Teodors Celms
- Šis raksts ir par filozofu. Par citām jēdziena Celms nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||
Teodors Celms (dzimis 1893. gada 14. jūnijā, miris 1989. gada 14. februārī) bija latviešu filozofs, fenomenoloģijas virziena aizsācējs un attīstītājs Latvijā, taču pašu viņu drīzāk var uzskatīt par šī virziena kritiķi, piederība fenomenologiem nav viennozīmīga.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1893. gadā Valkas pagasta Pedeles muižas Vecslipēs zemnieka Pētera Celma un viņa sievas Lienes ģimenē.[2] Viņa vecākais brālis Jūlijs Celms vēlāk bija pazīstams sociāldemokrātu politiķis. 1910. gadā Teodors Celms pabeidza Valkas komercskolu un devās uz Maskavas Universitāti, kur studēja tautsaimniecību un vēlāk filozofiju pie krievu neokantiešiem A. Vedenska un A. Čelpanova. Studēja par naudu, ko pats nopelnīja, pasniedzot privātstundas un strādājot par mājskolotāju. Studiju gados saslima ar tuberkulozi, vēlāk līdz pat mūža galam piespieda sevi vingrot un ieturēt diētu. Jaunībā pārslimotā šarlaka dēļ iegūtais hroniskais sirds traucējums viņu glāba no karošanas Pirmajā pasaules karā.
1920. gadā apprecējās ar Veru Vihrovu (1901—1977) un atgriezās Latvijā, viņu laulībā piedzima trīs bērni — Izolde, Dagmāra un Pēteris. Strādāja par filozofijas lektoru Latvijas Izglītības ministrijas skolotāju sagatavošanas kursos un kreiso intelektuāļu izveidotajā Rīgas Tautas augstskolā, izveidoja savu privāto filozofijas studiju, kurā piedalījās arī Zenta Mauriņa u.c. lektori. No 1922. līdz 1925. gadam papildinājās Freiburgas Universitātē pie Rikerta un Huserla, kur 1923. gadā aizstāvēja doktora grādu par Kanta filozofiju ar summa cum laude (par viņa disertāciju bija plaši strīdi LU mācībspēku vidū). Tikai pēc tam, kad 1927. gadā Celms aizstāvēja otru doktora disertāciju par transcendentālā historisma problēmu, viņu ievēlēja par LU privātdocentu. Lasīja lekcijas arī Rīgas Herdera institūtā, 1929. gadā papildinājās Vācijā, 1936. gadā viņu ievēlēja par LU profesoru. Aizrāvās ar fotografēšanu un vijoles spēli.
Vācu okupācijas laikā 1941. gadā iecelts par Rīgas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātes dekānu. 1942. gadā saņēma Humbolta medaļu.[3] Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja Baltijas Universitātē [4] un Getingenes Universitātē kopā ar vācbaltiešu izcelsmes profesoru Nikolaju Hartmani. 1949. gadā Teodors Celms ar ģimeni izceļoja uz ASV, kur 60 gadu vecumā iemācījās braukt ar auto, par brīnumu ģimenei, kas domājusi, "ka viņš nekad to nevarēs izdarīt, jo nespēs koncentrēt uzmanību uz praktisku lietu".[5]
No 1949. līdz 1963. gadam strādāja par pilna laika profesoru Augustānas koledžā Rokailendā, Ilinoisā,[6] no 1967. līdz 1975. gadam viņu aicināja lasīt lekcijas kultūras filozofijā kā daļslodzes profesoram. Pēc pensionēšanās un sievas nāves pārcēlās uz dzīvi Ostinā, Teksasā.[7] Mira 1989. gada 14. februārī 95 gadu vecumā.
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1998. gada 22. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā tika nodibināta Teodora Celma balva filozofijā.
Devums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāk nekā 100 rakstu, interviju un enciklopēdijas šķirkļu autors, pirmais Huserla fenomenoloģijas agrīnajā mācībā saskatījis vēsturisma un dzīves pasaules motīvus.
- Der phänomenologische Idealismus Husserls. Latvijas Universitātes Raksti Acta Universitatis Latviensis, 19. sējums. Rīga, Valters un Rapa, 1928. 251 — 442 lpp. Publicēts spāniski Madridē (1931). Atkārtots izdevums grāmatā: Phenomenology Background. Foreground Influences. A Garland series 3. New York: Garland Publishing, 1979. — 441 lpp.
- Vom Wesen der Philosophie: eine Reflexion über die Eigenart der philosophischen Erkenntnis. Regensburg: Habbel, 1930
- Lebensumgebung und Lebensprojektion. Leipzig: 1933
- Subjekt und Subjektivierung. Studien über das subjektive Sein. Rīga: 1943
- Tagadnes problēmas. Rīga: 1934. Atkārtots izdevums: Alfreds Kalnājs, 1952. — 212 lpp.
- Patiesība un šķitums: filozofisku, psichologisku und sociologisku rakstu krājums. Valters un Rapa, 1939. — 371 lpp.
- Phänomen und Wirklichkeit des Ich: Studien über das Subjektive Sein (nepublicēts manuskripts)
- Theodor Celms: Der phänomenologische Idealismus Husserls und andere Schriften 1928—1943. Herausgegeben von Juris Rozenvalds und Hans Jörg Sandkühler. Frankfurt am Main: Peter Lang, Internationaler Verlag der Wissenschaften, 1993. — 322 lappuses (vāciski)
Intervijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Celms, T. Pašportrets par sevi un savā mūžā gūtajām atziņām. Rakstu krājumā: Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Brooklyn, 1965, 55.—60. lpp.
- Celms, T. Tagadnes ceļi, krustceļi, strupceļi un neceļi. Baznīcas kalendārs, 1972, 33.—50. lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija. Zvaigzne ABC, 1998. 401. lpp. ISBN 9984-17-119-1.
- ↑ geni.com
- ↑ Riedel H. Theodor Celms: Professor der Philosophie: Träger der Humbolt-Medaille // Deutsche Zeitung im Ostland. 1942.
- ↑ «Teodors Celms». literatura.lv. Skatīts: 20.05.2021.
- ↑ «Lipša I. Dažreiz viņš bija it kā mākoņos. // Latvijas avīze. Sestdiena, 24. septembris (2005.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 25. oktobrī.
- ↑ Romāns Alhimionoks, Vilnis Purēns. Filozofija. RaKa, 2010. 131. lpp. ISBN 978-9984-46-152-6.
- ↑ Theodore Celms. Professor of Philosophy 1949-1963; 1967-1975[novecojusi saite] Notable faculty 1940-1970. Augustana College, Rock Island
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- M. Kūle, L. Muižniece, U. Vēgners. Teodors Celms: fenomenoloģiskie meklējumi. Rīga: FSI, 2009, 328 lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Teodora Celma fotoattēli (Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs)
- Personība un attīstība Latvijas psiholoģijas vēsturē XX gs. 20.-30. gadi. (Interaktīvā psiholoģijas enciklopēdija)
- T.Celms fotogrāfijās - Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs
- T. Celms : fragments par ciešanām
|