Tērvetes pils atbrīvošana (1279)
Tērvetes pils atbrīvošana 1279. gadā notika pēc tam, kad pēc Livonijas ordeņa sakāves Aizkraukles kaujā zemgaļi ķēniņa Nameiša vadībā noslēdza savienību ar Lietuvas dižkunigaiti Traideni un devās atbrīvot savu galveno pilskalnu Tērvetē, ko ordenis bija padarījis par fogtejas centru. Nameisis ieņēma vācu okupēto Tērvetes pilsētu, bet pēc dažu dienu cīņām arī pili. Sagūstītos ordeņa bruņiniekus aizsūtīja uz Lietuvu, bet Tērvetes fogtu sodīja ar nāvi. Īsā laikā krustneši tika izdzīti arī no citiem zemgaļu pilsnovadiem, izņemot Mežotni.
Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1279. gada martā zemgaļi lauza 1271. gadā noslēgto miera līgumu ar Livonijas ordeni un gatavojās jaunam karam. Zemgaļu sagūstītais bruņinieks Bertolds (Bertolt) apmācīja tos arbaleta (stopa) šaušanas prasmē, kurus tie bija ieguvuši kaujās ar krustnešiem.
"Kad zāle atkal zaļoja", zemgaļu karaspēks devās rūpīgi plānotā uzbrukumā ordeņa garnizonam, kas bija nocietinājies Tērvetes galvenajā pilskalnā. Iepriekš paredzētā dienā viņi uzbruka priekšpilij (vorburge) un sagūstīja vai nogalināja tās iemītniekus. Piecpadsmit ordeņa bruņinieki kopā ar kalpotājiem nocietinājās netālajā iekšpilī (inren burc).
Kad zemgaļu karaspēks aplenca pilskalnu, tā aizstāvji šāva uz uzbrucējiem ar bultām un meta akmeņus. Kad zemgaļi devās uzbrukumā pils vārtiem pāri aizsarggrāvim, Nameisis pavēlēja Bertoldam un viņa apmācītajiem strēlniekiem šaut ar arbaletiem. Ceturtajā uzbrukuma dienā atlikušie bruņinieki nolēma paši pili aizdedzināt un no tās atkāpties. Pēc pils vārtu atvēršanas Nameisis teicis saviem kareivjiem “Nu ejiet, varoņi, ar sparu un apsitiet to brāļu baru!”[1] Bruņinieku pretestību ātri vien nospieda un sagūstīja dzīvi palikušos ordeņa brāļus.
Pēc dažām stundām zemgaļi sapulcējās uz sanāksmi, kurā nolēma ar nāvi sodīt Tērvetes fogtu, kas, iespējams, agrāk bija apvainojis Nameisi.[2][3] Zemgaļi izveidoja plašu loku, kurā bruņiniekam bija jācīnās divkaujā, kurā viņš tika nogalināts. Vienu daļu gūstekņu aizveda uz Lietuvu.
Pēc tam zemgaļi ar lielu centību atkal no jauna uzbūvēja ordenim atņemto Tērvetes pili.[4]
Kad par notikušo uzzināja Livonijas ordeņa mestra vietnieks Gerhards, viņš nosūtīja sūtni uz Vācu ordeņa 1280. gada konventu Elbingā. Sūtnis pavēstīja par sakāvi Zemgalē un lūdza nosūtīt papildus spēkus, "lai zeme būtu droša osta, ko pagāni vairs neizposta, turp brāļus sūtīt vajagot, jo citādi tie saņemšot gan citu vēsti drīzumā". Pēc tam Livonijas ordeņa mestrs Konrāds fon Feihtvangens devās pie Vācu ordeņa lielmestra Hartmaņa un pavēstīja, ka vairs nespēj noturēt ordeņa varu gan Livonijā, gan Prūsijā.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ stolzen helde, tretet nû vrîlîchen ûf der brûdere schar.
- ↑ Das Zeugenverhör des Franciscus de Moliano (1312) / Bearbeitet von A.Seraphim. - Königsberg i. Pr., 1912. - XXX, 229 S.
- ↑ Vilis Biļķins. Nameiķis un viņa laikmets. - R., 1935. - 33 lpp.
- ↑ «Atskaņu hronika (08620. - 08762.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. februārī. Skatīts: 2012. gada 31. maijā.
- ↑ Atskaņu hronika (08781.-85.) Arhivēts 2011. gada 17. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (vāciski)