Tora

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par jūdaisma svētajiem rakstiem. Par citām jēdziena Tora nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Atvērta Tora dievkalpojuma laikā

Tora (senebreju: תּוֹרָה (torah) - "mācība", "likums") ir Vecās Derības pirmo piecu, Mozum piedēvēto, grāmatu kopuma apzīmējums. Ļoti izplatīts ir arī sengrieķu valodā lietotais termins Pentateihs (Πεντάτευχος - "pieci (rakstu) ruļļi").

Tora ir vissvētākie no Jūdaisma svētajiem rakstiem. Tā ir pirmā no Tanah trim daļām. Tora satur vēsturiskus stāstus, dzeju, ģeneoloģiju un likumdošanu. Tora satur 613 baušļus, kas regulē ticīga ebreja dzīvi. 385 no tiem ir ierobežojoši un 248 ir pozitīvi - atļaujoši.

Tora ir Jūdaisma pamats. Atbilstoši Talmudā minētajam rabīnu viedoklim, tā tikusi radīta 974 paaudzes (2000 gadus) pirms pasaules radīšanas un Dievs to izmantojis kā plānu pasaules radīšanai. Talmuds māca, ka viss, kas radīts šajā pasaulē, pastāv tāpēc, lai īstenotu Toru.

Ortodoksie ebreji tic, ka Mozus Desimit baušļus un Toras tekstu saņēma Sinaja kalnā ap 1280. gadu p.m.ē. Akadēmiskie Toras pētnieki uzskata, ka Toras teksts tika pabeigts ne agrāk kā persiešu valdīšanas laikā (500 - 300 g.p.m.ē.).

Jūdaismā pastāv uzskats, ka ja vien izraēļi būtu palikuši uzticīgi Dievam un ievērojuši visus viņa baušļus, visa pārējā Tanakh nebūtu nepieciešama, jo tās lielākā daļa ir veltīta Dieva brīdinājumiem un aicinājumiem izraēļiem atgriezties pie Viņa. Tādējādi pirmās piecas Mozus grāmatas tiek uzskatītas par svarīgākajām, jo tās satur pilnīgu Dieva atklāsmi.

Kristieši Toru akceptē, kā Bībeles Vecās Derības sastāvdaļu. Islāmā Tora (Tevrāts) tiek uzskatīta par patiesu Dieva atklāsmi, kuru gan ir izkropļojuši vēlāko paaudžu cilvēki.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo piecu, Mozum piedēvēto (Toras, Pentateiha), grāmatu nosaukumi latviešu, senebreju un sengrieķu valodā:

Latviski runājošajās teoloģiskajās aprindās visizplatītākie ir grieķu termini, kuri izsaka katras no piecām Mozus grāmatām būtību (piemēram, 1.Mozus grāmata stāsta par visa izcelsmi, tātad - Genesis "sākums", "tapšana"). Savukārt, senebreju nosaukumam ņemti konkrētās grāmatas pirmie vārdi.

Berešit sākas ar stāstu par pasaules radīšanu; Ādamu un Ievu; Noasa šķirstu. Stāstam par Bābeles torni seko Ābrama derība ar Dievu; Patriarhu dzīves. Dievs Patriarhiem apsola Kanāanas zemi, bet pirmās grāmatas beigās Jēkaba dēli bada dēļ pamet Kanaanu un dodas uz Ēģipti.

Desmit baušļi

Šemot ir stāsts par Mozu, kurš izraēļus izved no Ēģiptes verdzības ar solījumu par atgriešanos Apsolītajā zemē. Pie Sinaja kalna Mozus no Dieva saņem Desmit baušļus. Izraēļi grēko un pielūdz zelta teļu; sāk celt pirmo svētvietu Dievam.

Vajikra satur norādījumus, kā pareizi veikt kulta darbības; košera likumus un citus morāles un kulta likumus.

Bamidbar apraksta divas tautas skaitīšanas, kas tiek veiktas izraēļu vidū; ceļojumu pa Sinaju un došanos uz Kanāanu. Dažādu grēku dēļ, izraēļi ir spiesti tuksnesī pavadīt četrdesmit gadus; grāmatas beigās izraēļi ir gatavi ieiet Apsolītajā zemē.

Devarim satur Mozus uzrunas tautai par nepieciešamību būt paklausīgiem Dievam; likumu paskaidrojumus. Grāmatas beigās pirms savas nāves Mozus apskata Apsolīto zemi, taču Dievs viņam neļauj tajā ieiet.

Autorība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mozus kā autors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Toras autors ir Mozus, lai arī Torā pašā tas skaidri nav norādīts. Šis viedoklis ir pausts Talmudā, un balstās uz to, ka tekstā vairākās vietās pieminēts tas, ka Mozus raksta "toru/instrukcijas" no Dieva. Ticība Mozum, kā Toras autoram pausta arī Jozuas, Ķēniņu, Laiku, Ezras un Nehemijas grāmatās.

Talmudā iekļautajās rabīnu diskusijās tiek apspriests, kā Mozus rakstīja Toru. "Rabīns Johanans teica, ka Tora tika dota vairākos mazos tīstokļos", tādējādi paužot viedokli, ka Tora tika radīta laika gaitā no daudziem dokumentiem. Cits viedoklis uzsver, ka viss tekst tika radīts vienlaicīgi. 12. gadsimta rabīns Maimonids uzskatīja, ka Mozus bija Toras autors un vadījās vai nu no dievišķas iedvesmas, vai diktāta.

Šo viedokli lielā mērā akceptēja gan kristieši, gan ebreji līdz pat 17. gadsimtam, kad sākās Bībeles tekstu akadēmiska studēšana.

Akadēmiskā analīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi mūsdienu akademiskie Bībeles pētnieki uzskata, ka tās teksts nav vecāks par presiešu valdīšanas laiku (539.—334. g.p.m.ē.). Diskusijas centrējas ap to, ka Tora ir vairāku neatkarīgu tekstu apkopojums.

Hipotēzes autors Jūliuss Vellhauzens (Julius Wellhausen, 1844-1918) uzskatīja, ka Tora sastāv no četriem tekstiem, kas hronoloģiski stiepjas no Zālamana laika līdz Babilonijas trimdas laikiem. Visi šie teksti esot apkopoti vienotā materiālā pēc Babilonijas trimdas.

Senākā "Jahves" daļa esot sarakstīta ap 950. gadu p.m.ē. Jūdas (dienvidu) karalistē. Tekstā Dieva vārds visbiežāk ir "Jahve". Otrā "Eloha" daļa esot radīta ap 850. gadu p.m.ē. Izraēlas (ziemeļu) karalistē. Šajā versijā Dievs visbiežāk tiek saukts par "Elohim". Deutronomija - teksts no piektās Mozus grāmatas līdz par Otrajai Kēniņu grāmatai - esot sarakstīts laikā ap 621.—650 gadu p.m.ē, kas ir Jūdas karaļa Hozejas valdīšanas laiks. Priesteru teksts, kas esot priesteru sarakstīts pēc Babilonijas trimdas, ap 550.—400. gadu pirms mūsu ēras, jo tajā aprakstīti priestru pienākumi un funkcijas.

Kopš 20. gadsimta 70. gadiem šī versija tiek aizvien spēcīgāk apstrīdēta, un valdošais viedoklis ir, ka Toras teksts gadsimtu laikā ir sastādīts no daudziem maziem tekstiem, kas gadsimtu laikā saplūduši vienotā tekstā.