Transilvānija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Transilvānija Rumānijā un Eiropā

Transilvānija (rumāņu: Ardeal vai Transilvania, ungāru: Erdély, burtiski - "aizmežu zeme", vācu: Siebenbürgen) ir vēsturisks reģions Eiropā, mūsdienu Rumānijas ziemeļaustrumu daļā, ko pārsvarā apdzīvo rumāņi un ungāri. Austrumos un dienvidos to no pārējās Rumānijas norobežo Karpatu kalni.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Transilvānija ir viena no vissenāk apdzīvotajām teritorijām Eiropā.[1] Senajos laikos (82. p.m.ē. — 106. m.ē.) tagadējā Transilvānija bija Dākijas valsts pamatdaļa. 106. gadā Romas impērija iekaroja šo teritoriju un izveidoja vairākas provinces, kuru saimniecība balstījās uz metālu ieguvi. Galvenais cietoksnis bija Potaissā (tagad - Turda, netālu no Klužas-Napokas), kas bija Piektā Maķedonijas leģiona (Legio V Macedonica) bāzes nometne (166-274). Pēc romiešu leģionāru padzīšanas 271.-274. gadā Transilvānijas teritorijā valdīja dažādas barbaru ciltis - karpi (cilts nosaukums saistāms ar Karpatu kalnu nosaukumu), vestgoti, huņņi, gepīdi, avāri, slāvi, bulgāri un ungāri. Romanizētie Dākijas iedzīvotāji patvērās nomaļās un grūti pieejamās vietās, saglabājot latīņu valodu un ortodokso kristīgo ticību. Līdz 13. gadsimtam rumāņu populāciju papildināja arī kristiešu bēgļi no mongoļu un turku apdraudētajām teritorijām Donavas baseinā un Balkānos. 1003. gadā ungāru karalis Stefans I (Ištvāns I) sakāva vietējo valdnieku Ģulu (Gyula) un nodibināja Transilvānijas vaivadiju, kas atradās atkarībā no Ungārijas karalistes (1003-1526).

Pēc Mohāčas kaujas (1526) Transilvānija 1571. gadā kļuva par autonomu Transilvānijas hercogisti, kas atradās nominālā atkarībā no Osmaņu impērijas un tajā valdīja ungāru izcelsmes un kalvinistu ticības valdnieki (1571—1711). Pēc turku sakāves Vīnes kaujā (1683) Transilvāniju pakļāva Habsburgi, ko Osmaņu impērija atzina 1699. gadā parakstītajā Karlovicas līgumā, bet vietējie valdnieki tikai 1711. gadā. Pēc ungāru sacelšanās un Austroungārijas dubultmonarhijas nodibināšanās 1867. gadā Transilvānija tika iekļauta Ungārijas sastāvā.

Pēc sakāves Pirmajā Pasaules karā Austroungārija saira un rumāņu vairākuma pārstāvji 1918. 1. decembrī pieprasīja pievienošanos Valahijas un Moldovas provincēm Rumānijas karalistes ietvaros. Tā kā viņus atbalstīja pirms tam no maģarizācijas cietusī vācu minoritāte, tad 1920. gadā Trianonas līgumā Sabiedrotās valstis piespieda Ungāriju atteikties no Transilvānijas. Ap 1,6 miljoni ungāru palika dzīvot ārpus jaunajām Ungārijas robežām. Otrā Pasaules kara laikā, 1940. gada augustā vidū Ungārija ar Vācijas un Itālijas atbalstu atguva aptuveni 40% no Transilvānijas, bet 1945. gadā Rumānija atguva šo teritoriju, ko apstiprināja 1947. gada Parīzes miera līgumā.

Septiņu piļu zeme (Siebenbürgen)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Transilvānijas dienvidaustrumu daļa vēsturiski pazīstama kā "Septiņu piļu zeme", kas vācu valodā kļuvis par visas Transilvānijas nosaukumu - Siebenbürgen. Nosaukums cēlies no septiņām nocietinātām pilsētām, kurās kopš 13. gadsimta apmetās vācu pārceļotāji, saukti par Transilvānijas sakšiem.

Vācu ieceļošana Transilvānijā ir sākusies jau kopš Otrā Krusta kara 1147. gadā. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā un Latīņu impērijas nodibināšanas Romas pāvesti dedzīgi atbalstīja katoļu baznīcas ekspansiju austrumu virzienā. 1211. gadā Ungārijas karalis Andrejs II atļāva apmesties uz savu zemju austrumu robežas 1191. gadā Palestīnā dibinātajam Vācu ordenim. Ordeņa bruņinieki tagadējās Brašovas apvidū uzbūvēja piecus cietokšņus, ko nosauca par Marienburgu (tagad - Feldioara), Švarcenburgu (Kodļa - Codlea), Rozenavu (Rišnova - Râşnov), Kreicburgu un Kronštati (Brašova - Brașov). 1223. gadā pāvests Honorijs III piešķīra Vācu ordenim nodokļu privilēģijas, kas būtībā padarīja to neatkarīgu no ungāru karaļa un noveda pie ungāru karaspēka iebrukuma un ordeņa brāļu pilnīgas padzīšanas no Transilvānijas 1225. gadā, no kurienes tie devās uz ziemeļiem un apmetās Prūsijas, pēc 1237. gada arī Livonijas zemēs.

Toties vācu amatnieki un zemnieki no ungāru karaļa 1224. gadā saņēma privilēģijas (t.s. Zelta brīvības vēstuli), kas tiem piešķīra nodokļu atlaides un iekšēju autonomiju, apmaiņā pret palīdzību kara gadījumā. 13. gadsimta laikā trīs apvidos tika nodibinātas septiņas nocietinātās vācu pilsētas - Hermanštate (1223., tagad - Sibiu), Kronštate (1235., tagad Brašova - Brașov), Mīlbaha (1245., tagad Sebeša - Sebeș), Bistrica (1264., Bistrița), Mediaša (1267., Mediaș), Klauzenburga (1272., tagad Kluža-Napoka) un Šesburga (1280./1298., tagad Šigišoara - Sighișoara), kas ar laiku izveidoja militāri politisku savienību. Sākotnēji tā latīņu tekstos tika dēvēta par "Septiņām pilsētām" (Septum urbium), "Septiņu piļu zemi" (Terra septem castrorum), vēlāk vācu tekstos par Siebenbuergen.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]