Tibetas autonomais reģions

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tibetas autonomais reģions
བོད་རང་སྐྱོང་ལྗོངས་
Bod-rang-skyong-ljongs

西藏自治区, Xīzàng Zìzhìqū
—  Ķīnas province  —
Tibetas atrašanās vieta Ķīnā
Tibetas atrašanās vieta Ķīnā
Administratīvais centrs Lhasa
Oficiālā valoda tibetiešu, ķīniešu
Valsts Karogs: Ķīna Ķīna
Administrācija
 - padomes priekšsēdētājs Džampa Puncogs
Platība 
 - Kopējā 1 228 400 km²
Iedzīvotāji (2004. gadā)
 - Kopā 2 740 000
 - Blīvums 2 2/km²
Laika josla UTC (UTC+8)
Mājaslapa: http://www.tibetinfor.com.cn/

Tibetas autonomais reģions ir 1965. gadā izveidota Ķīnas Tautas Republikas autonoma teritoriālā iedalījuma vienība Tibetā, galvaspilsēta ir Lhasa.

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuveni 150 000 tibetiešu dzīvo ārpus Tibetas. Vairākums no tiem (120 000) Indijā, ASV ir nākamā vieta, kur dzīvo tibetieši - vairāk par 10 000 tibetiešu. Trešā lielākā tibetiešu mītnes vieta ir Šveice.

Ģeogrāfiskie apstākļi un administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tibetas kalniene atrodas starp Himalaju kalniem dienvidos un Taklamakanas tuksnesi ziemeļos, un ir augstākais reģions pasaulē. Vidējais augstums ir aptuveni 4950m virs jūras līmeņa. Dienvidos to ietver Himalaju kalnu, grēda, kuras virsotņu augstums sasniedz 6000-7500m. Augstākā virsotne pasaulē - Everests - atrodas uz Tibetas un Nepālas robežas. Atmosfēra Tibetā ir ļoti sausa, kontinentāls klimats. Rietumdaļā dominē zema temperatūra, savukārt ziemeļdaļai raksturīgas ļoti augstas temperatūras vasarā un liels aukstums ziemā. Te atrodas Jandzi un Mekongas upju iztekas. Lielākā upe ir Bramaputra, kas ir kuģojama un veido svarīgu austrumu-rietumu transporta ceļu.

Administratīvi teritorija iedalīta 6 apvidos un vienā pilsētas (Lhasas) apvidū: Lhasas apvidus, Nagču apvidus, Ngari apvidus, Ņingči apvidus, Čamdo apvidus, Šaņnaņas apvidus, Šigadze apvidus, kas sīkāk iedalīti 73 apriņķos.

Tibetas kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudz kultūrvēsturisku pieminekļu, kas pamatā saistīti ar budisma tradīcijām. Potalas pils, Dalailamu vēsturiskā rezidence ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, tāpat arī Norbulinka, Dalailamu vēsturiskā vasaras rezidence.

Kultūras revolūcijas laikā 1960. gados Ķīnas Tautas Republika plašākas kampaņas ietvaros (viens no mērķiem - iznīcināt pirmsrevolūcijas laika kultūras pieminekļus) izpostīja lielāko daļu kultūrvēsturiski nozīmīgo vietu arī Tibetā.

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominējošā reliģija ir t.s. Tibetas budisms jeb lamaisms - vajrajānas budisma forma, ko praktizē ne vien Tibetā, bet arī Mongolijā (kur tā ir viena no pamatreliģijām) un Dienvidsibīrijā, kur to praktizē burjati. Ziemeļrietumos liela ietekme ir bon rituāliem un priekšrakstiem, kā arī šamanismam, bet pilsētās ir arī salīdzinoši nelielas musulmaņu kopienas, kuru priekšteči ieceļojuši Kašmiras, Ladakas un Centrālāzijas.

Ekonomika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaks - izplatītākais mājlops

IKP pieaugums pēdējā desmitgadē stabili turas 10% robežās, 2006.–2010. gados pieaugot no 34 miljardiem juaņu līdz 50 miljardiem juaņu.[1] Pēdējos gados valdošais režīms īsteno burkāna un pātagas stratēģiju. Ja politikā jebkāda brīvdomība tiek bargi apspiesta, tad Tibetas ekonomikā tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Saskaņā ar oficiālo statistiku Tibetas ekonomikas izaugsme esot pat straujāka nekā visā Ķīnā un varas iestādes lepojas, ka tibetiešu vidējais mūža ilgums palielinājies no 35,5 gadiem pirms pusgadsimta līdz 67 gadiem pašlaik.[2]

Lauksaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli dominē lopkopība - tā kā Tibetā ir ļoti mazs nokrišņu daudzums un īss veģetācijas periods, vienīgais reģions, kurā daudzmaz attīstīta lauksaimniecība, ir Bramaputras ieleja, kur audzē miežus, kviešus, kartupeļus, prosu un rāceņus. Šajā ielejā atrodas arī gandrīz visas lielās pilsētas, ieskaitot Lhasu. Lielākā daļa pārējās Tibetas ir piemērota tikai ganībām, kas gadsimtiem noteicis tibetiešu kā nomadu dzīvesveidu. Populārākie mājlopi ir jaki un zirgi, lai arī sastopami arī lieli kazu un aitu ganāmpulki. Praktiski visa lauksaimniecības produkcija tiek saražota vietējam patēriņam, bet trūkstošais tiek importēts.

No lauksaimniecības produkcijas mazos apmēros eksportē liellopu ādas, vilnu, ārstnieciskos augus.

Derīgie izrakteņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tibetā ir lielas zelta, vara un radioaktīvo rūdu atradnes, fiksētas arī akmeņogļu un naftas atradnes. Dzelzceļa līnijas atklāšana ar derīgajiem izrakteņiem bagātajā Tibetā ļāvusi būtiski attīstīt dažādu nozaru ieguves un apstrādes rūpniecību, kaut par nopietnu ieguves industriju vēl pāragri runāt.

Ražošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vieglā rūpniecība neattīstīta. Pamatiedzīvotāju vidū dominē tradicionālā mājamatniecība: ražo vilnas paklājus, apģērbu, mēbeles, koka traukus, zelta un sudraba rotaslietas, produkciju orientējot uz tūristiem kā mērķauditoriju.

Transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asfaltēto ceļu kopgarums Tibetā ir aptuveni 22 000 km.

Tibetai ir divas komerciāla rakstura lidostas - Nagčhu un Lhasā.

2006. gada 1. jūlijā tika atklāts 1956 kilometru garais Cinhajas-Tibetas dzelzceļš, kurš savieno Sininu ar Lhasu. Šī unikālā būve ir pagaidām visaugstāk kalnos izbūvētais dzelzceļš - augstākajā vietā tā ir 5072 m virs jūras līmeņa, - mūžīgā sasaluma zonā, un ļauj divās diennaktīs nonākt no Lhasas Pekinā un otrādi. Laikā līdz 2011. gadam pa šo dzelzceļa līniju pārvadāti 41 000 000 pasažieru, 180 000 000 t kravas.[1] Ķīnas režīma pretinieki kritizēja dzelzceļa līnijas izbūvi, uzskatot, ka tā celta, lai stiprinātu Ķīnas politisko kontroli pār Tibetu un veicinātu etnisko ķīniešu ieceļošanu Tibetā.

Tūrisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kops 1980. gadiem tūrisms kļuvis par nozīmīgu Tibetas ienākumu avotu, lai arī tūristu ierašanās un pārvietošanās ir stingri reglamentēta.

Izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1951. gadam Tibetā pastāvēja tikai teoloģiskā izglītības sistēma klosteros, un mācīties varēja tikai mūki. Aptuveni 95% iedzīvotāju bija analfabēti. 2007. gadā jauniešu vidū analfabētisms nepastāvēja, bet vecākajās paaudzēs bija aptuveni 4,7% analfabētu. Uz 2008. gadu Tibetas autonomajā rajonā darbojas 61 pirmsskolas mācību iestāde, 884 pamatskolas, 94 pirmās pakāpes vidusskolas, 25 augstākās pakāpes vidusskolas, 7 profesionālās koledžas un 6 augstskolas, kur mācību valoda ir tibetiešu (datorapmācības nodrošināšanai arī Windows un Linux operētājsistēmas ir tibetiešu valodā).

Izglītība ir bez mācību maksas. Pastāv obligātā 9 klašu pamatizglītība. Valsts nodrošina skolēnus ar bezmaksas mācību līdzekļiem un mācību grāmatām, nomadu un attālāko apvidu bērniem ir skolas internāti ar bezmaksas dzīvesvietu un ēdināšanu (viena pamatskolēna izglītošana valstij izmaksā 1250 juaņu, t.i. aptuveni 182 USD gadā). Koledžu studentu stipendija ir 900 juaņu gadā (t.i. aptuveni 130 USD), studentiem no nabadzīgām ģimenēm stipendija ir 150 juaņu gadā (t.i. aptuveni 219 USD). Laikā no 2003. gada līdz 2007. gadam Tibetas autonomā rajona izglītības sistēmas attīstībā valsts ieguldījusi 14 200 000 000 juaņu (t.i. aptuveni 2 000 400 000 USD)

Tibetas universitāte - augstskolā ar tibetiešu mācību valodu ir 10 bezmaksas izglītības fakultātes, kurās iespējams aizstāvēt bakalaura grādu zinātnē 42 specialitātēs, bet maģistra grādu zinātnē 6 specialitātēs. Bez tradicionālajām eksaktajām un humanitārajām zinātnēm te augstāko izglītību var gūt arī tādās specialitātēs kā tibetiešu tradicionālā medicīna, mūzika. 2007. gadā universitātē bakalaura grādu aizstāvēja 1500 studentu, bet 2008./2009. mācību gadā paredzētas 2500 budžeta vietu studēt gribētājiem.

Iekšpolitiskā situācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visai saspīlētas attiecības ir starp vietējiem iedzīvotājiem un no citiem reģioniem iebraukušajiem. Pēdējās desmitgadēs Ķīnas valdības politika Tibetas savaldīšanai ir bijusi šāda - kārdināšana ar ekonomisko attīstību no vienas puses un draudi pielietot spēku - no otras, taču sociālais saspīlējums nemazinās. Gana regulāri notiek vietējo iedzīvotāju protesta demonstrācijas, kas dažkārt pāraug sadursmēs ar kārtībsargājošajām struktūrām. Tā, piemēram, 1987. gada 1. oktobrī mūki sapulcējās uz miermīlīgu demonstrāciju Barkorā — slavenajā Lhasas tirdzniecības ielā. Tā kā demonstrācija bija nesankcionēta un notika tūristu iepirkšanās centrā, policija sāka demonstrantus izdzenāt, pielietojot spēku un daudzus aizturēja. Par to saniknotu jauni vīriešu grupas, atbildot uz policijas represijām, apmētāja Barkoras policijas iecirkni ar akmeņiem. Pūlim pievienojās arvien jauni dalībnieki, kas sāka dedzināt, apgāzt automobiļus un saukt "Neatkarību Tibetai!", demolēt un laupīt veikalus. Tas, kas notika Lhasā 2008. gada 14. martā, gandrīz pilnībā reproducē šos notikumus.[3]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauva pie ieejas Potalas pilī

Plašākai informācijai skat. rakstu Tibetas vēsture.

Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem Tibetā, pirmie iedzīvotāji šajā reģionā parādījās aptuveni 10 000 gadu p.m.ē., kad tur nonāca nomadu ciltis. No VII-XI gs. Tibeta bija salīdzinoši liela karaliste (valdīja karaļi - "cenpo"), kura dienvidos sniedzās līdz Bengālijai, bet ziemeļos - līdz Mongolijai. Savu maksimālo platību impērija sasniedza Songtsena Gampo laikā, kad tās robežas iesniedzās arī Ķīnā un iedzīvotāju skaits pārsniedza 40 miljonus. Šajā laikā Tibetā parādījās mahājānas budisms. 1240. gadā iekšējo juku pārņemtā Tibetas karaliste tika iekļauta Mongoļu impērijā - kopš šī brīža Tibeta bija Ķīnas pakļautībā kā vasaļvalsts ar lielākām vai mazākām (atkarībā no politiskās situācijas un attiecībām ar imperatora galmu) autonomijas tiesībām (vietējās pašpārvaldes darbībā centrālā vara neiejaucās, paturot savā ziņā ārpolitiku un zemes militāro aizsardzību), piemēram, no 1708. gada pastāvēja tiešā pārvalde, kad Tibetu pārvaldīja imperatora iecelts vietvaldis, bet jau 1723. gadā imperators Iņdžeņs nolēma aizstāt ekonomiski neizdevīgo tiešo Tibetas pārvaldi ar netiešu, konsultatīvu: piešķīra Tibetai pilnīgu iekšpolitisku un daļēju ārpolitisku autonomiju, likvidēja "četru padomi" kā arī izveda visu karaspēku. No Tibetas tika atšķelta arī Kuhunoras (tagad Cjinhai) province. 1727. gadā tika noteikta Tibetas administratīvā robeža gar Jandzi un Mekongas upju tīklu, kā rezultātā 2/3 no Kamas (tagad Sičuaņa) provinces tika atdalītas no Tibetas. XVIII gs. 90. gados vietējās pašpārvaldes laicīgā vara tika uzticēta dalailamas un pančenlamas kancelejām (pančenlama kā budistu garīgais līderis, bet dalailama kā laicīgās valdības galva), taču faktiski to turpināja uzraudzīt Pekinas ieceltie pārstāvji "ambani", iejaucoties un atceļot vietējās valdības rīkojumus, ja kas likās nepareizi. Šāda pārvalde saglabājās līdz 1911. gadā Ķīnā notika revolūcija un valsti pārņēma iekšējas jukas, kā rezultātā armijas garnizoni 1912. gadā atstāja Tibetu. 20. gadsimtu Tibeta sagaidīja kā viduslaiku tipa feodāla teokrātija ar divarpus miljonu iedzīvotājiem, no kuriem lielākā daļa bija beztiesiski dzimtcilvēki, un primitīvu zemkopju-lopkopju ekonomiku. Kopš 1913. gada, kad dalailama atgriezās no trimdas Lhasā, Tibeta bija de facto neatkarīga valsts, tomēr Tibetas suverenitāte de iure starptautiski tā arī netika atzīta. Jaunā Ķīnas Republikas gomiņdana valdība gan iecēla savus ambanus, taču pati bija tā ieslīgusi valsts reformās un pilsoņu karā, ka nepievērsa Tibetai nekādu vērību. 1949. gadā, kad bija skaidrs, ka Ķīnas republika pilsoņu karā cietusi sakāvi, tās ambanus no Tibetas izraidīja, atzīstot ĶTR. 1950. gadā Tibetā ienāca Ķīnas Tautas Atbrīvošanas Armijas daļas, kas tika izvietotas garnizonos. 1951. gadā Tibetas valdība bija spiesta parakstīt vienošanos ar Pekinu ("Tibetas Mierīgas Atbrīvošanas Plānu"), kas noteica, ka Tibeta jāpārvalda vienotai Ķīnas un Tibetas pārstāvju valdībai. Tibeta tika klasificēta kā ĶTR sastāvdaļa ar plašu autonomiju. 1954. gadā tika pieņemta pirmā Tibetas konstitūcija. Pekinā gandrīz nejaucās autonomijas iekšējās lietās. Iedzīvotāji drīkstēja piekopt savu reliģiju, runāt savā valodā, sūtīja savus pārstāvjus uz Visķīnas tautas pārstāvju sapulci. Taču 50. gadu otrajā pusē Pekina sāka reformas visā valstī un arī Tibetā, konfiscējot lielos zemes īpašumus, likvidējot dzimtbūšanu un sadalot tos zemnieku kopienām, attiecinot nodokļus arī uz klosteriem, ar varu ieviešot kooperāciju, reformējot pašpārvaldes struktūru, tika ieviesta sekulārā izglītība utt. Kad 1959. gadā sāka atbruņot kareivīgos ngolokus (kjanus), kuriem vai katrā mājā bija šaujamieroči, sākās partizānu karš. Dumpiniekiem pievienojās cilšu aristokrātija ar savām karadraudzēm - sacelšanās apspiešanas laikā tikuši nogalināti desmitiem tūkstošu tibetiešu, - Tibetā tika ievests karaspēks un ieviests karastāvoklis. 1959. gadā Lhasas ministru kabinets ar XIV dalailamu Lhamo Tondupu vadībā bēga uz Indiju. Sporādisks partizānu karš turpinājās līdz 1969. gadam, kad Rietumi pārstāja dumpiniekus atbalstīt ar bruņojumu. 1960. gadā tika veikta administratīvā reforma – par augstāko likumdēvējorgānu kļuva tautas vēlētā Tibetas Tautas deputātu komisija (vēlāk asambleja). Tibetas valdību dalailamas prombūtnes laikā vadīja pančenlama, taču 1964. gadā teokrātisko pašpārvaldi provincē likvidēja, pančenlamu atcēla, un ieviesa laicīgo pārvaldi. 1965. gadā Tibeta tika pārdēvēta par autonomo apgabalu. Kultūras revolūcijas laikā visā Ķīnas Tautas Republikā norisinājās organizēta vandālisma kampaņa, kuras laikā tika iznīcināta liela daļa Tibetas budisma kultūras mantojuma un reliģisko objektu. Tibetiešu stāvoklis uzlabojās pēc Mao Dzeduna nāves un reformu atbalstītāja Dena Sjaopina nākšanas pie varas.

Strīds par Tibetas statusu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas Tautas Republikas varas leģitimitāte šajā reģionā joprojām ir asu diskusiju objekts starp Tibetas valdību emigrācijā un Pekinu.

Tibetas valdības emigrācijā pozīcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1959. gada Tibetas bijusī valdība četrpadsmitā Dalailamas vadībā atrodas trimdā Daramsalā, Ziemeļindijā. Tā apgalvo, ka Tibeta ir suverēna valsts, kuras robežas sakrīt ar vēsturiskās Tibetas robežām, lai arī pirms 1959. gada tā kontrolēja tikai aptuveni pusi šīs teritorijas. Tibetas valdība apgalvo, ka tibetieši bija neatkarīga nācija:

  • pirms Mongoļu impērijas iebrukuma pirms 700 gadiem;
  • starp Mongoļu impērijas sabrukumu 1368. gadā un 1720. gadu, kad Tibetu iekaroja mandžūru Ciņ impērija Ķīnā;
  • starp Ķīnas Ciņ impērijas sabrukumu 1912. gadā un Tibetas iekļaušanu ĶTR 1951. gadā.

Arī formālās pakļautības laika periodos Tibetai lielā mērā bija pašnoteikšanās tiesības, tāpēc Tibetas valdība trimdā apgalvo, ka pašreizējā Ķīnas Tautas Republikas valdīšana Tibetā ir neleģitīma un ka ĶTR motivē tikai Tibetas dabas resursi un stratēģiskā ģeogrāfiskā pozīcija. Tibetas valdība uzskata, ka ĶTR pārkāpj gan Tibetas vēsturisko statusu, gan Tibetas tautas tiesības pašnoteikties. Tā norāda arī uz ĶTR realizēto autokrātisko un "skaldi un valdi" politiku, kā arī asimilācijas mēģinājumiem, nosaucot tos par Ķīnas imperiālisma centieniem iznīcināt Tibetas atšķirīgo etnisko sastāvu, kultūru un identitāti, tādējādi to padarot par neatdalāmu Ķīnas sastāvdaļu. Tibetiešu trimdinieki uzskata, ka kopš 1950. gada nogalināti aptuveni 1,2 miljoni tibetiešu, pēc citiem datiem nogalināti varētu būt aptuveni 400 000 tibetiešu.

ĶTR pozīcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas Tautas Republika uzskata, ka tās vara Tibetā ir leģitīma, jo Tibeta de jure esot Ķīnas nedalāma sastāvdaļa, kopš to pirms 700 gadiem iekaroja Juaņu dinastija - tāpat kā citas valstis, kuras tika iekļautas Mongoļu impērijā attiecīgajā laikā (Dali karaliste un Tangutu impērija) un kopš tā laika tiek uzskatītas par Ķīnas sastāvdaļu. ĶTR uzskata, ka visām ķīniešu valdībām (Minu dinastijas, Cinu dinastijas, Ķīnas Republikas un Ķīnas Tautas Republikas), sākot ar Juaņ impēriju, bijusi de jure un de facto vara pār Tibetu. Pat periodā, ko parasti uzskata par pēdējo Tibetas neatkarības posmu (1912-1951), Ķīnai joprojām bija vara pār Tibetu, jo neviena valsts diplomātiski Tibetu neatzina, turklāt pati Tibeta esot atzinusi Ķīnas tiesības, sūtot delegātus jaunas Ķīnas Republikas konstitūcijas izveidei 1925. gadā, uz Ķīnas Republikas Nacionālo Asambleju 1931. gadā, uz Gomindāna Nacionālo Kongresu 1931. gadā, uz Nacionālo Asambleju jaunas ķīniešu konstitūcijas izveidei 1946. gadā un Nacionālo Asambleju jaunas ķīniešu konstitūcijas izveidei arī 1948. gadā.

ĶTR turklāt uzskata visas kustības, kuru mērķis ir izbeigt ķīniešu varu Tibetā, sākot ar Lielbritānijas mēģinājumiem XIX gs. un XX gs. sākumā līdz Tibetas valdībai trimdā patlaban, par garu kampaņu, kuras pamatā ir rietumu imperiālisma centieni iznīcināt ķīniešu integritāti un suverenitāti, tādējādi vājinot Ķīnas pozīciju pasaulē. ĶTR arī apgalvo, ka Tibetas valdības politika pirms 1959. gada bijusi autokrātiska un teokrātiska, un norāda, ka Tibeta atteikusies no Arunakalpradešas, ko Ķīna uzskata par Indijas okupētu Tibetas daļu (1914. gadā šo reģionu okupēja un anektēja Lielbritānija). ĶTR tā pamato savu viedokli, ka Tibetas valdībai trimdā nav morālu tiesību uz varu Tibetā. Taču Dalailamas atgriešanās Tibetā esot gaidīts notikums, ja vien viņš izbeidz separātiskās aktivitātes.[4]

Lai arī pančenlama, otrs Tibetas budistu garīgais līderis, faktiski atradās ķīniešu gūstā, Ķīna apgalvoja, ka viņš vadot Tibetas leģitīmo valdību dalailamas prombūtnes laikā (dalailama ir tradicionālais tibetiešu valdības vadītājs, bet pančenlama - ticīgo vadītājs).

1989. gadā nomira pančenlama - dalailama un ĶTR atzina atšķirīgas viņa reinkarnācijas. Lai arī oficiāli Ķīna ir no reliģijas šķirta valsts, ĶTR atzinusi savas tiesības apstiprināt augsta līmeņa reinkarnācijas saskaņā ar precedentu Cinu dinastijas laikā. ĶTR izvēlētais Pančemlama tika uzaudzināts Pekinā un dažkārt parādās plašsaziņas līdzekļos, savukārt Dalailamas nosauktais Pančenlama un viņa ģimene ir bezvēsts pazuduši. Saskaņā ar Tibetas trimdas valdību viņi ir ieslodzīti, savukārt ĶTR apgalvo, ka viņu aizsardzībai un privātās dzīves neaizskaramībai viņiem ir mainīta identitāte.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Tibeta

Tibetas autonomais reģions