Tirzas kauja
| Tirzas kauja Schlacht bei Tirsen | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Krievu kavalērija. Vācu gravīra 1557. gads | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Rīgas arhibīskapija |
 Krievijas cariste | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| dekāns Frīdrihs Felkerzāms | vojevoda Serebrjanijs-Oboļenskis | ||||||
| Spēks | |||||||
| ap 5 000 | līdz 3 000 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
līdz 2 000 (400 bruņinieki) 500 sagūstīti | nav zināms | ||||||
Tirzas kauja (vācu: Schlacht bei Tirsen, krievu: Битва при Тирзене) bija kauja Livonijas kara otrajā gadā (1559), kurā krievu karaspēks sakāva Rīgas arhibīskapijas vasaļu apvienotos spēkus.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sakarā ar pretenzijām uz Tērbatas bīskapijas mesliem 1558. gada 17. janvārī Ivans IV pieteica karu Livonijas konfederācijai, bet galvenā karadarbība notika Tērbatas bīskapijas un Livonijas ordeņa pārvaldītajās zemēs. Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (Wilhelm von Brandenburg-Ansbach-Kulmbach) meklēja palīdzību pie sava brāļa Prūsijas hercoga Albrehta un Mēklenburgā tika vervēti karakalpi. 1558. gada jūlijā krievu karaspēks pirmo reizi uzbruka arhibīskapa robežcietoksnim Marienhauzenas pilij, nogalināja vairākus cilvēkus un nolaupīja lopus. Rīgas arhibīskapijas vasaļi sapulcēja 600 vācu jātnieku un 3000 latviešu karavīru un devās pretī iebrucējiem. Kaujā pie Gulbenes pils (Švānenburgas) viņi tika sakauti un atkāpās uz Raunas pili.
1558. gada oktobrī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers devās pretuzbrukumā un atguva Ringenes cietoksni.
Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1559. gada janvārī Maskavijas karaspēks vojevodas Pjotra Serebrjanija-Oboļenska (Серебряный-Оболенский) vadībā no jauna devās uzbrukumā. Tiek minēts, ka 1559. gada ziemas iebrukumā Livonijā piedalījās līdz pat 130 000 karavīru. Rīgas arhibīskapa vasaļu karaspēks Rīgas doma dekāna Frīdriha Felkerzāma (Fölckersam) vadībā devās pretī iebrucējiem un nostiprinājās Tirzas upes rietumu krastā pie Tirzas pilsmuižas. 17. janvārī (pēc citiem datiem 18. februārī) notika kauja, kurā arhibīskapa vasaļu karaspēks cieta sakāvi. Tirzas pilsmuiža tika pilnīgi sagrauta.[1] Kaujā krita lielākā daļa latviešu karavīru un apmēram 400 bruņinieki (arī Tīzenhauzeni, Rozeni, Pāleni un citi)[2], ieskaitot pašu Felkerzāmu, kura līķis vēlāk tika svinīgi apbedīts Rīgas Doma baznīcā.
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc uzvarētās Tirzas kaujas krievi nesekmīgi uzbruka Cesvaines pilij, tālāk pagriezās uz ziemeļiem, nodedzināja vāji aizsargātās Smiltenes, Skujenes un Nītaures pilis. Pēc Gaujas koridora ordeņa zemju izlaupīšanas krievu karaspēks pa Gaujas ceļu pietuvojās Rīgai. Kauja notika pie Bukultiem, pēc tam krievi pa aizsalušo Daugavu un Lielupi devās uz rietumiem, bet tika sakauti pie Slokas. Sirošana turpinājās Livonijas ordeņa Zemgales, Sēlijas un Latgales komturejās un fogtejās.
Februārī Ivana IV karaspēks ar laupījumu un gūstekņiem atgriezās Krievijā. Tiek lēsts, ka šīs kara ekspedīcijas laikā Krievijas karaspēks zaudēja ap 6000 krievu un tatāru karavīru.
Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Edgards Dunsdorfs, Arnolds Spekke. "Latvijas vēsture 1500 – 1600". Daugava, 1964. 120-121 lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Tirzas muiža». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 8. decembrī.
- ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. 120-121 lpp.