Starptautiskā krimināltiesa

Vikipēdijas lapa
Starptautiskās krimināltiesas galvenā ēka Hāgā.

Starptautiskā krimināltiesa (SKT) ir 2002. gadā dibināta starptautiskās krimināljustīcijas iestāde, kas atrodas Hāgā. Starptautiskā krimināltiesa ir starptautisko krimināltiesību, kā arī mūsdienu starptautisko tiesību nepieciešams institūts. Tās uzdevums ir kalpot par svarīgāko starptautisko tiesisko principu realizācijas garantu.

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

SKT pirmsākumi meklējami Otrā pasaules kara sabiedroto izveidotajos Nirnbergas un Tokijas tribunālos, tiesājot Vācijas un Japānas līderus. Kopš tā laika nacionālās, reģionālās un starptautiskās organizācijas ir daudz darījušas, lai aizsargātu cilvēktiesības un izmeklētu noziegumus. ANO Ģenerālā asambleja 1948. gadā pirmo reizi analizēja pastāvīgas krimināltiesas izveides iespēju. Šajā rezolūcijā ANO Ģenerālā asambleja aicināja Starptautisko tiesību komisiju pētīt tādas starptautiskās tiesas dibināšanas vēlamību un iespējamību, kas lemtu par indivīdu kriminālatbildību par genocīdu un citiem noziegumiem, kurus noteiktu starptautiska konvencija, pievēršot uzmanību iespējai nodibināt Starptautiskajā tiesā Kriminālpalātu. Tomēr doma par valstu vadītāju pakļaušanu starptautiskas tiesas jurisdikcijai tolaik neizraisīja entuziasmu.

Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  Dalībvalstis, kas ratificējušas Romas statūtus
  Parakstījušas, bet nav ratificējušas
  Atsaukušas parakstu
  Izstājušās
  Nekad nav parakstījušas

1998. gada 17. jūnijā Romā notika ANO pilnvaroto pārstāvju diplomātiskā konference, un tā pieņēma "Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus". Konferences darbā piedalījās 160 valstu delegācijas. Par Statūtu pieņemšanu nobalsoja 120 valstis, 21 valsts atturējās, bet 7 nobalsoja pret. Visaktīvāk par SKT pilnvaru ierobežošanu uzstājās Amerikas Savienotās Valstis.

Romas statūti stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā, kad tos bija ratificējusi 60. līguma parakstītāja valsts. Latvijas Republikas Saeima lēmumu par pievienošanos līgumam par Starptautiskās krimināltiesas izveidošanu pieņēma 2002. gada 20. jūnijā, bet paši Romas statūti Latvijā stājās spēkā 2002. gada 1. septembrī.

Principi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas Statūtos ir daudz jauninājumu, un SKT raksturīgas vairākas pamatpazīmes, kas nosaka tās unikālo vietu arvien plašākajā tiesu institūciju pasaulē. Vissvarīgākās SKT iezīmes ir tās patstāvība, neatkarība no politiskajām organizācijām, tiesnešu sastāva dažādības garantijas, mijiedarbība ar nacionālajām valdībām un starptautiskajām organizācijām ar komplementaritātes principa un sadarbības palīdzību. SKT ir raksturīgs tas, kā tā nosaka atlīdzību cietušajiem un nodrošina viņiem iespēju piedalīties tiesvedībā.

SKT īsteno savu jurisdikciju, ja: a) situāciju, kurā tika izdarīts viens vai vairāki noziegumi, Prokuroram nodod dalībvalsts; b) Prokurors ir uzsācis izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas. Jurisdikcijas īstenošana šādos gadījumos ir iespējama ar nosacījumu, ka tiek runāts par valstīm, kuras ir Statūtu dalībnieces vai ir atzinušas to jurisdikciju un ietilpst vienā no šādām kategorijām: a) valsts, kuras teritorijā atbilstošās darbības notika; b) valsts, kuras pilsonis ir apsūdzētā persona. Šīs prasības neattiecas uz gadījumu, ja situāciju Prokuroram ir iesniegusi Drošības padome saskaņā ar ANO Statūtu III nodaļu "Darbības pret miera apdraudējumu, miera traucējumiem un agresijas aktiem".

SKT neatzīst savu jurisdikciju šādos gadījumos: a) lieta ir izmeklēta vai valsts ir ierosinājusi kriminālvajāšanu. Izņēmums ir gadījumi, kad valsts nevēlas vai nav spējīga veikt pilnvērtīgu izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu; b) valsts veica izmeklēšanu un lēma nevajāt attiecīgo personu. Izņēmums ir gadījums, kad šāds lēmums ir pieņemts, valstij nevēloties vai nespējot uzsākt pilnvērtīgu kriminālvajāšanu; c) persona jau ir bijusi tiesāta par attiecīgām darbībām un atkārtota tās lietas izskatīšana nav pieļaujama pēc principa "par vienu noziegumu nevar tiesāt divreiz"; d) noziegums nav pietiekami smags, lai tiktu izskatīts SKT (17. pants).

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

SKT sastāvā ietilpst šādas četras atsevišķas institūcijas: Prezidijs, Tiesvedības nodaļas, Sekretariāts un Prokuroru birojs. Prezidijs ir atbildīgs par SKT pārvaldīšanu (Romas statūtu 43. p. 2. d.), arī par Sekretariāta uzraudzīšanu un Pirmstiesas palātas un Tiesas palātas izveidi (Romas statūtu 61. p. 11.d. un SKT Procedūras un pierādījumu noteikumu 46. p. 1. d.),

Kopumā SKT ir 18 tiesneši. No ievēlēšanas brīža viņiem jābūt gataviem uzsākt savu pienākumu izpildīšanu, ja radīsies tāda nepieciešamība. Atšķirībā no tā tiesneši, kas veido Prezidiju, jau no paša sākuma pastāvīgi izpilda savus pienākumus.

Par tiesnešiem var būt tikai personas, kam piemīt augstas morālās un profesionālās īpašības. Daļai no tiesnešiem ir jābūt pieredzei tiesneša, prokurora vai advokāta darbā. Citai daļai - speciālistiem tādās starptautisko tiesību nozarēs kā starptautiskās humānās tiesības un cilvēktiesības. Katram kandidātam jāpārvalda vismaz viena no SKT darba valodām. Tiesneši ir neatkarīgi, izpildot savas funkcijas. Tiesnešus ievēl Statūtu dalībvalstis uz 9 gadu termiņu, un tie nevar tikt pārvēlēti uz jaunu termiņu.

SKT sastāvam ir jānodrošina pasaules tiesību pamatsistēmu pārstāvība, taisnīga ģeogrāfiskā pārstāvība un taisnīga sieviešu un vīriešu pārstāvība. Par SKT tiesnesi ir ievēlēta Latvijas pārstāve, bijusī Satversmes tiesas tiesnese Anita Ušacka. Tiesnešu vēlēšanas notika ANO mītnē Ņujorkā. Uz 18 tiesnešu vietām pretendēja 43 valstu pārstāvji. Latvijas izvirzītā kandidāte tika ievēlēta devītajā balsošanas kārtā, izpelnoties 59 valstu uzticību (no 89 valstīm). Latvijas pārstāves ievēlēšana šajā starptautiskajā institūcijā ir vērtējama kā ļoti liela atzinība Latvijas izvirzītajai kandidātei, viņas kompetencei un vienlaikus arī kā nozīmīgs diplomātijas panākums, jo A. Ušacka bija vienīgā Austrumeiropas pārstāve tiesnešu vidū. Uz vēlēšanām savus pārstāvjus bija izvirzījušas arī citas Eiropas vidus un austrumdaļas “jaunās demokrātijas” - Rumānija, Bulgārija, Horvātija, Ungārija, Polija un Slovēnija, taču šie kandidāti tiesnešu skaitā neiekļuva.

Priekšsēdētāju un divus viceprezidentus ievēl tiesneši uz 3 gadu termiņu. Viņi veido SKT Prezidiju, kurš veic SKT vadību.

Apelācijas nodaļa sastāv no SKT priekšsēdētāja un četriem citiem tiesnešiem. Tiesas nodaļa un Pirmstiesas nodaļa sastāv katra no 6 tiesnešiem.

Tiesas funkcijas katra nodaļa veic palātās. Apelācijas palāta sastāv no visiem Apelācijas nodaļas tiesnešiem. Tiesas palātas funkcijas veic trīs tiesneši, bet Pirmstiesas palātas - trīs vai pat viens tiesneši/sis.

Prokurora birojs SKT sastāvā ir neatkarīga institūcija un Prezidijs to neuzrauga. Tādējādi prokuroram ir plaša rīcības brīvība ierosināt izmeklēšanu pēc paša iniciatīvas. Tās ir atbildīgs par kriminālās vajāšanas īstenošanu. Neatkarības nozīmi pasvītro tas, ka prokuroru un viņa vietniekus ievēl nevis SKT, bet Statūtu dalībvalstis uz 9 gadu termiņu. Viņus arī nevar pārvēlēt.

Tiesneši, prokurors un viņa vietnieki, kā arī SKT sekretārs, pildot savus pienākumus, bauda diplomātisko imunitāti. Šīs amatpersonas dalībvalstu asambleja var atbrīvot no amata par nopietniem pārkāpumiem vai nopietnu savu pienākumu nepildīšanu vai ja tā nav spējīga pildīt savus pienākumus. Par mazāk nopietniem pārkāpumiem var tikt piemērots disciplinārsods. SKT darba valodas ir angļu un franču, bet oficiālās - angļu, arābu, spāņu, ķīniešu, krievu un franču.

Ārejās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]