedis staltbrieža bullis. Tēviņš visur seko savām mātītēm un sargā tās no citiem konkurentiem.

Tēviņam ir ļoti skaļš sauciens, ko var salīdzināt ar lauvas rēkšanu. Mātītes izvēlas tādu tēviņu, kas sauc skaļi un bieži. Bullis zemē izkasa bedri, kurā urinē, un tad izvārtās "aromatizētajos" dubļos. Jo spēcīgāk tēviņš smird, jo interesantāks un iekārojamāks tas ir mātītēm.[9]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staltbriedis ir augēdājs. Galvenā barība vasarā un rudenī ir lakstaugi: graudzāles, augļi un sēklas, koku jaunie dzinumi, lapas, bet ziemā sīkkrūmi - mētras, koku zariņi un miza, brūklenāji, mellenāji, skuju koku dzinumi.[5] Reģistrētas apmēram 226 barības augu sugas, no tām 146 zālaugu, 51 kokaugu, 8 ķērpju, 6 mētru, 3 paparžu un 2 sēņu sugas. Staltbriedis vasarā diennaktī patērē 9 – 30 kg, ziemā 1,5 – 6 kg barības.[1]

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās divas nedēļas māte mazuli slēpj līdz tas ir nostiprinājies un var visur sekot mātei un baram

Dzimumbriedumu staltbrieži sasniedz 2 - 3 gadu vecumā.[1] Bet pirms tēviņš spēj izveidot savu harēmu, tam ir bijuši 12 vai vairāk mēģinājumu to izdarīt. Staltbriežiem dzimst 1 vai 2 mazuļi, pirmajā grūsnībā parasti tikai viens. Grūsnības periods ilgst 240 - 262 dienas. Piedzimstot mazulis sver 15 kg, un tā kažoks ir sarkanbrūns ar gaišiem lāsumiem. Vasaras beigās lāsumi parasti ir izzuduši, lai gan reizēm lāsumi saglabājas arī pieaugušiem indivīdiem.[3]

Dzemdības notiek klusā, vientuļā vietā, prom no bara. Kamēr mazulis ir mazs un nevarīgs tas tiek slēpts drošā vietā, arī māte pie tā pavada laiku tikai, lai pazīdītu. Apmēram pēc 2 nedēļām, kad briedēns ir paaudzies un nostiprinājies, māte ar mazuli pievienojas ģimenes baram. Māte to baro ar pienu apmēram 5 mēnešus, un mazulis kopā ar māti dzīvo 11 mēnešus[1] līdz nākamā mazuļa dzimšanai.[2]

Dzīves ilgums 10–15 gadi, nebrīvē līdz 20 gadiem.[1]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staltbriedim ir 10 pasugas:

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Eiropas staltbriedis
  2. 2,0 2,1 Thomas, Jack Ward; Dale Toweill (2002). Elk of North America, Ecology and Management. New York: HarperCollins. ISBN 1-58834-018-X.
  3. 3,0 3,1 3,2 Geist, Valerius (1998). Deer of the World: Their Evolution, Behavior, and Ecology. Mechanicsburg, Pa: Stackpole Books. ISBN 0-8117-0496-3.
  4. 4,0 4,1 Mežmalā vaid irsis
  5. 5,0 5,1 Latvijas lepnums – staltbriedis
  6. Cervus elaphus corsicanus Exleben 1777: Le Cerf de Corse. French Ministry of Ecology, March 2010. (Natura 2000)
  7. Red Deer, Maral
  8. Friends of the Prairie Learning Center
  9. 9,0 9,1 9,2 Staltbrieži ļaujas mīlestībai
  10. Staltbriedis (Cervus elaphus)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Staltbriedis