Tour de France

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tour de France
2014. gada Tour de France
Tour de France logo.svg
Pamatdati
Datums Jūlijs
Reģions Francija un tuvējās valstis
Nosaukums Tour de France
Vietējais nos. Le Tour de France (franciski)
Iesauka La Grande Boucle (franciski)
Disciplīna Šoseja
Sacensības Profesionāļu
Veids Daudzdienu sacensības
Organizators Amaury Sport Organisation
Sac. direktors Kristians Prudomē
Vēsture
Pirmoreiz 1903
Sacensības 100 (2013. gads)
Pirmais uzv. Valsts karogs: Francija Moriss Garēns
Visvairāk uzvaru
Pēdējais uzv. Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Kriss Frūms

Tour de France ir daudzdienu velobrauciens, kas notiek kopš 1903. gada. Sacīkstes risinās Francijā un tai tuvākajās kaimiņvalstīs. Tas katru gadu notiek jūlijā, aptuveni trīs nedēļu garumā. Velobrauciens nav noticis tikai no 1915. līdz 1918. gadam (Pirmā pasaules kara dēļ) un no 1940. līdz 1946. gadam (Otrā pasaules kara dēļ).

Apraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tour de France ir pasaulē pazīstamākā velosacensība, kas parasti notiek 21 dienu un dalībniekiem jāveic ap 3200 kilometriem.[1] Īsākā tūre bija 1904. gadā - 2420 kilometru, savukārt garākā - 1926. gadā ar 5745 kilometriem.[2] Trīs nedēļu sacīkstēs parasti ietilpst divas atpūtas dienas, kuras bieži vien izmanto, lai pārceltu sportistus no vienas pilsētas līdz otrai. New York Times salīdzinājis velobraucienu a maratona skriešanu vairākas dienas nedēļā, kā arī uzkāpšanu trīs Everestu augstumā.[3]

Komandu skaits variē no 20 līdz 22, ar deviņiem riteņbraucējiem katrā. Katra no komandām saņem uzaicinājumu no organizatoriem - Amaury Sports Organisation. Komandas dalībniekiem ir atļauts palīdzēt, iegūstot priekšrocības pār oponentiem. Katru vienību pavada menedžeri un mehāniķi automašīnās.

Riteņbraucēji tiek vērtēti pēc laika, ko viņi pavada sacīkstē. Par uzvarētāju pasludina sportistu ar ātrāko rezultātu starp visiem dalībniekiem. Protams, tādējādi ir iespējams uzvarēt kopvērtējumā, pat netriumfējot nevienā no atsevišķajiem etapiem, kā tas notika 2010. gadā ar Alberto Kontadoru. Tā kopumā gadījies vēl sešas reizes. Neskaitot kopvērtējumu, dalībnieki sacenšas vairākās apakškategorijās kā labākais kalnu braucējs, labākais sprinteris u.c.

Parasti velosportisti katru posmu uzsāk kopēji, lai gan ir izņēmumi — individuālie braucieni ar atsevišķu startu. Kopvērtējuma uzvarētājs spēj lieliski apvienot gan sprintera, gan kalnu braucēja dotības. Lielākā daļa posmu notiek Francijas vidienē, tiesa, kopš 1960. gadiem populāra kļuvusi etapu organizēšana kaimiņvalstīs. Kopš 1975. gada velobrauciens finišē Elizejas laukos, Parīzē.

Dibināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velobraucienu dibināja franču sporta izdevums L'Auto. Izdevums nespēja piesaistīt auditorijas uzmanību — tirāža stagnēja un krājās parādi. 1902. gada 20. novembrī notika izdevuma ārkārtas sēde Parīzē. Pēdējam vārdu deva atbildīgajam par riteņbraukšanas aktualitātēm, 26 gadus vecajam, Žo Lefevram. Viņš ierosināja rīkot sešu dienu sacīkstes, kas apvij visu valsts teritoriju, tādējādi ceļot L'Auto popularitāti.[4] Velobraucieni jau līdz tam bija izmantoti kā laikrakstu popularizējošs mērķis, taču nekas līdzīgs Lefevra ieteiktajam nevienam nav bijis pa prātam.

Ja viss izdotos kā ieplānots Lefevram, L'Auto ne vien vairākkārtīgi palielinātos tirāža, bet arī tas ļautu pārspēt konkurējošos izdevumus. Izdevuma finanšu direktoram Vikotram Godē ļoti iepatikās ideja, kuru viņš atbalstīja, sakot: "Lūk, mūsu seifa atslēgas. Ņemiet, cik ir nepieciešams!"[5] L'Auto par velobrauciena organizēšanu paziņoja 1903. gada 19. janvārī.

Pirmais velobrauciens[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Tour de France velobrauciens notika 1903. gadā. Tika plānots, ka sacīkste notiks no 31. maija līdz 5. jūnijam un tajā būs pieci etapi, startējot Parīzē, bet piestājot arī Lionā, Marseļā, Bordo un Nantē. Ar laiku tika pievienota arī Tulūza, lai nebūtu pārlieku gari pārbraucieni Francijas dienvidos. Organizatori vēlējās startu dot naktīs, tādējādi katra etapa finišs būtu nākamās dienas pusdienlaikā. Taču šī ideja tika noraidīta, jo izrādījās pārlieku dārga lielākajai daļai braucēju. Pie šādiem noteikumiem sacensībām pieteicās vien 15 riteņbraucēji.[6]

Organizatori atmeta iepriekšējam plānam ar roku[7] un pārcēla Tour de France uz 1. jūliju. Sacensībās ieplānoti 19 posmi 19 dienu laikā. Turklāt katram velosportistam, kurš ierindojies pirmajās 50 pozīcijās piešķīra dienas naudu piecu franku apmērā. Pie dienas naudas varēja tikt tie riteņbraucēji, kuri kopsummā balvā nebija ieguvuši 200 frankus[8], kā arī katrā posmā vidējais ātrums bija jātur virs 20 km/h[9]. Pieci franki bija naudas summa, kādu braucējs varēja nopelnīt, visu dienu strādājot fabrikā.[10] Dalības maksa bija 10 franku apmērā, un kopvērtējuma uzvarētājs ieguva 12 000, kamēr katra posma ātrākais - pa 3 000. Sacensību uzvarētājs saņēma tik lielu naudas balvu, kuru parasti strādnieki nopelnīja sešu gadu laikā. Tas pievilināja ap 70 dalībnieku.

Pirmajā Francijas tūrē triumfēja Moriss Garēns, kurš bija ātrākais pirmajā, kā arī pēdējos divos etapos. Pēdējās vietas īpašnieks no viņa atpalika par teju 65 stundām. Garēns sacīksti aizvadīja ar vidējo ātrumu 25,68 km/h.

'Pēdējā' tūre[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1903. gada sacensības izraisīja skatītājos un sportistos tik lielu ažiotāžu, ka organizatori paziņoja par pēdējā velobrauciena rīkošanu nākamajā gadā. Tas tādēļ, ka riteņbraucēji, lai uzvarētu, izmantoja netaisnas metodes. Dažu velosportistu fani pat piekāva konkurentus. Runāja, ka vadošie braucēji ātrāk finišu sasniedzot vai nu ar automašīnas vai vilciena palīdzību.

Pēc 1904. gada sacīkstēm pirmie četri velobraucēji tika diskvalificēti. Tiesa, lēmumu Francijas Riteņbraukšanas savienība pieņēma vien 30. novembrī.[11] Tas esot darīts cerībā, ka ar laiku ažiotāža ap Tour de France aprims[12]. Organizatoru izdevums L'Auto pat publicēja uz vāka uzrakstu BEIGAS, tādējādi simbolizējot pēdējo velobraucienu. Organizatori bija pārliecināti, ka velobrauciens noslīcis paša panākumos.

Tiesa, jau nākamajā pavasarī atkal tika organizētas sacensības. Šoreiz gan posmiem bija jānotiek gaišajā diennakts laikā, lai blēdīšanās būtu acīmredzamāka. Galu galā velobrauciens attaisnoja uz sevi liktās cerības - līdz 1908. gadam L'Auto tirāža no 25 000 palielinājās līdz 65 000, bet sasniedza 854 000 1933. gadā.[13]

Uzvarētāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Braucēji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzvarētājs Valsts Reizes
Migels Indurains Karogs: Spānija Spānija 5 (1991., 1992., 1993., 1994., 1995.)
Bernārs Ino Karogs: Francija Francija 5 (1978., 1979., 1981., 1982., 1985.)
Edijs Merkss Karogs: Beļģija Beļģija 5 (1969., 1970., 1971., 1972., 1974.)
Žaks Anketils Karogs: Francija Francija 5 (1957., 1961., 1962., 1963., 1964.)
Alberto Kontadors Karogs: Spānija Spānija 3 (2007., 2009., 2010.)
Gregs Lemons Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 3 (1986., 1989., 1990.)
Luizons Bobē Karogs: Francija Francija 3 (1953., 1954., 1955.)
Filips Tīss Karogs: Beļģija Beļģija 3 (1913., 1914., 1920.)
Lorāns Fiņons Karogs: Francija Francija 2 (1983., 1984.)
Bernārs Tevenē Karogs: Francija Francija 2 (1975, 1977.)
Fausto Kopi Valsts karogs: Itālija Itālija 2 (1949., 1953.)
Džino Bartalli Valsts karogs: Itālija Itālija 2 (1938., 1948.)
Silvers Mass Karogs: Beļģija Beļģija 2 (1936., 1939.)
Andrē Leduks Karogs: Francija Francija 2 (1930., 1932.)
Nikols Frencs Karogs: Luksemburga Luksemburga 2 (1927., 1928.)
Otāvio Botehija Valsts karogs: Itālija Itālija 2 (1924., 1925.)
Firmins Lambo Karogs: Beļģija Beļģija 2 (1919., 1922.)
Lisjēns Petī-Bretons Karogs: Francija Francija 2 (1907., 1908.)
Kriss Frūms Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 2013.
Bredlijs Viginss Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 2012.
Keidels Evanss Karogs: Austrālija Austrālija 2011.
Karloss Sastre Karogs: Spānija Spānija 2008.
Oskars Pereiro Sio Karogs: Spānija Spānija 2006.
Marko Pantānī Karogs: Itālija Itālija 1998.
Jans Ulrihs Karogs: Vācija Vācija 1997.
Bjarne Rīss Karogs: Dānija Dānija 1996.
Pedro Delgado Karogs: Spānija Spānija 1988.
Stīvens Ročs Karogs: Īrija Īrija 1987.
Jops Zūtemelks Karogs: Nīderlande Nīderlande 1980.
Lisjēns van Impe Karogs: Beļģija Beļģija 1976.
Luiss Okaņa Valsts karogs: Spānija Spānija 1973.
Jans Jensens Karogs: Nīderlande Nīderlande 1969.
Rožē Pinžons Karogs: Francija Francija 1968.
Lisjēns Emārs Karogs: Francija Francija 1967.
Feliss Gemondi Karogs: Itālija Itālija 1966.
Gastons Nensins Karogs: Itālija Itālija 1960.
Federiko Bahamontezs Valsts karogs: Spānija Spānija 1959.
Šarlī Gols Karogs: Luksemburga Luksemburga 1958.
Rožē Valkovjaks Karogs: Francija Francija 1956.
Hugo Koblets Karogs: Šveice Šveice 1951.
Ferdinands Kiblers Karogs: Šveice Šveice 1950.
Žans Robiks Karogs: Francija Francija 1947.
Rožē Lapebī Karogs: Francija Francija 1937.
Romēns Mess Karogs: Beļģija Beļģija 1935.
Antonēns Maņs Karogs: Francija Francija 1934.
Žoržs Spaišērs Karogs: Francija Francija 1933.
Moriss de Vēls Karogs: Beļģija Beļģija 1929.
Lisjēns Biss Karogs: Beļģija Beļģija 1926.
Anrī Pelisjē Karogs: Francija Francija 1923.
Leons Sjērs Karogs: Beļģija Beļģija 1921.
Odils Defrajs Karogs: Beļģija Beļģija 1912.
Gustavs Garižū Karogs: Francija Francija 1911.
Oktāvs Lapizs Karogs: Francija Francija 1910.
Fransuā Fabērs Karogs: Luksemburga Luksemburga 1909.
Renē Potjē Karogs: Francija Francija 1906.
Luī Truseljē Karogs: Francija Francija 1905.
Anrī Kornē Karogs: Francija Francija 1904.
Moriss Garēns Karogs: Francija Francija 1903.

Valstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reizes Valsts
36 Karogs: Francija Francija
18 Karogs: Beļģija Beļģija
13 Karogs: Spānija Spānija
9 Karogs: Itālija Itālija
4 Karogs: Luksemburga Luksemburga
3 Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
2 Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
2 Karogs: Nīderlande Nīderlande
2 Karogs: Šveice Šveice
1 Karogs: Dānija Dānija
1 Karogs: Vācija Vācija
1 Karogs: Īrija Īrija
1 Karogs: Austrālija Austrālija

Latviešu velobraucēji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velobraucienā piedalījušies arī vairāki Latvijas pārstāvji. Pēteris Ugrumovs piedalījās 1990., 1994. un 1996. gadā. 1994. gadā viņš ieguva 2. vietu kopvērtējumā aiz leģendārā spāņa Migela Induraina, izcīnot arī divas uzvaras atsevišķos braucienos. 1996. gadā viņš kopvērtējumā palika septītais. Raivis Belohvoščiks piedalījās 1999., 2001. un 2002. gada velobraucienā. 1999. gadā finišu viņš nesasniedza, bet labāko rezultātu sasniedza 2001. gadā, kopvērtējumā paliekot 110. vietā. Vēl viens latvietis, kurš braucis šajā velobraucienā, ir Romāns Vainšteins, kas tūrē piedalījās 2000., 2001. un 2003. gadā. Augstākais sasniegums — 2000. gadā kopvērtējuma 82. vieta, kā arī vairākkārtēja iekļūšana līderu grupā sprinta finišos. Arī Arvis Piziks ir piedalījies šajā velobraucienā 1995., 1996., 2000. un 2002. gadā. 1995. gadā viņš ieguva savu augstāko vietu kopvērtējumā - viņš sasniedza Parīzi 91. vietā, bet nākamajā gadā velobrauciena finišu nesasniedza. 2013. un 2014. gadā startēja un finišu sasniedza Gatis Smukulis.

Gads Braucējs Vieta Laiks Sprinteru ieskaite Jersey green.svg Kalnu karaļa ieskaite Jersey polkadot.svg Jauno braucēju ieskaite Jersey white.svg Uzvarēti posmi
2014 Gatis Smukulis 100 93:42:31 130
2013 Gatis Smukulis 119 87:17:46
2003 Romāns Vainšteins 116 87:09:30 12
2002 Raivis Belohvoščiks 118 84:51:42 58 61
Arvis Piziks 152 85:40:09 27
2001 Raivis Belohvoščiks 119 89:05:42 82 13
Romāns Vainšteins 132 89:42:24 11
2000 Romāns Vainšteins 82 95:11:18 3
Arvis Piziks 93 95:19:14 12
1999 Raivis Belohvoščiks NF
1996 Pēteris Ugrumovs 7 96:07:20
Kaspars Ozers NF
Arvis Piziks NF
1995 Arvis Piziks 91 95:42:54
Kaspars Ozers NF
1994 Pēteris Ugrumovs 2 103:44:17 3 2
1990 Pēteris Ugrumovs 45 91:45:02

Dopings[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dopinga lietošana Tour de France laikā ir notikusi jau kopš pirmajām sacensībām 1903. gadā. Sākotnējo tūru dalībnieki lietoja dažādas vielas, to skaitā alkoholu un ēteri, lai nomāktu sāpju sajūtu, veicot ilgstošos izturības braucienus.[14] Vēlāk braucēji sāka izmantot dažādas substances, arī lai uzlabotu savu sniegumu un tūres organizatori, Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI), kā arī valdības iestādes ieviesa ierobežojumus, lai cīnītos ar šo praksi.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. UCI Regulations (2.6.011 izd.), pp. 43. Atjaunināts: 21 July 2009
  2. "Tour Honour Roll". Ride Media 2007 Official Tour de France Guide, Australian Edition: 172, 200–201. 2007
  3. Coyle, Daniel (16 July 2006). "What He's Been Pedaling". New York Times Magazine
  4. Woodland, Les (2003). The Yellow Jersey Companion to the Tour de France. London: Yellow Jersey Press. ISBN 0224080164.
  5. Goddet, Jacques (1991), L'Équipée Belle, Robert Laffont (Paris), ISBN 2-221-07290-1, p15
  6. Dauncey, Hugh and Hare, Geoff (2003), Tour de France: 1903–2003, Routledge, USA, ISBN 978-0-7146-5362-4, p13
  7. Nicholson, Geoff (1991), Le Tour: the rise and rise of the Tour de France, Hodder and Stoughton, UK, ISBN 0-340-54268-3, p44
  8. Woodland, Les (2000), The Unknown Tour de France, Cycle Resources, USA, p28
  9. Chany, Pierre (1997) La Fabuleuse Histoire du Tour de France, La Martinière, France, ISBN 978-2-7324-2353-1, p21
  10. Dauncey, Hugh and Hare, Geoff (2003), Tour de France: 1903–2003, Routledge, USA, ISBN 978-0-7146-5362-4, p131
  11. Seray, Jacques (1994), trans Yates, Richard, 1904: The Tour de France which was to be the last, Buonpane Publications, USA, ISBN 0-9649835-2-4, p154
  12. McGann, Bill and McGann Carol (2006), The Story of the Tour de France vol 1, Dog Ear, USA, ISBN 1-59858-180-5, p12
  13. Torelli's History of the Tour de France: the 1930s or, All They Wanted To Do Was to Sell a Few More Newspapers. BikeRaceInfo.com. Atjaunināts: 27 May 2007.
  14. [1]novecojusi saite History, Drugs and the Tour de France by Tim Moore

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]