Televīzijas signālu standarti

Vikipēdijas lapa

Pasaulē pašlaik eksistē virkne dažādu analogās televīzijas un video ieraksta signālu standartu. Analogais video signāls sastāv no vairākiem komponentiem: virknes tehnisko parametru signālam, krāsu kodēšanas sistēmas un iespējams arī daudzkanālu skaņas pavadījumam.

Analogā televīzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kadru frekvence[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaulē ir divas visvairāk lietotās kadru frekvences 25Hz un 30Hz. Kadru frekvences izvēli vēsturisku ir noteikusi elektriskā tīkla frekvence, kas Ziemeļamerikā ir 60Hz, bet Eiropā ir 50Hz. Tādēļ Ziemeļamerikā lieto 30 kadru/sekundē frekvenci (NTSC), bet Eiropā 25 (PAL, SECAM), kas ir puse no tīkla frekvences.

Puskadri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Televīzijā lieto pārlecošo izvērsi lai mazinātu ekrāna mirgošanu. Kadrs tiek sadalīts divos puskadros (angļu - frames, krievu - поля), vienā puzkadrā ietilpst nepāra rindas, otrā - pāra rindas.

Ekrāna proporcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Analogajai virszemes TV ekrāna platuma:augstuma proporcija ir 4:3, kas atbilst šaurekrāna kino, Augstas izšķirtspējas televīzijai lieto proporciju 16:9.

Krāsu sistēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominē trīs pamata standarti PAL, NTSC un SECAM ar dažām iespējamām variācijām jeb apakšstandartiem, piemēram, PAL-M un ME-SECAM.

Ciparu Televīzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ciparu televīzija