Tristana da Kuņas salas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Tristana da Kunjas salas)
Tristan da Cunha Islands
Tristana da Kuņas salu karogs Tristana da Kuņas salu ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze"Our faith is our strength"
Location of Tristan da Cunha Islands
Location of Tristan da Cunha Islands
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Edinburga
37°04′S 12°19′W / 37.067°S 12.317°W / -37.067; -12.317
Valsts valodas angļu
Valdība Svētās Helēnas Salas teritorija
 -  Monarhs Čārlzs III
 -  Administrators Fiona Kilpatrika un Stīvens Taunsends (amata dalīšana)
 -  Gubernators Filips Rašbruks
Apvienotās Karalistes ārējā teritorija
 -  Apdzīvota 1815
Platība
 -  Kopā 207 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2019.. gadā 260 
 -  Blīvums 1.4/km² 
Valūta Britu sterliņu mārciņa (GBP)
Laika josla GMT (UTC+0)
Interneta domēns .sh
Tālsarunu kods +290

Tristana da Kuņas salas (angļu: Tristan da Cunha Islands) ir vulkānisku salu grupa Atlantijas okeāna dienviddaļā. Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija, ietilpst Svētās Helēnas Salas aizjūras teritorijā. Tiek uzskatīta par nošķirtāko cilvēku pastāvīgi apdzīvoto vietu pasaulē. Tuvākais kontinents (Āfrika) atrodas 3360 km attālumā, tuvākā cilvēku apdzīvotā teritorija (Svētās Helēnas sala) - 2430 km attālumā.

Arhipelāgā ietilpst galvenā Tristana da Kuņas sala (platība: 98 km²) un vairākas neapdzīvotas salas: Ineksesibla un Naitingeila salas. Augstākā virsotne ir 2062 m augstais vulkāns Karalienes Mērijas smaile Tristana da Kuņas salā. Administratīvi Tristana da Kuņas salām ir pakļauta arī 395 km attālā Gofa sala.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhipelāgu atklāja 1506. gadā portugāļu jūrasbraucējs Tristans da Kuņa, kurš, krastā neizkāpjot, tās nosauca savā vārdā (portugāļu: Ilha de Tristão da Cunha). 1767. gadā franču jūrasbraucēji no fregates L'Heure du Berger pirmie izkāpa krastā.

Pirmais salu patstāvīgais iedzīvotājs bija amerikānis Džonatans Lamberts no Seilemas Masačūsetsā, kurš salās ieradās 1810. gada decembrī, nosauca tās par Refrešmenta salām (angļu: Islands of Refreshment) un pasludināja par savu īpašumu. 1812. gadā viņš gāja bojā negadījumā.

Apvienotā Karaliste formāli anektēja salas 1816. gadā un pārvaldīja tās no Kāpas kolonijas Dienvidāfrikā. Saistībā ar Napoleona I trimdu Svētās Helēnas salā galvenajā salā tika izvietots britu garnizons un pakāpeniski izveidojās arī kolonistu apmetne.[1] Salu kā bāzi Atlantijas okeāna dienviddaļas rūpaliem izmantoja arī vaļu mednieki. Salu nozīme samazinājās līdz ar Suecas kanāla atklāšanu, kā arī burukuģu aizstāšanu ar tvaikoņiem, jo vairs nebija nepieciešama apstāšanās vieta ceļojumos no Eiropas uz Tālajiem Austrumiem.

1938. gadā arhipelāgu administratīvi pievienoja Svētās Helēnas Salas aizjūras teritorijai. Otrā pasaules kara laikā arhipelāgu izmantoja kā britu jūras spēku bāzi, lai kontrolētu vācu kuģu pārvietošanos Atlantijas okeāna dienviddaļā. Šajā laikā iecēla pirmo salu administratoru.

1958. gadā 115 km dienvidaustrumos no salām 200 km augstumā atmosfēras augšējos slāņos operācijas Argus ietvaros ASV jūras spēki uzspridzināja atombumbu.

1961. gadā vulkāna izvirduma dēļ visus salas iedzīvotājus evakuēja uz Angliju. Lielākā daļa ģimeņu atgriezās 1963. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Edmund Roberts. Embassy to the Eastern Courts of Cochin-China, Siam, and Muscat. New York : Harper & Brothers, 1837. 33. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]