Tritons (pavadonis)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pavadoni. Par citām jēdziena Tritons nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Tritons
Triton moon mosaic Voyager 2 (large).jpg
Atklāšana
Atklājējs/i Viljams Lasels
Atklāšanas datums 1846. gada 10. oktobrī
Apzīmējumi
Citi nosaukumi Neptūns I
Orbitālie parametri
Lielā pusass (rādiuss) 354 759 km
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,000016[1]
Apriņķošanas periods −5,877 dienas
(atpakaļejošs)
Slīpums 129,812° (pret ekliptiku)
156,885° (pret Neptūna ekvatoru)[2]
129,608° (pret Neptūna orbītu)
Pavadonis Neptūna pavadonis
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss 1353,4 ± 0,9 km[3] (0,2122 Zemes)
Virsmas laukums 23 018 000 km²
Tilpums 10 384 000 000 km³
Masa 2,14×1022 kg (0,00359 Zemes)
Vidējais blīvums 2,061 g/cm³[3]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 0,779 m/s²
Otrais kosmiskais ātrums 1,455 km/s
Rotācijas periods sinhronizēta
Sideriskais rotācijas periods 5 d, 21 h, 2 min, 53s[4]
Ass slīpums 0
Albedo 0,76[3]
Temperatūra 38 K[4]
Redzamais spožums 13,47[5]
Absolūtais spožums −1,2[6]
Atmosfēra
Atmosfēras spiediens 1,4—1,9 Pa[4]
(1/70 000 no Zemes atmosfēras spiediena)[7]
Sastāvs slāpekļa, metāna pēdas[8]

Tritons (grieķu: Τρίτων) ir lielākais Neptūna pavadonis, kuru atklāja angļu astronoms Viljams Lasels 1846. gadā, tikai 17 dienas pēc Neptūna atklāšanas. Nosaukumu — Tritons ieteica K. Flamarions 1880. gadā, tomēr līdz pat 20.gs. vidum vairāk tika lietots vārds - „Neptūna pavadonis” (otro Neptūna pavadoni atklāja tikai 1949. gadā.). Tritons grieķu mitoloģijā ir jūras dieva dēls.

Tritonam ir īpatnēja orbīta. Tas kustas pretēji Neptūna rotācijas virzienam, turklāt Tritona orbīta ir ļoti slīpa pret planētas ekvatora un ekliptikas plaknēm. Tas ir vienīgais lielais pavadonis, kas riņķo pretējā virzienā. Vēl viena Tritona orbītas īpatnība ir tāda, ka tā veido ideāli pareizu riņķa līniju (tās ekscentrisms ir ar 16 zīmēm aiz komata).

Tritona diametrs ir 2706 km, kas ir tikai nedaudz mazāks par Mēnesi, un blīvums ir ap 2,07 g/cm³. Tā virsma labi atstaro Saules gaismu, jo klāta ar metāna un slāpekļa ledu. „Voyager” pārlidojuma laikā lielāko dienvidu puslodes daļu klāja polārais ledājs.

Neskatoties uz virsmas temperatūru — 38° K, slāpekļa sublimācijas rezultātā veidojas retināta atmosfēra, kuras spiediens pie pavadoņa virsmas ir līdz 15 mikrobāriem.

Polārā ledāja rajonā novērojamas daudzas tumšas joslas (ap 50). Vismaz divas no tām ir geizerveidīgu izmešu rezultāts (sk. kriovulkānisms), pārējās, iespējams, arī. Slāpeklis, laužoties caur spraugām ledū, izmet putekļu daļiņas līdz 8 km. augstumā, no kurienes tās, laižoties lejā, var izplatīties attālumā līdz 150 km. Šīs joslas vērstas rietumu virzienā, kas liecina par valdošo vēju klātbūtni. Šo izmešu enerģijas avoti un darbības mehanisms pagaidām vēl nav noskaidroti, bet tas, ka tie atrodas platuma grādos, kur Saule atrodas zenītā, liek domāt, ka to iespaido Saules gaisma.

Ekvatora tuvumā pret Neptūnu vērstajā pavadoņa pusē ir atklāti vismaz divi (vai arī vairāki) veidojumi, kas atgādina sasalušus ezerus ar terasēm krastos (līdz 1 km. augstumā). To izcelsme, iespējams, ir saistīta ar cits citam sekojošiem sasalšanas un kušanas periodiem, ikreizi vielas tilpumam samazinoties. Pat tādos apstākļos, kādi ir uz Tritona virsmas, metāna un amonjaka ledus ir nepietiekoši izturīgi, lai noturētu tādas augstumu starpības, tāpēc uzskata, ka terasu pamatā atrodas ūdens ledus. Nav izslēgts, ka paisumu mijiedarbības rezultātā uz Tritona miljardu gadu laikā varētu eksistēt šķidrums.

Uz Tritona atrodami īpatnēji, regulāri ieapaļi veidojumi — ieplaku sistēma, kas nedaudz atgādina „melones mizu”. Tiem cauri iet garas līnijas.

Tritona uzbūve un orbītas īpatnības liek domāt, ka tas radies Koipera joslā kā atsevišķs debess ķermenis (līdzīgi Plutonam), bet vēlāk nonāca Neptūna gravitācijas laukā un kļuva par tā pavadoni. Aprēķini rāda, ka vienkārša satveršana ar Neptūna gravitācijas lauku ir mazvarbūtīga. Pēc vienas hipotēzes, Tritons bija iekļauts dubultā sistēmā, kas palielina satveršanas iespējamību. Pēc citas versijas, Tritons nobremzējās un tika satverts ar gravitācijas lauku tāpēc, ka „aizķēra” Neptūna atmosfēras augšējos slāņus.

Paisuma iedarbības rezultātā Tritona orbīta pakāpeniski kļuva tuva riņķa līnijai, turklāt izdalījās enerģija, kas kausēja pavadoņa dzīles. Virsma sacietēja ātrāk, nekā dzīles, bet pēc tam ūdens ledum pavadoņa iekšienē pamazām sasalstot un izplešoties, virsma pārklājās ar lūzumu zonām. Iespējams, ka Tritona satveršana izjauca pavadoņu sistēmu, kas Neptūnam jau eksistēja. Nereīdas īpatnējā orbīta varētu būt tam par apstiprinājumu.

Pēc kādas hipotēzes, Neptūna un Tritona savstarpējā paisumu mijiedarbība sasilda planētu, tāpēc Neptūns izdala vairāk siltuma nekā Urāns. Tā rezultātā Tritons pamazām tuvojas Neptūnam. Pēc kāda laika tas pāries Roša robežu un sadalīsies sīkās daļās. Tādā gadījumā gredzens, kas izveidosies ap Neptūnu būs lielāks, nekā Saturna gredzens.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. David R. Williams (23 November 2006). Neptunian Satellite Fact Sheet. NASA. Atjaunināts: 2008-01-18.
  2. Jacobson, R.A. (2008) NEP078 - JPL satellite ephemeris
  3. 3,0 3,1 3,2 Planetary Satellite Physical Parameters. Solar System Dynamics. Atjaunināts: 2006-05-10.
  4. 4,0 4,1 4,2 William B. McKinnon, Randolph L Kirk (2007). "Triton". In Lucy Ann Adams McFadden, Lucy-Ann Adams, Paul Robert Weissman, Torrence V. Johnson. Encyclopedia of the Solar System (2nd izd.). Amsterdam; Boston: Academic Press. 483—502. lpp. ISBN 0120885891.
  5. Classic Satellites of the Solar System. Observatorio ARVAL. Atjaunināts: 2007-09-28.
  6. Daniel Fischer (12.2.2006). Kuiperoids & Scattered Objects. Argelander-Institut für Astronomie. Atjaunināts: 2008-07-01.
  7. Neptune: Moons: Triton. NASA. Atjaunināts: 2007-09-21.
  8. A L Broadfoot, S K Bertaux, J E Dessler et al. (December 15, 1989). "Ultraviolet Spectrometer Observations of Neptune and Triton". Science 246: 1459—1466. doi:10.1126/science.246.4936.1459. ISSN 0036-8075. PMID 17756000. Atjaunināts: 2008-01-15.