Taipinu sacelšanās

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Taipinu kontrolēta teritorija 1854. gadā - Aņhoi, Djansu, Džedzjanas un Hubei provinces (savādāk iezīmēta Guandžou province, kurā radās taipinu kustība)

Taipinu sacelšanās bija pilsoņu karš Ķīnā (1850-1864), ko izraisīja taipinu (taipin - lielais taisnīgums) sektas sacelšanās un atsevišķas valsts izveidošana.

Ķīnas imperatora armija asiņainajā karā uzvarēja, bojā gāja vairāki miljoni cilvēku. Kara laikā Rietumu lielvalstis ieguva plašas privilēģijas piejūras provincēs, kas noveda pie Otrā opija kara (1856-1860) ar Britu un Franču impērijām. Krievijas impērija pakļāva Amūras apgabalu, Habarovskas un Piejūras novadus (1858-1860).

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hun Sjucjuaņs

Taipinu kustības ideologs Hun Sjucjuaņs (ķīn.: 洪秀全; pinj.: Hóng Xiùquán, 1814.-1864.) 40. gadu sākumā Guandžou (Kantonā), kur viņš neveiksmīgi centās jau trešo reizi likt pirmās pakāpes ierēdņa eksāmenu, iepazinās ar kristiešu misionāriem. No kristietības Huns paņēma vienīgā Dieva ideju, par kura pravieti sāka sevi uzskatīt, kā arī ķīniešu tradīcijai tuvo sociālā taisnīguma ideju, kuru viņš identificēja ar taipin (hieroglifs pin 平, kā jau lielākā daļa hieroglifu, ir polisemantisks, un simbolizē mieru, vienlīdzību, taisnīgumu, taču lielākais uzsvars uz sociālo vienlīdzīgumu), paņemot vēl kādas idejas no konfuciānisma un legisma, radīja jaunu eklektisku reliģisku mācību.

Huns nodibināja "Dieva pielūgšanas biedrību", kura bija iekšēji saliedēta, disciplinēta, kur jaunākie pakļāvās vecākajiem, zemākstāvošie - augstākstāvošajiem. Spriežot pēc visa, Dieva ideju lielā mērā identificēja ar konfuciānisma Debesīm, bet pravieša Huna sakralitāte atbilda valdnieka, Debesu dēla sakralitātei. Tas pilnībā sakanēja ar tradicionālajiem konfuciānisma priekšstatiem par morālo pilnību, pašdisciplīnu, ceremoniālu, kā arī ar tradicionālajiem daosu un budistu priekšstatiem par vienlīdzību tās primitīvākajā formā. Šis ideoloģiskais kokteilis izrādījās visai populārs un to spēja pieņemt kā savu visai lielas ļaužu masas.

Sacelšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taipinu galvaspilsētas Nankinas ieņemšana (1864)

1850. gadā taipinu kustība jau bija tik stipra, ka uzsāka bruņotu sacelšanos ar mērķi gāzt mandžūru izcelsmes Cin dinastiju. Pēc vairāku pilsētu ieņemšanas Hun Sjucjuaņs pasludināja sevi par "Debesu valdnieku" (Tjaņ van) un proklamēja Lielā Taisnīguma valsti" - "Taipin tjaņgo" (vienk. ķīn.: 太平天国, pinj.: Tàipíng Tiān Guó).

Taipinu karaspēks, sadalīts mazās militāri/reliģiozās vienībās ar stingri reglamentētu sadzīvi (īpašuma kopība, apgāde no kopīgām noliktavām, kazarmu tipa dzīvesveids), sāka uzvarēt vienu kauju pēc otras un ieņemt vienu Dienvidķīnas pilsētu pēc otras. Taipini nemitīgi uzsvēra savu kristīgo orientāciju un rietumnieku tirgotāji aktīvi pārdeva tiem ieročus (reizē tas bija labs bizness, reizē ar taipinu rokām tie likvidēja sev nevēlamos impērijas ierēdņus, kuri savu iespēju robežās centās iegrožot rietumnieku patvaļu). Padarījuši par savu galvaspilsētu Nankinu, taipini sāka veidot jau diezgan lielas teritorijas pārvaldi. Tiem nācās orientēties uz tradicionālajām pārvaldes formām (līdz pat konfuciānisma eksāmenu ieviešanai, lai iegūtu zinātnieka grādu vai ierēdņa vietu).

1855. gadā taipinu valsts aizņēma lielāko daļu Centrālķīnas - Aņhoi, Djansu, Džedzjanas un Hubei provinces, - vienu brīdi to armija bija tikai 100 km attālumā no Pekinas. Savukārt 1856. gadā taipinu valsti pārņēma iekšējās jukas: viens no "debesu prinčiem" Jan Sjučins neveiksmīgi mēģināja veikt apvērsumu. Izmeklēšanā atklājās, ka ļoti daudzi no sekotājiem vēlas varas maiņu. Hun Sjucjuaņs, vīlies kustībā, novērsās no politikas. Arī militāri taipiniem sāka neveikties: ģenerāļa Dzen Gofaņa armija tiem atņēma vienu provinci pēc otras, un tad karadarbībā iesaistījās Rietumu lielvalstis.

Anglijas un Francijas apvienotais ekspedīcijas korpuss 1856. gadā ieņēma Guandžou. 1858. gadā rietumnieku karaspēks sagrāba Šanhaju, kā arī izsēdināja desantu ziemeļos, Pekinas un Tjandziņas tuvumā.

1859. gadā no Honkongas Nankinā ieradās Hun Sjucjuaņa radinieks Hun Žeņgaņs, kurš nāca klajā ar reformu projektu (kurā skaidri redzama rietumnieku ietekme). Reformu pamatideja bija privātkapitāla attīstīšana (pārņemot Rietumu pieredzi un pat struktūras elementus), paralēli turpinot māņticības apkarošanu, disciplīnas un valsts nostiprināšanu. Taču rietumnieku attieksme pret taipiniem bija mainījusies (jaunie līgumi paredzēja tiem pēc taipinu sagrāves Janczi baseinā jaunas privilēģijas). Tagad Rietumu lievalstis sāka, no vienas puses, apbruņot impērijas armiju, no otras puses, pašas iejaucās karadarbībā. Ekspedīcijas korpuss Vorda (pēc tam Gordona) vadībā vairākas reizes nopietni sakāva taipinu armiju. Arī impērijas armija guva militārus panākumus. 1864. gada 31. maijā sākās Nankinas blokāde. Un, kaut arī atsevišķas taipinu vienības guva lokālas militāras uzvaras (piemēram, Ši Dakaja armija), taipinu liktenis bija izlemts. Jūnijā tika ieņemta Nankina, Hun Sjucjuaņs izdarīja pašnāvību, Hun Žeņgaņu saņēma gūstā un sodīja ar nāvi. Atlikušās taipinu vienības tika atspiestas uz nomalēm un viena pēc otras iznīcinātas.