Telpa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Telpa fizikā ir triju dimensiju (garums, platums un augstums) apvienojums, kas veido visu, ko tad arī sauc par telpu. Telpa ir "skatuve", kurā norisinās visi fiziskie procesi un parādības un kuru mēs subjektīvi uztveram kā tvertni visiem priekšmetiem.

Fizikā un matemātikā bieži lieto daudzdimensiju telpu jēdzienu (sk. fāžu telpa). Tādas telpas ir abstrakcijas, kas palīdz risināt uzdevumus mūsu pašu trīsdimensiju telpā.

Relativitātes teorijā telpa ir viena no vienotas laiktelpas izpausmēm. Laiktelpas dalījums telpā un laikā atkarīgs no konkrētās atskaites sistēmas. Vispārīgajā relativitātes teorijā materiāli ķermeņi, kas atrodas telpā, jeb, precīzāk, laiktelpā, var ietekmēt tās īpašības ("izliekt" to), kamēr vairums fizikas nozaru uzskata, ka telpas īpašības nekādi nav atkarīgas no priekšmetu esamības vai neesamības tajā.

Vai nu no pieredzes vai intuitīvi, cilvēki raksturo telpu ar tās dažām fundamentālajām īpašībām, ko sauc par ģeometrijas aksiomām (piemēram, Hilberta aksiomām). Šīs aksiomas nevar pierādīt, bet tās var lietot kopā ar tādām matemātiskām koncepcijām kā punkts, taisne, līkne, virsma un ķermenis, lai izdarītu loģiskus secinājumus, ko sauc par ģeometrijas teorēmām.

Eiklīda laikā nebija atšķirības starp fizisko un ģeometrisko telpu. Kopš 19. gadsimtā tika atklāta neeiklīda ģeometrija, telpas jēdziens ir radikāli izmainījies un radies jautājums — kura ģeometriskā telpa vislabāk atbilst fiziskajai telpai. Neeiklīda ģeometrijas vēlāk bija ļoti svarīgas Einšteina vispārīgajā relativitātes teorijā.