Svilpējzaķi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Svilpējzaķi
Ochotona (Link, 1795)
Amerikas svilpējzaķis (Ochotona princeps)
Amerikas svilpējzaķis (Ochotona princeps)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Zaķveidīgie (Lagomorpha)
Dzimta Svilpējzaķu dzimta (Ochotonidae)
Ģints Svilpējzaķi (Ochotona)
Iedalījums

30 sugas, kas ietilpst 3 apakšģintīs:

  • ziemeļu svilpējzaķi (Pika)
  • krūmu-stepju svilpējzaķi (Ochotona)
  • kalnu svilpējzaķi (Conothoa)

Svilpējzaķi (Ochotona) ir vienīgā joprojām eksistējošā svilpējzaķu dzimtas (Ochotonidae) ģints. Svilpējzaķu dzimtā ir vēl 17 izmirušas ģintis. Savukārt svilpējzaķu dzimta ir viena no trim zaķveidīgo kārtas (Lagomorpha) dzimtām. Svilpējzaķu ģintī ir 30 sugas. Tos mēdz dēvēt arī par pīkstuļiem. Savu nosaukumu tie ieguvuši, pateicoties pīkstēšanai brīdī, kad ielec pazemes alā.

Latvijā neviena no svilpējzaķu sugām nedzīvo. Tās pamatā dzīvo Āzijā, Austrumeiropā un Ziemeļamerikā. Svilpējzaķi ir labi piemērojušies aukstam klimatam un dzīvei akmeņainās kalnu nogāzēs, kurās var atrast daudzas dabīgas slēptuves, lai gan ir sugas, kas alas rok pašās. Sugas, kas pašas rok alas, pamatā dzīvo stepē. Eirāzijas kalnos svilpējzaķi bieži savās slēptuvēs dalās ar sniega žubītēm, kas ligzdas iebūvē svilpējzaķu alās.[1]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Altaja svilpējzaķi (Ochotona alpina) mūsdienās iespējams ir izmiruši, pēdējie dati par šiem dzīvniekiem iegūti 1970. gados
Ziemeļu svilpējzaķis (Ochotona hyperborea)

Svilpējzaķi ir mazi, kāmjiem līdzīgi dzīvnieki, īsām kājām, apaļām ausīm un īsām astēm.[2] To ķermeņa garums ir apmēram 18 - 20 cm, aste ir īsāka par 2 cm, tie sver 75 - 290 g, atkarībā no sugas.

Tāpat kā zaķi pēc paēšanas svilpējzaķi izdala mīkstas, zaļas fekālijas, kuras tūlīt apēd. Tikai pēc tam, kad barība iziet caur gremošanas sistēmu otro reizi, tā ir sagremota pilnībā, un tad fekālijas, kuras sauc par spirām, ir blīvas un tumši brūnas.

Svilpējzaķi barojas tikai ar augiem, tie parasti ir zāle, grīslis, krūmu zariņi, sūnas un ķērpji. Tāpat kā citiem zaķveidīgajiem svilpējzaķiem nav ilkņu, bet ir 2 pāri lielu priekšzobu, kas piemēroti graušanai.

Akmeņu dabīgajās slēptuvēs dzīvojošajiem svilpējzaķiem pēcnācēju ir mazāk nekā pazemes alās dzīvojošajiem radiniekiem. Kalnu svilpējzaķu metiens parasti ir mazāks par 5 mazuļiem, toties stepju svilpējzaķiem mazuļu ir vairāk un metieni biežāk. Grūsnības periods svilpējzaķiem parasti ir 25 - 30 dienas.[1]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz akmeņiem saulē žāvējas svilpējzaķa savāktais siens

Svilpējzaķi ir dienas dzīvnieki vai arī tie var būt aktīvi krēslas stundās. Jo augstāk kalnos dzīvo svilpējzaķi, jo izteiktāk tie ir aktīvi dienas laikā. Visaktīvākie tie ir īsi pirms ziemas. Svilpējzaķi neguļ ziemas miegu, tāpēc savās alās uzkrāj barību, lai aukstā laikā miga būtu gan silta, gan tuvumā būtu pieejams ēdamais. Svilpējzaķi vāc zāli, to izžāvē saulē un tikai tad, kad zāle ir kļuvusi par sienu, ievelk to migā. Bieži tie sauso zāli viens no otra nozog, tad starp tiem izceļas kautiņi un strīdi. Strīdoties svilpējzaķi kļūst neuzmanīgi, un to tūlīt izmanto plēsīgie putni un seski.

Eirāzijas svilpējzaķi parasti dzīvo ģimenēs, un radniecīgas ģimenes veido lielākas grupas. Svilpējzaķu kolonija kopīgi vāc zāli ziemai, to uzmana un sargā no svešiem svilpējzaķiem. Dažas svilpējzaķu sugas ir teritoriālas un apsargā noteiktu teritoriju. Ziemeļamerikas svilpējzaķu sugas, kā Amerikas svilpējzaķis (Ochotona princeps) un apkakles svilpējzaķis (Ochotona collaris) ir vientuļnieces un no sabiedrības izvairās.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Altaja svilpējzaķis (Ochotona alpina)

† - izmirusi dzīvnieku grupa

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Kawamichi, Takeo (1984). Macdonald, D.. ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 726–727. ISBN 0-87196-871-1
  2. ADW:Family Ochotonidae

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]