Teodors Grothuss

Teodors Grothuss Theodor Grotthuß Personīgā informācija Dzimis 1785. gada 20. janvārī Leipciga, Saksija (tagad Vācija) Miris 1822. gada 26. martā (37 gadi) Geduči, Kauņas guberņa (tagad Pakrojas rajona pašvaldība, Lietuva)

Zinātniskā darbība Zinātne ķīmija

Teodors (Kristiāns Johans Dītrihs) fon Grothuss (vācu: Theodor (Christian Johann Dietrich) Freiherr von Grotthuß; 1785-1822) bija vācbaltiešu dabaszinātnieks. Pirmās elektrolīzes teorijas ("Grothusa mehānisma") izveidotājs. Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs, kuras 1818. gada 6. novembra sēdē tika nolasīts viņa slavenais traktāts "Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību".

Izcelsme

Teodors Grothuss cēlies no senas Livonijas ordeņa bruņinieku Grothusu dzimtas. Zināms, ka 1505. gadā Livonijas mestra Valtera fon Pletenberga brālis Johans pārdeva savus zemes īpašumus tagadējā Bauskas novadā (toreizējās Bauskas fogtejas teritorijā) bruņiniekam Oto fon Grothusam (miris 1527). Pirmā dzimtas pils atradusies Īslīces upītes krastā Rundālē. 1681. gadā Grothusi šo īpašumu pārdeva un 1735. gadā to iegādājās Ernests Johans Bīrons, kas netālu no tās uzcēla Rundāles pili.

Viņa tēvs komponists un pianists Dītrihs Evalds Grothuss (1751–1786) bija Krievijas Impērijas armijas kapteiņa Johana Gebharda Grothusa un Aleksandrīnas Brinkenas (Alexandrine Dorothea von den Brincken) dēls. Kā liels mūzikas mīļotājs viņš bija draudzīgās attiecībās ar komponistu Kārli Filipu Emanuēlu Bahu (J. S. Baha dēlu) un komponistu Johanu Ādamu Hilleru (1728-1804), kas 1785.-1786. gadā bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma kapelmeistars. Viņa tēvabrālis bija vācbaltiešu valstvīrs Johans Ulrihs fon Grothuss (1753-1815), kas pēc Kurzemes hercogistes aneksijas kļuva par Krievijas Impērijas galma padomnieku. Viņa māte Elizabete Eleonora (1755–1831) bija Johana Rafaēla Grothusa un Elizabetes Sofijas Hānbomas (v. Hahnbohm) meita.

Dzīvesgājums

Geduču muižas kungu māja, kurā Teodors Grothuss dzīvoja no 1808. līdz 1822. gadam.

Dzimis kā Kristiāns Johans Dītrihs Grothuss vecāku ceļojuma laikā 1785. gada 20. janvārī Leipcigā, Saksijas kūrfirsta valstī. Stāsta, ka viņa tēvocis Fēlikss Veise (F. Weisse) piecas dienas pēc viņa piedzimšanas devies pie Leipcigas universitātes rektora Zamuela Morusa (S.F. Morus) un ieguvis jaundzimušajam imatrikulācijas apliecību (inscriptionis diploma). 1786. gadā ģimene atgriezās Ēvalda Grothusa Lielberķenes muižā (Groß-Berken) Zemgalē, kur tēvs pēc dažiem mēnešiem nomira (pēc citām ziņām tēvs miris Geduču muižā). Vēlāk ģimene pārcēlās uz Geduču (Geddutz, Gedučiai) muižu aiz tagadējās Latvijas - Lietuvas robežas. Mācījās pie mājskolotājiem, spēlēja uz tēvam dāvātā F. E. Baha klavesīna, lasīja tēva atstātās grāmatas un sapņoja kļūt par gleznotāju vai mūziķi. Jau bērnībā saslima ar hronisku kaiti, ārstējās Jelgavā, kur sadraudzējās ar nākamo ārstu un aptiekāru Heinrihu Bideru (1783-1833) un sāka interesēties par ķīmiju.

1803. gadā Grothuss devās studēt dabaszinātnes uz Leipcigas universitāti, tad drīz vien uz Parīzi, kur klausījās lekcijas Politehniskajā augstskolā (École Polytechnique). Pēc Francijas un Krievijas attiecību pasliktināšanās Grothuss 1804. gada septembrī atstāja Parīzi un devās uz Itāliju, kur Neapolē profesora Frančesko Pakiani (F.G.M. Pacchiani) laboratorijā veica pētījumus elektrolīzē. Rezultāti tika publicēti 1805. gadā Romā, pēc tam arī Parīze un Londonā. Franču revolūcijas ideju ietekmē viņš Itālijā mainīja dižciltīgo vārdu un savus darbus publicēja kā Teodors Grothuss. 1806. gada rudenī Grothuss atgriezās Parīzē, kur tika uzņemts par goda biedru Parīzes Galvaniskajā biedrībā (Société galvanique de Paris).

1808. gadā atgriezās Geduču muižā, kur nodzīvo visu mūžu. 1812. gada kara laikā Grothusu ievainoja un viņš devās bēgļu gaitās uz Pēterburgu, vēlāk uz Tērbatu, kur nesekmīgi centās dabūt vietu universitātē.

Daudzus ķīmiskos eksperimentus viņš veica sava drauga H. Bidera vadītajā Jelgavas Kumerova aptiekā. No 1817. gada aktīvi darbojās Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā, kuras rakstos 1819. gadā publicēja savu fundamentālo traktātu "Par gaismas ķīmisko darbību un elektrību" (Über die chemische Wirksamkeit des Lichtes und der Elektricität). Biedrības sēdēs desmit reižu apspriesti ievērojamākie T. Grothusa darbi. 1822. gada 26. martā 37 gadu vecumā viņš depresijas brīdī nošāvās. Savā testamentā visus fizikas un ķīmijas aparātus un preparātus, arhīvu, bibliotēku un pārējo īpašumu novēlēja Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai.

Pēc viņa nāves ilgu laiku Teodora Grothusa devums dabaszinātņu attīstībā netika pienācīgi novērtēts līdz pat 1906. gadam, kad viņa grāmata par elektrību un gaismu (Abhandlungen über Elektrizität und Licht) tika iespiesta cita vācbaltiešu ķīmiķa Vilhelma Ostvalda kopš 1889. gada izdotajā sērijā "Eksakto zinātņu klasiķi" (Klassiker der exakten Wissenschaften). 1966. gadā Jānis Stradiņš izdeva monogrāfiju par Teodora Grothusa izcilo lomu ķīmijas vēsturē, kas Grothusa vārdu padarīja pazīstamu ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Krievijā un citās PSRS republikās.

Biedrības

• Parīzes Galvaniskās biedrības (Société galvanique de Paris) goda biedrs (1806)
• Turīnas Zinātņu akadēmijas (Accademia delle Scienze di Torino) korespondētājloceklis (1808)
• Bavārijas Zinātņu akadēmijas (Bayerische Akademie der Wissenschaften) korespondētājloceklis (1814)
• Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs (1817)

Publikācijas

Teodora Grothusa grāmatas par elektrību un gaismu vāciskais izdevums (1906).

Teodors Grothuss publicējis 102 zinātniskus rakstus periodiskos izdevumos vācu, franču un angļu valodā - Journal für Chemie und Physik (34 rakstus), Allgemeine nordische Annalen der Chemie für die Freunde der Naturkunde und Arzneiwissenschaft (28 rakstus), Annalen der Physik und der physikalischen Chemie (11 rakstus), Journal für die Physik, Chemie und Mineralogie (8 rakstus), Annales de chimie et de physique (7 rakstus) u.c.

Pazīstamākie darbi

• C.J.T. de Grotthuss. Mémoire sur la décomposition de l’eau et des corps qu’elle tient en dissolution à l‘aide de l‘électricité galvanique. In: Ann. Chim. (Paris) 1805. Bd. 58, S. 54-73. (atkārtots izdevums vāciski Jelgavā (1806) angliski Londonas žurnālos The Philosophical Magazine (1806) un Repertory of Arts (1806).):
  • C. J. T. Grotthuss. Memoire upon the decomposition of water, and of the bodies which it holds in solution by means of galvanic current, Tillochs Philos. Mag., 1806, 25, 330-339.
  • C. J. T. Grotthuss, Repertory of Arts, 1806, 9, 365-370.
• T. Grotthuß. Über die Grenzen der Verbrennlichkeit entzündlicher Gasgemenge bei abnehmender Dichtigkeit, die Farben des elektrischen Funkens, die zufälligen Farben des Schattens und Newtons Farbentheorie. Journal für Chemie u. Physik, Bd 3. Nürnberg, Schrag, 1811.
• T. Grotthuß. Über die chemische Wirksamkeit des Lichtes und der Elektricität. In: Jahres Verhandlungen der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau, 1819, 1, 119-184.
  • T. von Grotthuß. Abhandlungen über Elektrizität und Licht. In: Ostwald's Klassiker der exakten Wissenschaften, Nr. 152. Herausgegeben von R. Luther und A. von Oettingen. Leipzig, 1906 (atkārtots izdevums 2009. gadā)
• T. Grotthuß. Auszug aus vier Abhandlungen physikalisch-chemischen Inhalts. Annalen der Physik und der physikalischen Chemie, 1819; 61(1):50-74
• T. Grotthuß. Physisch-chemische Forschungen, [Bd.]1. Nürnberg: Schrag, 1820. - 158 S.
• T. Grotthuß. Verbindungsverhältniss - oder chemische Äquivalenten-Tafeln, in Raum- und Gewichts-Theilen der einfachen und zusammengesetzten Körper des unorganischen Reichs: nebst vollständiger Entwickelung der Rechnungen zur Erforschung der spezifischen Gewichte der verschiedenen Gas- und Dunst-Arten, Angaben iher Verdichtungen bei der gegenseitigen Verbindung, ihrer erforderlichen Sauerstoffmengen beim Verbrennen, usw.; zum praktischen Gebrauche für Chemiker, Physiker, Techniker, Pharmaceuten, insbesondere für Analytiker. Nürnberg: Schrag, 1821.

Galvenie pētījumu virzieni

• par elektrolīzes teorētisko pamatojumu,
• par luminiscences (fosforescences) cēloņiem,
• par gaismas un elektrības ķīmisko iedarbību,
• par gāzu uzliesmošanu šaurās caurulītēs,
• par rodānūdeņražskābi (antrazotionskābi).

Piemiņa

Teodora Grothusa iela Žeimelē (Pakrojas r.).

• Lietuvas Zinātņu akadēmijas Grothusa prēmija un medaļa par nopelniem zinātnē (no 1994).
• Teodora Grothusa ekspozīcija Pakrojas novada "Zemgales" muzejā, Žeimelē.
• Teodora Grothusa iela Jelgavā.
• Teodora Grothusa iela Žeimelē (Pakrojas r.).
• Teodora Grothusa iela Gedučos (Pakrojas r., bij. viņa muiža).
• Teodora Grothusa iela Nairos (Pasvāles r.).

Literatūra

• Я. П. Страдынь. Теодор Гротгус, 1785-1822. Москва: Наука, 1966. - 182 с. (krieviski)
• J. A. Krikštopaitis. Pralenkęs Laiką: Theodor Grotthuss. Vilnius: Philosofijos ir Sociologijos Institutas, Pradai, 2001 (lietuviski)
• А.Г.Морачевский. Теодор Гротгус (К 220-летию со дня рождения). Журнал прикладной химии, 2005. Т. 78, вып. 1. 166-168. (krieviski)
• Samuel Cukierman. Et tu, Grotthuss! and other unfinished stories. In: Biochimica et Biophysica Acta, 2006. Bd. 1757, Nr. 8, S. 876–885. (angliski)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Teodors Grothuss.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Juozas Al. Krikštopaitis. In the Wake of Volta’s Challenge: The Electrolysis Theory of Theodor Grotthuss, 1805 Arhivēts 2012. gada 5. februārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
• B. Jaselskis, C.E. Moore, A. von Smolinsk. Theodor von Grotthuss (1785-1822) – A Trail Blazer. Bull. Hist. Chem., Vol. 32, Number 2 (2007) (angliski)
• Dominik Marx. Protonenwanderung im virtuellen Labor. In: Spektrum der Wissenschaft. Jg. 1999, Bd. 6, S. 21. (vāciski)
• Theodor Grotthuß: Elektrochemische Theorie^{[novecojusi saite]} (vāciski)
• В. Пикуль. Исторические миниатюры. Одинокий в своем одиночестве. Барон фон Теодор Гродгус - ученый кудесник.^{[novecojusi saite]} (Valentīns Pikulis. Vēsturiska miniatūra par baronu Teodoru Grothusu. J. Serova radiolasījums Радио Звезда 2012. gada 15. oktobrī - krieviski)