The Last Command

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
The Last Command
Poster - Last Command, The (1928) 01.jpg
Oriģinālnosaukums The Last Command
Žanrs Drāma
Režisors Jozefs Štenbergs
Producents Ādolfs Cukors
Džesijs Laskijs
Scenārija autors Laijošs Biro (stāsts)
Džons Gūdričs
Hermans Mankevičs
Galvenajās lomās
Studija Famous Players-Lasky
Izplatītājs Paramount Pictures
Izdošana
  • 1928. gada 22. janvāris (ASV)
Ilgums 85 minūtes
Valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Valoda mēmā filma
titri angļu valodā
IMDb profils
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

The Last Command ir 1928. gada ASV mēmā filma. Filmas režisors ir Jozefs Štenbergs, scenārija autori Džons Gūdričs un Hermans Mankevičs pēc Laijoša Biro stāsta motīviem.[1] Galvenās lomas atveidotājs Emīls Janningss ieguva pašu pirmo Amerikas Kinoakadēmijas balvu"Labākais aktieris galvenajā lomā" par aktierspēli šajā filmā un filmā The Way of All Flesh. ASV Kongresa bibliotēka 2006. gadā filmu atzina kā "kultūras, vēstures un estētikas apliecinājumu" un tā tika iekļauta Nacionālajā filmu reģistrā. Filmā filmējās arī Evelīna Brenta un Viljams Pouvels.

Sižets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1928. gads, Holivuda, režisors Ļevs Andrejevs (Viljams Pouvels) caurskata aktieru fotogrāfijas priekš savas nākamās filmas. Kad viņš tiek līdz Sergeja Aleksandra (Emīls Janningss) fotoattēlam, Leo paziņo savam asistentam (Džeks Reimonds), ka vēlās šo aktieri uzaicināt uz atlasi. Sergejs ierodas Eureka Studio, kamēr viņš mēra armijas mundieri, kāds no aktieriem pamana, ka Sergejs regulāri rausta galvu, par ko Sergejs atvainojas un apgalvo, ka tās ir liela pārdzīvojuma sekas.

Filmas darbība pārnesas desmit gadus atpakaļ uz Krievijas caristi, kur norisinās Oktobra revolūcija. Lielkņazs Sergejs Aleksandrs, cara brālēns un visu viņa armiju komandieris, saņem informāciju no sava adjutanta, ka divi aktieru, kuri izklaidē karaspēku, pasu pārbaudes laikā, tie ir atpazīti kā bīstami revolucionāri. Kad viens no viņiem, Ļevs Andrejevs, sāk kļūt nekaunīgs, Sergejs iecērt viņam ar pātagu pa seju un apcietina.

Ļeva kompanjone, daiļā Natālija Dobrova (Evelīna Brenta), ieintriģē Sergeju. Neskatoties uz bīstamību, viņš Natāliju ņem sev līdzi. Nedēļu vēlāk, izrādīdams savas jūtas, Sergejs viņai uzdāvina pērļu kaklarotu. Natālija saprot, ka Sergejs ir goda vīrs, kas sirdī mīl Krieviju tik pat stipri kā viņa. Kad viņa uzaicina Sergeju savā istabā, viņš pamana paslēptu pistoli un apzināti pagriež Natālijai muguru. Viņa paķer ieroci, bet nespēj izšaut. Neskatoties uz atšķirīgajiem politiskajiem viedokļiem, viņa ir iemīlējusies Sergejā.

Kad boļševiki ieņem vilcienu, kurā viņi ceļo, Natālija izliekas, ka ienīst Sergeju. Tā vietā, lai viņu nošautu tāpat kā viņa oficierus, viņa piedāvā iespēju viņam būt par lokomotīves kurinātāju līdz Petrogradai, kur viņu publiski pakārs. Kad visi ir piedzērušies, Natālija palīdz Sergejam aizmukt, atdodot viņam pērļu kaklarotu, ko pārdodot viņam būtu nauda, lai izceļotu no valsts. Sergejs izlec no vilciena un ar šausmām noskatās kā vilciens noiet no sliedēm uz netālā tilta un kopā ar Natāliju iekrīt aizsalušajā upē.

Desmit gadus vēlāk, Sergejs dzīvo nabadzībā, strādājot par statistu Holivudā. Kad viņš beidzot satiek režisoru, Sergejs atpazīst Ļevu. Ļevs, nolemj Sergeju pazemot, nozīmējot viņu krievu ģenerāļa lomai cīņas ainā. Sergejam ir jāsaka runa aktieru grupai, kas atveido kareivjus. Kad viens no viņiem mēģina uzsākt sacelšanos, sakot ģenerālim "Jūs jau devāt savu pēdējo pavēli", viņš iesit ar pātagu ģenerālim pa seju, tieši tāpat kā desmit gadus atpakaļ Sergejs iesita Ļevam. Zaudējot realitātes izjūtu, Sergejam patiešām liekas, ka viņš atrodas kara laukā, un viņš aicina kareivjiem cīnīties par Krieviju. Viņš mirst no pārslodzes, paspēdams pajautāt, vai viņi uzvarēja. Aizkustinātais Ļevs apstiprinoši atbild. Asistents piebilst: "Šis vīrs bija lielisks aktieris", uz ko Ļevs atbild: "Viņš bija ne tikai lielisks aktieris - viņš bija lielisks cilvēks".

Galvenajās lomās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prototips[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernsts Lubičs pavēstīja avīžu rakstu autoram Gilbertam Svanam, ka stāsts ir daļēji balstīts uz patiesiem notikumiem: Cariskās Krievijas armijas ģenerāli sauca Fjodors Lodiženskis, kuru Lubičs satika Krievijā, un vēlāk Ņujorkā, kur viņš atvēra krievu restorānu pēc aizbēgšanas no Oktobra revolūcijas.[2] Lubičs atkal sastapa ģenerāli pilnā ekipējumā, kad viņš piestrādāja par statistu studijā nopelnot 7,5 dolārus dienā,[2] tikpat cik Sergejs filmā. Lubičs vēlāk šo stāstu izstāstīja Laijošam Biro, filmas stāsta autoram.[1] Ar vārdu Teodors Lodi (Theodore Lodi), Lodiženskis atveidoja dažādas lomas laika posmā no 1929. līdz 1935. gadam, tajā skaitā lielkņazu Mihailu, krievu bēgli, kuram jāstrādā par viesnīcas šveicaru 1932. gada filmā Down to Earth.[3]

Apbalvojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas Kinoakadēmijas balva

DVD[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā uzņēmums The Criterion Collection izdeva DVD izlasi ar trim Jozefa Štenberga filmām: The Last Command, Underworld un The Docks of New York.[4]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Silent Era: The Last Command. silentera.com. Atjaunināts: 2011-09-24.
  2. 2,0 2,1 Gilbert Swan (May 7, 1929). "In New York". Pittsburgh Press.
  3. Teodors Lodi vietnē IMDb
  4. Dave Kehr (August 20, 2010). "Sternberg: Chief Director of Private Dream Factory". The New York Times.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]