TU1
| — Dīzeļlokomotīve — | |
|---|---|
 | |
| Pamatinformācija | |
| Ražotājvalsts |
 PSRS |
| Rūpnīca | Kalugas mašīnbūves rūpnīca |
| Pavisam uzbūvētas | 2 |
| Sliežu platums | 750 mm |
| Darbības veids | maģistrālā pasažieru |
| Konstruktīvais ātrums | 50 km/h |
| Tehniskie dati | |
| Asu formula | 2o-2o |
| Pilnais svars | 32 t |
| Spiediens uz sliedi | 8 t |
| Dzinēja tips | dīzeļdzinējs 1D12 |
| Dzinēja jauda | 195 kW |
| Transmisijas tips | elektriskā |
| Izmantošana | |
| Valstis |
 Krievija, Uzbekistāna |
TU1 ir dīzeļlokomotīves TU2 prototips, izgatavots divos eksemplāros 1954. gadā Kalugas mašīnbūves rūpnīcā.
Lokomotīves vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1950. gadu sākumā saskaņā ar "Vilces rekonstrukcijas plānu" uz Padomju Savienības dzelzceļiem un darbam uz jaunbūvējamajām šaursliežu dzelzceļu līnijām, kuras tika galvenokārt koncentrētas lauksaimniecības zemju apkārtnē, Centrālās mašīnbūves rūpnīcu vadības komitejas (ЦУМЗ) projektu-konstruktoru birojs izdeva pavēli Kalugas mašīnbūves rūpnīcai – izstrādāt eksperimentālās šaursliežu dīzeļlokomotīves modeli.
Jauno lokomotīvi bija paredzēts izmantot ne tikai uz lauksaimniecības zemēm, bet arī ar to aizstāt uz padomju šaursliežu dzelzceļiem izplatītās tvaika lokomotīves GR, Kp4 un citas. Tajā laikā uz padomju platsliežu dzelzceļiem sāka parādīties pirmās platsliežu sērijveida dīzeļlokomotīves. Tā kā pārsvarā šis platsliežu lokomotīves bija ar elektrisko spēka pārvadu, kurš sevi bija pierādījis, kā izdevīgs un drošs ekspluatācijā, tad arī jaunā šaursliežu lokomotīve tika projektēta izmantošanai ar šo spēka pārvadu, par konstrukcijas pamatu tika ņemta platsliežu lokomotīve.
Sakarā ar to, ka lokomotīve sākotnēji tika veidota vilcienu vešanai pa maģistrālajiem ceļiem, tika izlemts lietot vagona veida virsbūvi ar divām vadības kabīnēm, tādējādi atkrita lokomotīves apgriešanas nepieciešamība galastacijās.
Kā spēka iekārtu tika nolemts izmantot 12 cilindru V-veida dīzeļdzinēju 1D12-300 ar jaudu 300 zirgspēki, kurš atbilda visām tehniski ekonomiskajām un gabarītu prasībām. Jau 1955. gada jūlijā Kalugas mašīnbūves rūpnīca izlaida pirmo lokomotīvi, kura ieguva apzīmējumu TU1-001.
Pēc lokomotīves izmēģinājumiem kļuva skaidrs, ka lokomotīve sērijveida izgatavošanai nav derīga. Pēc nopietnas spēka iekārtas un spēka pārvada pārveidošanas lokomotīvi uzsāka izgatavot sērijveidā ar apzīmējumu TU2.
Lokomotīvju ekspluatācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā lokomotīve TU1 1956. gadā tika nodota sākotnēji Dienvidurālu bērnu dzelzceļam, pēc tam 1957. gadā Kijevas bērnu dzelzceļam, kur nostrādāja līdz 1992. gadam, pēc kā 1999. gadā tika sagriezta metāllūžņos. Otra lokomotīve TU1 strādāja Taškentas bērnu dzelzceļā un tāpat kā 001 pēc tam tika nodota metāllūžņos.
Lokomotīvju novērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lokomotīve TU1 bija pirmā padomju šaursliežu dīzeļlokomotīve, tādēļ kļūdas tās konstrukcijā bija loģiskas un iepriekš paredzamas. Principā lokomotīves TU1 varēja tikt izgatavotas sērijveidā vienlaikus ar lokomotīvēm TU2. Taču vājās spēka iekārtas dēļ tās netika laistas sērijveida ražošanā.