Tartars

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Klasiskajā sengrieķu mitoloģijā zem Urāna (debesis), Gajas (zeme) un Pontas (jūra) atrodas Tartars. Tā ir zema, drūma vieta, ko varētu saukt par bedri vai bezdibeni. Tas ir kā ciešanu cietoksnis, kas atradās zem Grieķu pazemes valstības. Platons rakstījis, ka pēc nāves dvēseles tika tiesātas un tās, kuras saņēma sodu tika sūtītas uz Tartaru.

Tartars bija viena no pirmatnējām būtnēm (piemēram, zeme un laiks).

Tartars tika izmantots kā cietums, kurā uzturējās visļaunākie nelieši, piemēram, Krons un citi titāni, kuri mēģināja gāzt Zevu. Gaja un Urāns iemeta tur savus bērnus, jo tie bija pārāk neglīti. Piemēram, simtrokaiņus, ciklopus un gigantus.

Grieķu mitoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu mitoloģijā Tartars bija gan dievība, gan arī vieta Grieķu pazemes valstībā. Vecākos avotos Tartars ir arī neierobežoti liela pirmatnējā būtne, no kuras radusies arī gaisma un kosmoss.

Grieķu dzejnieka Hēsioda Teogonijā Tartars bija trešais spēks, kurš radās Haosa tukšumā. Hēsiods apgalvoja, ka bronzas laktiņa 9 dienas kristu no debesīm līdz sasniegtu Zemi, un vēl 9 dienas līdz tā sasniegtu Tartaru. Savukārt Zevs esot apgalvojis, ka Tartars it tikpat dziļi zem Aīda, cik Zeme ir no debesīm. Tāpat kā Gaja (zeme) un Erots (iekāre) tā ir viena no trim pirmajām lietām, kura radusies.