Tālava

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tuolova
Tālava
Valsts,kas periodiski maksāja meslus Pleskavas kņaziem, atkarībā no kauju iznākuma, no 1214. gada nosacīti atkarīga no Livonijas bīskapa
pirms 10. gadsimta – 1224
Location of senlatviešu valsts
Tālavas valsts minimālais un maksimālais lielums pēc dažādām vēsturiskām kartēm.
Pārvaldes centrs Beverīna (castrum Beverin), vēlāk castrum Metimne (Valmiera vai Rubene), Trikāta
Reliģija baltu pagānisms/ pareizticība
Valdība monarhijas paveids ar militārās demokrātijas iezīmēm
President
 - līdz 1211. Tālivaldis (Thalibaldus de Tolowa)
 - 1212.-1214 Valdemārs
 - 1214.-1224. Rameka, Druvvaldis un viņa brāļi
Vēsture
 - Letgaļi pakļāva pirms tam Baltijas somu apdzīvoto teritoriju pirms 10. gadsimta
 - Sadalīja Livonijas bīskapija (2/3) un Livonijas ordenis (1/3) 1224

Tālava (Tolova, Tholowa; latgaliski: Tuolova) bija seno letgaļu jeb letu zeme mūsdienu Ziemeļlatgales un Ziemeļvidzemes teritorijās. Tai cauri gāja svarīgais Gaujas tirdzniecības ceļš no līvu zemēm uz Ugaunijas un Pleskavas zemēm. Indriķa hronikas tekstā Tālavas teritorija biežāk apzīmēta kā "Letu zeme". Iespējams arī, ka ar Tālavas vārdu tika apzīmētas visas tās letgaļu zemes, kas maksāja meslus Pleskavai un Novgorodai.

Tālavas teritorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Talavas valsts teritoriju vēsta pagaidām zināmie teksti - Indriķa hronika un dokuments par Tālavas dalīšanu 1224. gadā. No tiem var secināt, ka pie Tālavas piederēja Imeras zeme ar Beverīnas pili, kurā līdz 1211. gadam valdīja valdnieks Tālivaldis, citas zemes pārvaldīja viņa dēli, no kuriem 1224. gadā pieminēta vienīgi viņa dēla un mantinieka Ramekas zeme ar Trikātas pili, Burtniekiem un Vijciemu. Tāpat no dalāmās grāmatas noprotams, ka Tālavā ietilpa arī Smiltene, Dzērbene, Piebalga, Gulbene, un ar Tālavu bija saistītas arī Gaujiena (jeb Atzele), Bērzpils, Ābelenes un Pietālavas (jeb Abrenes) novadi.

Pilsnovadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tālavas robežas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Dienvidos Tālavas valsts robežojās ar mazo vendu zemi Cēsīs un latgaļu Autines pilsnovadu Jersikas valstī, kas līdz 1209. gadam atradās politiskā savienībā ar Polockas kņazisti un Lietuvas kunigaišiem. Pēc Letijas dalāmās grāmatas (1211) ziņām var secināt, ka Tālava robežojās ar Jersikai piederošajiem Autines, Negestes un Cesvaines pils novadiem.

Rietumos Tālavas novads Imera robežojās ar Idumejas zemi, kurā jaukti dzīvoja gan līvi, gan latgaļi. Robeža ar līvu apdzīvoto Metsepoles zemi gāja pa Burtnieku ezeru un tajā ietekošo Briedes upi.

Tālava ziemeļos robežojās ar igauņu Sakalas un Ugaunijas zemēm. Tā aptuveni gāja pa Sedas upi no Burtnieku ezera līdz Valkai un tālāk virzienā uz Gaujienu pa Gaujas upi līdz Atzeles (Gaujienas) pilij, aiz kuras sākās Atzeles zeme, kas arī, visticamāk, bija Tālavas valsts sastāvdaļa.

Tālavas ziemeļu daļa starp Gauju, Burtnieku ezeru un Vijas upi bija pakļauta Tālivaldim un viņa dēliem.

Tālavas austrumu robeža stiepās no Gaujienas - Vidaga - Lejasciems līdz Gulbenei. Atzele, kas arī bija Tālavas valsts sastāvā, ziemeļaustrumos robežojās ar setu zemi (aiz Apes) un tāpat kā Pietālava (Abrene) iestiepās mūsdienu Krievijā.

Nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc H.Visendorfa hipotēzes (1893) vārds Tolowa cēlies no senākā latgaļu zemes pašapzīmējuma Lotowa ("Latvju zeme") metatēzes ceļā, tāpat kā vēlāk Latgales poliskais nosaukums Inflanty metatēzes ceļā cēlies no oriģinālā nosaukuma Liflanty (Līvzeme).

Iespējams, ka senākais šis zemes nosaukums Lotowa saglabājies poļu valodas nosaukumā Łotwa (Latvija), ko poļi sāka lietot pēc Pārdaugavas hercogistes nodibināšanas 16. gadsimtā.

Tāpat brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki" lietotais "Slātavas" nosaukums ir mēģinājums restaurēt Tālavas seno nosaukumu.

Analizējot fonētiski vārds sastāv no apstākļa v. tālu un darbības v. aut pag. f., kas kopā norāda uz tālu ceļu. Bet šajā kontekstā var nozīmēt zemes (Tālavas) ģeogrāfisko lielumu, kas varēja būt pat līdz mūsdienu Ostrovai, tagadējās Krievijas teritorijā.

Pirms krusta kariem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālava pirmo reizi minēta Indriķa hronikā un pēc tam vairākos latīņu valodā dokumentos kopš 1207. gada. Pirms tam ši zeme Pleskavas un Novgorodas hronikās saukta vienīgi par Atzeli (Očela), domājams, tāpēc, ka tā bija Tālavas valsts robežteritorija ar Pleskavu. Šajā laikā tā atradās ciešā politiskā un kultūras mijiedarbībā ar igauņu zemēm un Novgorodas zemi.
  • 1030.-1192. gadā Novgorodas chronikas piemin kādus 15 Novgorodas kara gājienus pret tagadējās Baltijas zemēm, no tiem 13 pret „čudiem” un 2 pret Adzeli/Tālavu. Novgorodieši mēdza par "čudiem" saukt visus nekrievus, kas dzīvoja uz rietumiem no viņu kontrolētajām kriviču un votu zemēm, tāpat kā par varjagiem dēvēja visus, kas dzīvoja aiz Varjagu jeb Baltijas jūras. Tādēļ saprotams, kāpēc Novgorodas 4. hronikā teikts, ka kņaza Mstislava Rostislaviča 1179. gada karagājiens bijis vērsts pret „Adzeles čudiem” (na Čudj na Očelu).
  • Ticams, ka Tālava minēta arī arābu ģeogrāfa Ibn el Vardi (miris 1349. gadā) uz daudz senākiem dokumentiem balstītā aprakstā kā ortodoksai ticībai piederīga zeme Atlava ar galveno pilsētu Talu vai Talvu.

Krusta kari Tālavā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1206. gadā vendu iedzīvotāji,kas ir lībieši, ko kurši iepriekš padzinuši no viņu zemēm, Cēsīs un Tālavas valsts rietumu kaimiņzeme Idumeja labprātīgi izšķīrās par pāriešanu katoļticībā un pakļaušanos Livonijas bīskapijai.
  • 1207. gada Livonijas Indriķa hronikas notikumu aprakstā pieminēts, ka Tālavas valsts pēc zaudēta kara maksājuši meslus Pleskavai, no kuras viņi senāk jau bija saņēmuši ortodoksālo kristīgo ticību.
  • 1208. gadā Imeras zemes letgaļi pārgāja katoļticībā un Rubenē (Papendorfā) apmetās katoļu priesteris Latviešu Indriķis, kas sīki aprakstījis tā laika notikumus Tālavas rietumu daļā.
  • No 1209./10. gadā par Pleskavas kņazu kļuva Vladimirs Mstislavičs (Indriķa hronikas tekstā - Valdemārs), kas noslēdza militāru savienību ar Livonijas bīskapu Albertu un izdeva savu meitu viņa brālim Teoderiham Bukshēvdenam par sievu.Ir versija, ka Vladimirs ir bijis latgaļu dižciltīgo izcelsmes.Kopā ar savu vecāko brāli Novgorodas kņazu Mstislavu Mstislaviču viņš devās karagājienā pret nekristītajiem ugauņiem.
  • 1210. gadā ugauņi iebruka Tālavā un aplenca Cēsis, pēc tam viņi sakāva līvu, letu un Zobenbrāļu ordeņa karaspēku kaujā pie Imeras.
  • 1212. gadā pēc padzīšanas no Pleskavas kņazs Valdemārs kļuva par bīskapa Alberta vasali, kas viņu iecēla par fogtu Idumejas, Autīnes un Tālavas zemēs. Tālivaldis uz laiku zaudēja varu un pārcēlās uz Trikātas pilskalnu. Tomēr Imeras un Idumejas priesteri nesamierinājās ar šo bīskapa lēmumu un panāca kņaza aizbraukšanu no Tālavas.
  • 1213. gadā Tālavā iebruka lietuvieši un aizveda gūstā bijušo Tālavas valdnieku Tālivaldi, tomēr viņš izbēga no gūsta un atgriezās dzimtenē.
  • 1213./1214. gada ziemā kņazs Valdemārs ar sievu un dēliem atkal atgriezās Idumejā un Imerā, kur priesteri Alebrands un Heinrihs viņam sūtīja labību un dāvanas kā izlīguma zīmi. Viņš apmetās Metimnes pilī vēlākās Valmieras apkaimē, kur sprieda tiesu un ievāca no šiem novadiem meslus.
  • 1214. gadā Idumejas katoļu priesteris Alebrands pārmeta kņazam nabagu apspiešanu un musināšanu novērsties no katoļu ticības. Kņazs sašuta un ar savu karadraudzi nopostīja Alebranda māju. Pēc šī konflikta viņš bija spiests ar visu saimi atgriezties Pleskavā.
  • 1214. gadā, redzēdami Pleskavas varas vājumu, jaunuzceltajā Turaidas baznīcā ieradās valdnieka Tālivalža dēli - Rameka un viņa brāļi, lai noslēgtu savienību ar bīskapu Albertu un kļūtu par viņa vasaļiem, apsolīdami no Pleskavas saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu un no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības, lai "bīskaps viņus allaž, kā miera, tā kara laikā, sargātu un viņi ar vāciešiem būtu viena sirds un viena dvēsele un aizvien saņemtu to aizstāvību pret igauņiem un lietuvjiem". Un bīskaps viņus ar prieku pieņēma un deva viņiem līdzi savu priesteri, kas bija netālu no Imeras, lai tas viņiem pildītu ticības sakramentus un viņus ievadītu kristīgajā mācībā.Var uzskatīt, ka no šī brīža Tālavas valsts valdnieku dzimta brīvprātīgi kļuva par vācu sabiedrotajiem.
  • 1215. gadā sakalieši un ugauņi Trikātas pilī sagūtīja veco valdnieku Tālivaldi un nežēlīgi dedzināja viņu dzīvu uz uguns, lai viņš uzrādītu visu savu naudu. Un viņš tiem sacīja: “Kaut arī es jums parādītu visu savu un arī savu dēlu naudu, jūs tomēr mani nededzinātu mazāk.” Tāpēc viņi to atkal pielika pie uguns un cepināja kā zivi, kamēr tas izlaida garu un nomira.Valdnieka Tālivalža dēli Rameka un Drivinalds (Druvvaldis) atriebjoties kopā ar krustnešiem izsiroja igauņu zemes, kā rezultātā igauņi piekrita kristīties katoļu ticībā.Tālavas karapulki bija tā izpostijuši Ugauniju un Sakalu, ka " tur neauga zāle ".
  • 1216. gadā Pleskavas krievi sadusmojās uz ugauņiem par to, ka tie, nonievādami viņu kristību, bija pieņēmuši latīņu kristību, piedraudēja tiem ar karu un pieprasīja nodevas un meslus. Bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis apsolīja kopā ar ugauņiem dzīvot un mirt, un apstiprināja, ka viņi esot neatkarīgi no krieviem; tāpat kā allaž bijuši neatkarīgi pirms kristības. Krievi kā parasti iebruka Tālavas latgaļu valstī, lai ievāktu nodevas, un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili.Arī Tālavas karapulki bieži piedalijās atbildes karagājienos uz krievu zemēm kopā ar krustnešiem.
  • 1224. gadā tika noslēgts Tālavas dalīšanas līgums starp zobenbrāļiem un bīskapu. Pēc Tālavas un Igaunijas sadalīšanas arī Novgorodas un Pleskavas krievi norīkoja sūtņus uz Rīgu un lūdza mieru. Rīdzinieki viņus pieņēma, salīga mieru un atjaunoja viņiem meslus, ko krievi bija laiku pa laikam saņēmuši Tālavā.
  • 1225. gadā pāvesta legāts Modenas Vilhelms ieradās Trikātā, kur sapulcējās latgaļi no visas Tālavas, un viņš tiem ar prieku sludināja Dieva vārdu un rūpīgi izklāstīja visus ticības sakramentus.

Tālavas novadi pēc sadalīšanas (1224)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas bīskapa zemes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zobenbrāļu ordeņa zemes (t.s. "Gaujas koridors")[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]