Trolejbusu satiksme pasaulē

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Trolejbuss Solaris Trollino 15, Zviedrijas pilsētā Landskronā.
Trolejbuss Škoda 14Tr Viļņā.
Konkurence starp "maršrutku" un trolejbusu Petrozavodskā, Krievijā
Trolejbusa "Cristalis" modelis Milānā, Itālijā
Pārpildīts trolejbuss Phenjanā, Ziemeļkorejā
Trolejbuss Vankūverā, Kanādā

Trolejbusu satiksme pasaulē pastāv visos kontinentos, izņemot Āfriku un Antarktīdu. Pasaulē kopsummā šobrīd pa dažādu pilsētu ielām brauc ap 40 000 trolejbusu, Krievijā vien - 15 000. Pēdējais trolejbuss Āfrikā brauca 1986. gada 28. novembrī Dienvidāfrikas republikas pilsētā Johannesburgā. Šobrīd kopīgi ar Krievijas palīdzību Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā gan tiek būvēta trolejbusu līnija.[1]

Eiropā (neskaitot Krieviju) kursē arī aptuveni 15 000 trolejbusu, Ukrainā vien brauc 8000 trolejbusu, bet Baltkrievijā - 2000 trolejbusu. Pēc jaunu dalībvalstu uzņemšanas Eiropas Savienībā 2004. un 2007. gadā trolejbusu skaits tās teritorijā pieauga par aptuveni 3500 trolejbusiem, līdz 8000 trolejbusiem. Pie tā galvenokārt pieskaitāmas Čehija (13 pilsētas ar trolejbusu satiksmi, aptuveni 740 trolejbusu), Rumānija (11 pilsētas, aptuveni 635 trolejbusi) un Bulgārija (15 pilsētas, 520 trolejbusi) (2008. gada dati). Šīs valstis ieņem pirmās trīs vietas kā Eiropas Savienības valstis ar visvairāk trolejbusiem.

Amerikas daļā kursē aptuveni 3000 trolejbusu, bet Okeānijā trolejbusi kursē tikai Jaunzēlandes galvaspilsētā Velingtonā. Āzijā, tāpat kā Dienvidamerikā, ir aptuveni 5000 trolejbusu (neskaitot Krieviju).

Globālā mērogā trolejbuss, pateicoties politiskajām pārmaiņām 1989., 1990. gadā, dažādu iemeslu dēļ piedzīvo norietu. Piemēram, laika posmā no 2000. līdz 2009. gadam 59 vietās trolejbusu satiksme tika slēgta, bet tikai 12 - atklāta. 2010. gadā šī parādība turpinās, patlaban trolejbusu satiksme ir jau slēgta trīs vietās, bet nevienā - vēl nav atklāta.

Lielākā trolejbusu satiksmes sistēmu likvidēšana pilsētās ir notikusi bijušās Padomju Savienības mazo valstu teritorijās, tā piemēram, Armēnijā un Azerbaidžānā no 2003. līdz 2006. gadam tika likvidētas visas 5 trolejbusu satiksmes sistēmas, līdzīgi notika arī Kazahstānā un Uzbekistānā. Tāpat arī Gruzijā laika posmā no 2003. līdz 2010. gadam tika slēgtas 10 no 12 trolejbusu satiksmes sistēmām, tostarp viena no lielākajām Gruzijā. Vienīgā trolejbusu līnija Chinvali tika nopostīta 1990. gada beigās Dienvidosetijas pilsoņu kara laikā, tādēļ trolejbusu līnijas ir palikušas tikai Suhumi pilsētā. Suhumi trolejbusu satiksmes sistēma atrodas starptautiski neatzītajā Abhāzijas republikā un varēja izdzīvot, tikai pateicoties Krievijas palīdzībai. Iemesls šādai notikumu attīstībai pārsvarā ir finanšu līdzekļu trūkums, bieži pārvadātāji nevar samaksāt elektrības rēķinus. Tāpat arī pie vainas ir novecojusī padomju laika tehnika un sīvā konkurence ar mikroautobusiem ("maršrutkām"). Savukārt Rumānijā un Ķīnā ir novērojama trolejbusu satiksmes paplašināšana.

Trolejbusu satiksme Eiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvienotā Karaliste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsalas trolejbuss Black Country Living Museum teritorijā

Apvienotajā Karalistē nevienā pilsētā vairs nav trolejbusu satiksmes sistēmas. Dažas pilsētas plāno atjaunot trolejbusu satiksmi, kā piemērs ir minama Līdsa, kurā jau kopš 2010. gada marta notiek sarunas par trolejbusu satiksmes atjaunošanu.[2] Trolejbusu satiksme Līdsā pastāvēja no 1911. līdz 1928. gadam.

Agrāk Apvienotajā Karalistē vairāk nekā 50 pilsētās bija trolejbusu satiksmes sistēmas, tagad šo pilsētu trolejbusi ir eksponēti britu muzejos. Lielākā trolejbusu kolekcija ir trolejbusu muzejā Sendtoftā, Anglijā, tāpat tie atrodas arī Austrumanglijas transporta muzejā un citos. Bredfordas trolejbusu asociācija ir eksponējusi Bredfordas trolejbusu ar reģ. nr. 758, kurš bija pēdējais braucošais trolejbuss Bredfordā. Tagad tas atrodas trolejbusu muzejā Sendtoftā. Trolejbusu satiksme Bredfordā tika likvidēta 1972. gada 12. martā.[3][4]

1911. gada 20. jūnijā tika atklātas pirmās trolejbusu satiksmes sistēmas Bredfordā un Līdsā.[3] Trolejbusi Bredfordā pasažierus nepārvadāja vēl līdz pat 24. jūnijam.[3] Pirmā trolejbusu satiksmes sistēma tika slēgta Dandī 1914. gadā.[3] Tā darbojās tikai nepilnus divus gadus. Savukārt kā pēdējā pilsēta, kurā likvidēja trolejbusu satiksmi, ir minama Bredforda.

Austrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Zalcburgā.

Austrijā trolejbusu satiksme ir tikai Zalcburgā un Lincā. Agrāk trolejbusi kursēja arī galvaspilsētā Vīnē, Insbrukā un citās pilsētās.

1940. gadā Zalcburgā tika atklāta viena no tradīcijām bagātākajām trolejbusu satiksmes sistēmām pasaulē, to uzskata arī par lielāko Rietumeiropā. Trolejbusu satiksmi Zalcburgā nodrošina uzņēmums StadtBus Salzburg un tā vēl joprojām attīstās. 2009. gada jūnijā tika atklāta jauna trolejbusu līnija - nr. 10, tās maršruts ved caur Lankeszīdlungas rajonu, bet 2009. gada jūlijā līnijām nr. 3 un 5 tika pārcelts galapunkts uz Itclingas-Flancmanas rajonu, bet septembrī tika uzsākta trolejbusu līnijas, kas ļaus ar trolejbusu nokļūt uz Zalcburgas lidostu, izbūve. Arī trolejbusu parks tiek atjaunots, šobrīd Zalcburgā ir 9 trolejbusu līnijas un trolejbusu parks sastāv no 84 trolejbusiem.

Savukārt, Lincā ir 9 trolejbusu līnijas un trolejbusu parks sastāv no 19 savienotajiem trolejbusiem. Trolejbusu satiksmes pastāvēšana Lincā bija apdraudēta, jo Lincā sāka kursēt ar dabasgāzi darbināmi autobusi. 2007. gada 13. augustā kompānija Linz AG paziņoja, ka trolejbusu satiksme tomēr netiks likvidēta.

Kopš 2007. gada Klāgenfurte strādā pie plāna par trolejbusu satiksmes atjaunošanu. Tas tiek darīts, lai samazinātu kaitīgo izmešu nokļūšanu atmosfērā. Arī Grācā ir bijušas diskusijas par trolejbusu satiksmes atjaunošanas nepieciešamību. Bet tika izlemts, ka trolejbusu satiksme Grācā netiks atjaunota, jo Grācā jau ir divas dažādas transporta sistēmas un trolejbusu satiksmes atjaunošana izmaksātu ļoti dārgi.[5]

Baltkrievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Minskā.

Baltkrievijā trolejbusu satiksme tiek organizēta 7 pilsētās. Trolejbusu satiksme šajās pilsētās tika atklāta laikā no 1951. līdz 1982. gadam. Minskā ir visvecākā un vislielākā trolejbusu satiksmes sistēma Baltkrievijā, tā tika atklāta 1952. gadā un tā ir trešā lielākā pasaulē. 2005. gadā Minskā bija 68 trolejbusu līnijas, kurās kopā brauca pie 1000 trolejbusiem.[6]

Vēl trolejbusi kursē Babrujskā, Brestā, Gomeļā, Grodņā, Mogiļevā un Vitebskā. Trolejbusu satiksme Babrujskā tika atklāta 1978. gadā. Nevienā Baltkrievijas pilsētā vēl līdz šim nav tikusi likvidēta trolejbusu satiksme.

Baltkrievijā atrodas trolejbusu ražotājuzņēmumi Belkommunmash un MAZ. Uzņēmums Belkommunmash tika dibināts 1979. gadā. Sākotnēji tas tikai remontēja trolejbusus ZiU-9, bet 1993. gadā Belkomunmash radīja pirmo pašu trolejbusa modeli. Šī modeļa trolejbusi tika arī eksportēti, piemēram, uz Ukrainu.

Beļģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Gentē.

Beļģijā vairs nevienā pilsētā neeksistē trolejbusu satiksmes sistēmas, bet agrāk tādas bija Antverpenē, Briselē, Ljēžā un Gentē.[4] Visvēlāk trolejbusu satiksmi atklāja Gentē - 1989. gadā, tāpat Gentē tā tika likvidēta visvēlāk - 2009. gada jūlijā.[7] Galvenais iemesls, kāpēc Gentē atklāja trolejbusu satiksmi ir tas, ka Beļģijas valdība vēlējās attīstīt trolejbusu ražošanu Beļģijā. Līdz ar to pa Genti pārsvarā kursēja Beļģijas firmas Van Hool ražotie trolejbusi.[4]

Interesanti, ka Ljēžā bija divas atsevišķas trolejbusu satiksmes sistēmas. Viena trolejbusu līnija savienoja Ljēžu ar Seraingu, tajā kursēja tikai savienotie trolejbusi, kuriem vadītāja kabīne atradās abos galos,[8] vēlāk trolejbusus eventuāli pārbūvēja par standarta trolejbusiem.[4] Viens no šiem unikālajiem trolejbusiem atrodas transporta muzejā Ljēžā, tur tas tika no jauna pārbūvēts atpakaļ par savienoto trolejbusu.[9] Trolejbusi no otras Ljēžas trolejbusu satiksmes sistēmas (līnijas) un citām Beļģijas pilsētām ir eksponēti dažādos muzejos. 1932. gadā būvētais Ljēžas trolejbuss (reģ. nr. 425) atrodas transporta muzejā Sendtoftā, Anglijā.

Savukārt, Briselē bija tikai viena trolejbusu līnija. Trolejbusu satiksme Briselē tika atklāta 1939. gada 18. aprīlī, bet likvidēta 1964. gada 15. februārī.

Bosnija un Hercegovina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosnijā un Hercegovinā ir tikai viena trolejbusu satiksmes sistēma. Tā atrodas galvaspilsētā Sarajevā. Sarajevā eksistē tikai piecas trolejbusu līnijas. Trolejbusu satiksme Sarajevā tika atklāta 1984. gada 23. novembrī un to nodrošina uzņēmums JKP GRAS Sarajevo.

Laikā no 1992. gada aprīļa līdz 1995. gada novembrim, Dienvidslāvijas kara rezultātā, trolejbusu satiksme Sarajevā tika pārtraukta.

Bulgārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bulgārijā trolejbusi kursē 15 pilsētās. Salīdzinot ar tramvajiem, tas ir liels rādītājs, jo tramvaji kursē tikai galvaspilsētā Sofijā. Visagrāk trolejbusu satiksme tika atklāta Sofijā un Plovdivā, pārējās 13 pilsētās trolejbusu satiksmi atklāja tikai laikā no 1985. līdz 1993. gadam, tas nozīmē īsi pirms un pēc politiskajām pārmaiņām Bulgārijā 1989. gadā. Tomēr trolejbusu satiksme Kasanlakā tika likvidēta, tā eksistēja no 1987. līdz 1999. gadam.

Trolejbusu satiksme tiek organizēta šādās Bulgārijas pilsētās: Sofijā (trolejbusu satiksmi atklāja 1948. gadā), Plovdivā (1955), Plevenā (1985), Varnā (1986), Stara Zagorā (1988), Rusē (1988), Slivenā (1988), Vratsā (1988), Dobričā (1988), Pernikā (1989), Gabrovo (1990), Haskovo (1990.), Veļiko Tarnovo (1990), Burgasā (1991) un Pazardžikā (1993).

Viena no lielākajām trolejbusu satiksmes sistēmām pēc pasažieru skaita ir Plevenā (trolejbusus izmanto vidēji 120 000 cilvēku). Savukārt, Plovdivā ir 14 trolejbusu līnijas un to kopgarums sasniedz 75 kilometrus. Lielākā trolejbusu satiksmes sistēma ir Sofijā (trolejbusus izmanto vidēji 1,5 miljoni cilvēku), trolejbusu līniju kopgarums sasniedz 105 km.

Čehija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbusi Plzeņā.

Čehijā trolejbusi kursē 13 pilsētās. 10 pilsētās trolejbusu satiksme tika atklāta laikā no 1941. līdz 1952. gadam, bet kā jaunākās pilsētas ar trolejbusu satiksmi minamas Ūsti pie Labas (trolejbusu satiksmi atklāja 1988. gadā), Česke Budejovice (1991) un Homutova (1995). Česke Budejovicē trolejbusu satiksme bija eksistējusi arī iepriekš, bet tad tā tika likvidēta. Lielākās trolejbusu satiksmes sistēmas ir Brno, kur ir 13 trolejbusu līnijas un tajās kopā brauc 146 trolejbusi, Zlīnā (12 trolejbusu līnijas un 62 trolejbusi), Ūsti pie Labas (11 trolejbusu līnijas un 66 trolejbusi) un Ostravā (10 trolejbusu līnijas un 65 trolejbusi). Mazākas trolejbusu satiksmes sistēmas eksistē Hradeckrālovē, Jihlavā, Mariānske Lāzņē, Opavā, Pardubicē, Plzeņā un Teplicē.

Trolejbusu satiksme galvaspilsētā Prāgā tika atklāta 1936. gada 29. augustā, bet 1972. gada 15. oktobrī tā tika likvidēta. Savukārt, dažās pilsētās trolejbusu satiksme ir tikusi likvidēta, bet vēlāk atjaunota, tā, piemēram, ir bijis Česke Budejovicē.

Savukārt, Plzeņā atrodas viens no lielākajiem un tradīcijām bagātākajiem trolejbusu ražotājuzņēmumiem pasaulē - Škoda. Laikā no 1963. līdz 2004. gadam uzņēmumam Škoda pat Čehijas ziemeļos piederēja pašam sava trolejbusu testēšanas līnija. Tā bija 6,1 km gara, bija izbūvēta 12% kritumā un veda no Dolņi Ždaras līdz Jačomovai.

Dānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dānijā vairs nevienā pilsētā nav trolejbusu satiksmes. 1927. gadā trolejbusu satiksmi atklāja Gentoftē, kas atrodas netālu no galvaspilsētas Kopenhāgenas. Trolejbusu līnija savienoja arī citas Kopenhāgenas piepilsētas, piemēram, Lingbu un Zēborgu. Laikā no 1938. gada līdz 1963. gadam trolejbusi kursēja arī pašā Kopenhāgenā. Toreiz eksistēja arī maršruts Lingbīveija - Nērreportas stacija. 1953. gadā Kopenhāgenas transporta uzņēmums NESA apkalpoja 4 trolejbusu līnijas. 1963. gadā jau pirmās divas trolejbusu līnijas, kas kursēja uz Nērreportas staciju, tika likvidētas un aizstātas ar autobusu satiksmi. Bet 1971. gadā trolejbusu satiksme tika pilnībā likvidēta.

Laikā no 1939. līdz 1959. gadam arī Odensē eksistēja trolejbusu satiksmes sistēma, tāpat Odensē trolejbusu satiksmi aizstāja ar autobusu satiksmi.

Francija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Renault firmas trolejbuss Limožā.

Francijā trolejbusi kursē sešās pilsētās. Kānā un Klermonā-Ferānā kursē jaunākas paaudzes "noteiktās joslas trolejbusi" (tie brauc pa noteiktu speciālu joslu (arī sliedēm), atdalītu no brauktuves), bet Lionā (trolejbusu satiksmi atklāja 1935. gadā; 7 trolejbusu līnijas un 113 trolejbusi), Sentetjēnā (trolejbusu satiksmi atklāja 1942. gadā; 2 trolejbusu līnijas un 22 trolejbusi) un Limožā (trolejbusu satiksmi atklāja 1943. gadā; 5 trolejbusu līnijas un 40 trolejbusi) trolejbusi kursē "klasiskajā variantā" (tā kā tie brauc vairumā pasaules valstu). Dažādi trolejbusu braukšanas veidi eksistē Nansī pilsētā. 1982. gadā šeit tika atklāta "klasiskā varianta" trolejbusu satiksme, bet 2001. gadā sāka kursēt arī "noteiktās joslas trolejbusi". Pavisam Nansī ir 25 "noteiktās joslas trolejbusi".

1999. gadā Grenoblē tika likvidēta trolejbusu satiksme, bet kontakttīkls netika demontēts, jo bija plānots, ka varbūt kādreiz nākotnē trolejbusu satiksme šajā pilsētā tiks atjaunota. 2007. gadā tika nolemts, ka trolejbusu satiksme Grenoblē tomēr netiks atjaunota.[10] Tāpat trolejbusu satiksme ir tikusi likvidēta daudzās citās pilsētās, tostarp, galvaspilsētā Parīzē. Arī Marseļā 2004. gadā tika likvidēta trolejbusu satiksme.

Grieķija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijā trolejbusu satiksme eksistē tikai galvaspilsētā Atēnās. Trolejbusi no Atēnām kursē vēl arī līdz Pirejai. Tā ir viena no lielākajām trolejbusu satiksmes sistēmām Eiropā,[11] nereti to sauc arī par Atēnu-Pireju starppilsētu trolejbusu satiksmes līniju. To apkalpo uzņēmums ILPAP, kuram pieder 350 trolejbusi. Kopš 2001. gada vecie trolejbusi tiek aizstāti ar jauniem, moderniem firmu Neoplan vai Van Hool ražotiem trolejbusiem.

1948. gadā Pirejā tika atklāta trolejbusu satiksme[4], bet tikai 1954. gadā tā tika atklāta Atēnās. Savukārt abas sistēmas tika savā starpā savienotas tikai 1988. gadā.

Horvātija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās Horvātijā nevienā pilsētā vairs nav trolejbusu satiksmes. Laikā no 1944. līdz 1972. gadam trolejbusi kursēja Splitā, kā arī laikā no 1951. līdz 1969. gadam - Rijekā.

Igaunija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijā darbojas tikai viena trolejbusu satiksmes sistēma un tā pati galvaspilsētā Tallinā. Trolejbusu satiksme Tallinā tika atklāta 1965. gada 11. jūlijā, līdz ar to Tallina bija pēdējā Padomju Savienības galvaspilsēta, kurā tika atklāta trolejbusu satiksme. Tallinā ir astoņas trolejbusu līnijas un tajās pavisam brauc 126 trolejbusi, no kuriem lielākā daļa ir Škoda ražotie trolejbusi, bet ir arī 25 Solaris Trollino 12 un 12 Solaris Trollino 18 trolejbusi. Vēl joprojām pa Tallinu kursē arī daži Ikarus 280T un Ikarus 412T tipa trolejbusi, savukārt, Škoda 9Tr tipa trolejbusi Tallinā vairs nekursē. Trolejbusu satiksmi Tallinā nodrošina uzņēmums Tallinna Trammi- ja Trollibussikoondise AS (TTTK).

Attēlu galerijā ir redzami dažādu modeļu trolejbusi Tallinā.

Itālija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Milānā

Itālijā trolejbusu satiksme eksistē 14 pilsētās. Itālija un Šveice ir uzskatāmas par vienīgajām Rietumeiropas valstīm, kurās trolejbusu satiksme ir nozīmīga. Visas trolejbusu satiksmes sistēmas Itālijā ir mazas, pārsvarā tām ir ne vairāk kā 4 trolejbusu līnijas. Lielākās sistēmas ir Milānā (150 trolejbusi, 4 līnijas) un Neapole (100 trolejbusi, 8 līnijas).

Trolejbusu satiksme eksistē šādās pilsētās: Ankonā, Boloņā, Kaljāri, Kjeti, Dženovā, Spēcijā, Lečē, Milānā, Modenā, Neapolē, Parmā, Rimini, Romā un Sanremo.

Trolejbusu satiksme ir likvidēta šādās pilsētās: Turīnā, Veronā (abās pilsētās trolejbusi kursēja līdz 1981. gadam), Karrārā (1985), Bari (1987), Salerno (1987), kā arī Kremonā (2002). Savukārt, Dženovā 1997. gadā no jauna atklāja trolejbusu satiksmi, kura kopš 1973. gada bija slēgta. Arī Itālijas galvaspilsētā Romā trolejbusu satiksme tika atjaunota pēc 30 gadu pārtraukuma, tas notika 2005. gadā. Romā 90. autobusu līnija tika likvidēta, tās vietā tika izveidota trolejbusu līnija. 2007. gadā arī Padujā, kur līdz 1970. gadam jau bija kursējuši trolejbusi, atklāja "noteiktās joslas trolejbusu" satiksmi pēc "Transloras sistēmas" parauga. Tāpat to tiek plānots atklāt arī Avellīno, Peskārā,[11] Veronā[11] un Vičencā.[12]

Neapolē trolejbusu satiksmi nodrošina divi dažādi uzņēmumi: Azienda Napoletana Mobilità (ANM), bet piepilsētas trolejbusu līnijas apkalpo Compagnia Trasporti Pubblici di Napoli (CTP).

Itāļiem ir savs fenomens, ka pirms kontakttīkla nomaiņas un ritošā sastāva atjaunošanas ir jālikvidē trolejbusu satiksme. Tā tas bija Boloņā (trolejbusi nekursēja laikā no 1982. līdz 1991. gadam), Spēcijā (1985-1988), Kjeti (1992-2009), Modenā (1996-2000) un Dženovā (2003-2007). Trolejbusu satiksmes atjaunošanas plāni Kremonā ir izgāzušies, tur kopš 2002. gada trolejbusi atkal vairs nekursē.[13] Savādāk ir Bari pilsētā, tur, pēc 22 gadu pārtraukuma, tiek solīts atjaunot trolejbusu satiksmi. Lai gan Bari 1990. gados iepirka jaunus trolejbusus, tos tomēr nesāka izmantot.[14]

Krievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievija ir valsts, kurā visvairāk pilsētās pasaulē brauc trolejbusi, konkrēti tās ir 86 pilsētas. No tām 65 atrodas Krievijas Eiropas daļā, tikai 21 - Krievijas Āzijas daļā. Gandrīz visās pilsētās trolejbusu satiksme tika atklāta Padomju Savienības gados, līdz 1991. gadam, izņemot Veļikijnovgorodu (trolejbusu satiksmi atklāja 1995. gadā), Himku (1997), Vidnoji (2000) un Podoļsku (2001). Lielākā un arī vecākā trolejbusu satiksmes sistēma ir galvaspilsētā Maskavā, to atklāja 1933. gadā.

Tikai dažās Krievijas pilsētās trolejbusu satiksme līdz šim ir tikusi likvidēta, tā ir Kačkanara (trolejbusu satiksmi likvidēja 1985. gadā), Šahti (2007), Arhangeļska (2008) un Tjumeņa (2009). Tāpat trolejbusu līnijas tika likvidētas arī Groznijā, tās kļuva par upuri Čečenijas karā 1994. gada beigās. Ļoti īss mūžs bija trolejbusu satiksmei Sizraņā, tā pastāvēja no 2002. līdz 2009. gadam. Abas divas trolejbusu līnijas blakus esošajās pilsētās Saratovā un Engelsā laikā no 1972. gada līdz 2004. gadam bija savstarpēji savienotas, trolejbusi brauca pāri Volgai un savā veidā arī šo trolejbusu līniju pārvalde bija kopīga. Šobrīd gan šīs abas trolejbusu linijas vairs nav savienotas savā starpā un ir kā divas atsevišķas trolejbusu līnijas.[15]

Maskavā vēsturiskie, senie trolejbusi sabiedrībai ir pieejami tikai transporta izstāžu laikā, kā arī parāžu laikā svētku dienās. Sanktpēterburgā un Ņižņijnovgorodā trolejbusu muzeji piedāvā pat izīrēt trolejbusus ekskursijām un dažādiem pasākumiem.

Lietuva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvā eksistē divas relatīvi lielas trolejbusu satiksmes sistēmas. Viļņā ir 20 trolejbusu līnijas, bet Lietuvas otrajā lielākajā pilsētā Kauņā - 16 trolejbusu līnijas. Viļņā pavisam kopā kursē 321 trolejbuss, tajā kursē gan Škoda 14Tr, gan arī daži Škoda 14TrM, kā arī 45 Solaris Trollino 15AC tipa trolejbusi. Trolejbusu satiksme Viļņā tika atklāta 1956. gada oktobrī, bet Kauņā - 1965. gada 31. decembrī. Citās Lietuvas pilsētās trolejbusu satiksme nekad nav bijusi.

Attēlu galerijā ir redzami dažādu modeļu trolejbusi kā Viļņā, tā Kauņā.

Moldova[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Kišiņevā.

Moldovā trolejbusu satiksme tiek organizēta trīs pilsētās, liela trolejbusu satiksmes sistēma ir galvaspilsētā Kišiņevā, to atklāja 1949. gada 12. oktobrī. Bet mazākas sistēmas ir Tiraspolē (trolejbusu satiksmi atklāja 1967. gada 1. novembrī) un Belcos (trolejbusu satiksmi atklāja 1972. gada 12. jūnijā).

Trolejbusu satiksmes sistēma Tiraspolē kopš 1992. gada atrodas starptautiski neatzītās Piedņestras autonomās republikas teritorijā. 1993. gada 19. jūnijā tika atklāta arī trolejbusu līnija līdz Benderai. Divus gadus vēlāk tika atklāta pirmā Benderas pilsētas trolejbusu līnija. Tādēļ var teikt, ka savā veidā patlaban četrās Moldovas pilsētās tiek organizēta trolejbusu satiksme.

Trolejbusu satiksme ir likvidēta tikai Soloncenos (Solonceni), tur tā eksistēja no 1992. līdz 1994. gadam. Tā bija 2,9 km gara trolejbusu līnija, kas mazo Soloncenu (Solonceni) ciematu savienoja ar administratīvajiem centriem un ciemata iedzīvotāju darbavietām.[16]

Nīderlande[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīderlandē darbojas tikai viena trolejbusu satiksmes sistēma Arnemā. Tā sastāv no četrām līnijām, līniju kopējais garums ir aptuveni 52 km. Trolejbusu satiksmi Arnemā atklāja 1949. gada 5. septembrī. Agrāk trolejbusi brauca arī Groningenā (1927. gada 27. jūnijs1965. gada 9. novembris) un Neimegenā (1952. gada 9. jūlijs1969. gada 29. marts).

Norvēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģijā trolejbusu satiksme tiek organizēta tikai Bergenā. Trolejbusu satiksmi Bergenā atklāja 1950. gada 24. februārī, tur kursē 8 trolejbusi, no kuriem divi ir aprīkoti ar dīzeļģeneratoru. Bergenā ir tikai viena trolejbusu līnija, tās garums ir 4,1 km. Trolejbusu satiksmi Bergenā nodrošina uzņēmums Tide.[17]

1909. gada 15. decembrī Drammenē tika atklāta pirmā trolejbusu satiksmes līnija Skandināvijā, trolejbusi Drammenē kursēja līdz pat 1967. gada 10. jūnijam.[18] Tāpat laikā no 1940. gadiem līdz 1960. gadiem arī Oslo un Stavangerā kursēja trolejbusi.

Polija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Gdiņā.

Polijā trolejbusi kursē trīs pilsētās: Gdiņā, Ļubļinā un Tihi. Gdiņā ir 12 trolejbusu līnijas un tajās kopā brauc 85 trolejbusi, tā ir vecākā un lielākā Polijas trolejbusu satiksmes sistēma. Trolejbusu satiksmi atklāja 1943. gada 23. jūlijā un trolejbusu parks sastāv, galvenokārt, no Polijā ražotajiem Jelcz trolejbusiem.

Savukārt, trolejbusu satiksmi Ļubļinā atklāja 1953. gada 21. jūlijā. Ļubļina beidzamajos gados iepirka jaunus trolejbusus un atklāja jaunas trolejbusu līnijas. Vismazākā Polijas trolejbusu satiksmes sistēma ir Tihi, tur ir piecas trolejbusu līnijas un tajās kopā brauc 22 trolejbusi. Trolejbusu satiksmi Tihi atklāja 1982. gada 1. oktobrī.

Galvaspilsētā Varšavā kopš 1995. gada 31. augusta vairs nebrauc trolejbusi. Tāpat trolejbusi vairs nebrauc Dembicā (Dębica) (trolejbusi brauca līdz 1990. gada oktobrim) un Slupskā (trolejbusi brauca līdz 1999. gada septembrim). Daudzās Polijas pilsētās trolejbusu satiksme tika likvidēta 1940. gados.

Portugāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Portugālē trolejbusu satiksme tiek nodrošināta tikai Koimbrā. Koimbrā atrodas vecākā Portugāles trolejbusu satiksmes sistēma. Trolejbusu satiksmi Koimbrā nodrošina uzņēmums Serviços Municipalizados de Transportes Urbanos de Coimbra (SMTUC).

Trolejbusu satiksme Koimbrā tika atklāta 1947. gada 16. augustā, sākotnēji kursēja tikai divi trolejbusi. 1959. gadā trolejbusu satiksme tika atklāta arī Portu, bet 1997. gadā tā tika likvidēta. Tāpat arī Bragā laikā no 1963. līdz 1973. gadam pastāvēja trolejbusu satiksme. Mūsdienās Koimbrā ir trīs trolejbusu līnijas, tajās kopā brauc 17 Caetano Efacec modeļa standarta trolejbusi, kuri ir būvēti laikā no 1984. līdz 1986. gadam. Tiek plānota trolejbusu parka atjaunošana.

Savukārt, Amadorā kopš 2009. gada tiek plānots atklāt trolejbusu satiksmi.

Rumānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Klužā-Napokā

Rumānijā trolejbusi kursē 11 pilsētās. Lielākā trolejbusu satiksmes sistēma eksistē galvaspilsētā Bukarestē (trolejbusu satiksmi atklāja 1949. gada 10. novembrī). Otra lielākā un visvecākā Rumānijas trolejbusu satiksmes sistēma ir Timišoarā (trolejbusi brauc kopš 1942. gada).

1959. gadā trolejbusu satiksme tika atklāta Brašovā, Klužā-Napokā un Konstancā. Laikā no 1983. līdz 1997. gadam trolejbusu satiksme tika atklāta arī Baija Marē (Baia Mare), Gaļatā (Galaţi), Mediasā (Mediaş), Pjatrā Njamcā, Ploiestā (Ploieşti) un Tirgu Žiu. Galvenais iemesls šo trolejbusu satiksmes sistēmu atklāšanai bija Rumānijas enerģētikas krīze 1980. gados. Starp citu, visas šīs trolejbusu satiksmes sistēmas tika atklātas arī īsi pirms un pēc 1989. gada Rumānijas revolūcijas.

Astoņās pilsētās, kurās trolejbusu satiksmi atklāja laikā no 1983. līdz 1996. gadam, trolejbusu satiksme drīzvien tika likvidēta. Laikā no 1999. līdz 2009. gadam trolejbusu satiksme tika likvidēta Breilā, Satu Marē (Satu Mare), Sibiu, Slatinā, Sučevā (Suceava), Tērgovištē (Târgovişte) un Vaslū (Vaslui), bet 2005. gadā tā tika likvidēta Jasi pilsētā. Savukārt, Tērgovištē (Târgovişte) un Satu Marē (Satu Mare) pēc trolejbusu satiksmes likvidēšanas, kontakttīkls netika demontēts un trolejbusi tika paturēti, tas nozīmē, ka nākotnē iespējams varētu atjaunot trolejbusu satiksmi. Bet Brašovā (2006) un Konstancā (2008) trolejbusu satiksme netika likvidēta, tā vietā tika likvidēta tramvaju satiksme.

Interesants fakts saistībā ar Rumāniju ir tāds, ka Rumānijas pilsētās Timišoarā un Bukarestē ir divi atsevišķi trolejbusu satiksmes apgabali, proti, trolejbusu kontakttīkls nav savā starpā savienots.

Serbija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Belkommunmash trolejbuss AKSM-321 Belgradā.

Serbijā trolejbusu satiksme eksistē tikai galvaspilsētā Belgradā. Belgradā pavisam kopā ir 8 trolejbusu līnijas. Trolejbusu satiksme Belgradā tika atklāta 1947. gada 22. jūnijā un to nodrošina uzņēmums GSP Beograd. 2005. gada decembrī Belgradā kopā brauca 154 trolejbusi.[19]

Pirmās trīs trolejbusu līnijas Belgradā tika atklātas pēc Otrā pasaules kara, tajās brauca Krievijā ražotie trolejbusi. Vēl joprojām tām ir vieni un tie paši galapunkti, kas toreiz, tāpat to maršruti ved cauri pilsētas centram, gar Kalemegdānas nocietinājumiem. Pārējās trolejbusu līnijas tika atklātas 1980. gadu sākumā, to maršruti atrodas perpendikulāri pirmajām trim trolejbusu līnijām.

Citās Serbijas pilsētās nekad nav bijusi trolejbusu satiksme.

Slovākija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Bratislavā

Slovākijā trolejbusu satiksme eksistē 5 pilsētās. Lielākā trolejbusu satiksmes sistēma atrodas galvaspilsētā Bratislavā, tajā 14 trolejbusu līnijās kopā brauc 137 trolejbusi. Bratislavā patlaban tiek atjaunots trolejbusu parks, kā arī 2006. gadā 2,5 km garajai un kalnā braucošajai 33. trolejbusu līnijai tika izbūvēts kontaktītkls. Interesanti ir tas, ka 33. trolejbusu līnija kopš atklāšanas nav tikusi savienota ne ar vienu citu trolejbusu līniju, tās maršrutā ir ticis izbūvēts tikai kontakktīkls.

Pirmā trolejbusu līnija Slovākijā tika atklāta no Popradas līdz Stari Smokovecai (Starý Smokovec), tā eksistēja tikai no 1904. līdz 1906. gadam. Pēc tam trolejbusu satiksme tika atklāta Bratislavā, tā eksistēja no 1909. līdz 1915. gadam. Trolejbusu satiksme Bratislavā tika atjaunota 1943. gadā. Bratislavā brauc uzņēmuma Škoda ražotie trolejbusi.

Banskā Bistricā (7 trolejbusu līnijas, 27 trolejbusi) 2005. gada beigās trolejbusu satiksme tika likvidēta. Pēc iedzīvotāju protestiem, ekonomisko apsvērumu izvērtēšanas, cita piedāvājuma saņemšanas, kurš paredzēja transporta veidu maiņu, trolejbusu satiksme 2007. gada beigās tika atjaunota. Pārējās trīs pilsētas ar trolejbusu satiksmi ir Košice (trolejbusu satiksme tika atklāta 1993. gadā), Prešova (trolejbusu satiksme tika atklāta 1962. gadā) un Žilina (trolejbusu satiksme tika atklāta 1994. gadā). Patlaban vairāk nekur Slovākijā trolejbusu satiksme nav tikusi likvidēta, izņemot uz gandrīz diviem gadiem bijušo likvidāciju Banskā Bistricā.

Slovēnija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slovēnijā mūsdienās vairs nevienā pilsētā neeksistē trolejbusu satiksmes sistēmas. Agrāk trolejbusu satiksme eksistēja galvaspilsētā Ļubļanā (1951-1971) un Piranā (Piran) (1909-1913). Vēl bija starppilsētu trolejbusu līnija, kas savienoja Piranu (Piran) ar Portorožu (Portorož).

Somija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijā vairs nevienā pilsētā nekursē trolejbusi. Agrāk trolejbusi kursēja tikai Tamperē un Helsinkos. Tamperē trolejbusu satiksme pastāvēja no 1948. līdz 1976. gadam. Vienubrīdi Tamperē pavisam bija 7 trolejbusu līnijas. Divi Tamperes trolejbusi ir izstādīti Tampereen kaupungin liikennelaitos muzejā Tamperē.[20]

Helsinkos trolejbusi pa vienu vienīgu trolejbusu līniju kursēja no 1949. līdz 1974. gadam.[21] Trīs Helsinku trolejbusi tika izstādīti Helsinku tramvaju muzejā, tostarp, Helsinku trolejbuss ar reģ. nr. 605.[22][23][24]

Helsinkos tiek plānots atjaunot trolejbusu satiksmi.[25]

Spānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijā trolejbusu satiksme ir tikai Kasteljo de la Planā, trolejbusu satiksme tika atklāta 1963. gadā, bet 1969. gadā tā tika likvidēta.[26] Savukārt, 2008. gada 25. jūnijā trolejbusu satiksme tika atkal atjaunota.[27] Kasteljo de la Planā kursē Irisbus Civis trolejbusi, tie ir piemēroti braukšanai pa šo pilsētu, jo trolejbusi ir aprīkoti ar dīzeļģeneratoru, kurš tiek izmantots braucot pa Ribalto parka apkārtni.[28] Interesanti var šķist tas, ka trolejbusu satiksmi nodrošinošais uzņēmums saucas TRAM jeb Transporte Metropolitano de la Plana.

Agrāk Spānijā 12 pilsētās eksistēja trolejbusu satiksme. Lielākā daļa trolejbusu satiksmes sistēmu bija pilsētās, bet bija arī dažas starppilsētu trolejbusu satiksmes līnijas, piemēram, 33 km garā trolejbusu līnija no La Korunjas (A Coruña) līdz Karballo (Carballo) vai 12 km garā trolejbusu līnija no Tarragonas (Tarragona) līdz Reisai (Reus). Līdz otrreizējai trolejbusu satiksmes atklāšanai Kasteljo de la Planā 2008. gadā, pēdējā Spānijas pilsēta, kurā brauca trolejbusi bija Pontevedra, trolejbusu satiksme tika likvidēta 1989. gadā. 1960. gados un 1970. gados vairākās Spānijas pilsētās kopā kursēja apmēram 100 Lielbritānijā ražotu savienoto trolejbusu.[29]

Šveice[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šveicē trolejbusi ir ļoti populāri, jo izmaksas par elektroenerģiju ir mazas, jo tā tiek saražota vietējās hidroelektrostacijās. Trolejbusi kursē 13 Šveices pilsētās. Tās ir Berne, Ženēva, Lozanna, Noištatele (Neuchâtel), Sankt Gallena (St. Gallen), Lucerna, Cīrihe un citas. Šveicē trolejbusu satiksmi nodrošinošiem uzņēmumiem pašiem nav jārūpējas par elektroapgādes iekārtām, līdz ar to trolejbusu sistēmas uzturēšanas izmaksas ir mazas.

2001. gadā Lugāno (Lugano) tika likvidēta trolejbusu satiksme, jo jaunu trolejbusu iegāde izmaksāja pārāk dārgi, trolejbusu satiksmi aizstāja ar autobusu satiksmi. Vēl viens iemesls kādēļ likvidēja trolejbusu satiksmi bija tas, ka kontakttīklam tika pievadīta 1000 voltu stipra strāva, nevis 600 voltu, līdz ar to bija grūti atrast piemērotus trolejbusus. 2008. gada 30. jūnijā arī Bāzele likvidēja trolejbusu satiksmi, aizstājot to ar autobusu satiksmi.[30] Bāzele ir vienīgā Šveices pilsēta, kurā ir tramvaju satiksme, bet nav trolejbusu satiksmes.

2007. gada novembra beigās, pateicoties tautas nobalsošanai, Sankt Gallenā (St. Gallen) tika izlemts trolejbusu satiksmi nelikvidēt, bet tā vietā iepirkt jaunus trolejbusus. Arī Vintertūra izlēma par trolejbusu satiksmes saglabāšanu un jaunu trolejbusu iepirkšanu. Arī Šafhauzenes (Schaffhausen) dome pēc ilgām diskusijām nolēma trolejbusu satiksmi Šafhauzenē (Schaffhausen) nelikvidēt.

Ukraina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbusi Kijevā

Ukrainā pavisam 43 pilsētās tiek nodrošināta trolejbusu satiksme. Pēc pilsētu skaita, kurās kursē trolejbusi, Ukraina ieņem otro vietu pasaulē, pirmajā vietā atrodas Krievija. Ukarinā trolejbusu līnijas ir ierīkotas arī starp vairākām pilsētām: Krasnodona — Molodogvardeiska un Krimas pussalā, kur atrodas pasaulē garākā trolejbusu līnija,[4] tā savieno Simferopoli ar Aluštu un Jaltu. No Jaltas līdz Simferopolei tā ir 86 km gara.[31]

Izņemot jaunas trolejbusu sistēmas atklāšanu Kerčā 2004. gadā, visās pārējās pilsētās trolejbusu satiksme tika ierīkota jau padomju laikos. Divās vietās trolejbusu satiksme ir tikusi likvidēta: Dzeržinskā (2007. gadā) un Stahanovā (2008. gadā), tai skaitā starppilsētu trolejbusu līnija Stahanova — Almazana. Stahanovā 2010. gadā trolejbusu satiksme tika atjaunota vienā līnijā. Austrumukrainā Ugļegorskā dzīvo tikai 10 693 iedzīvotāji, tādējādi tā ir uzskatāma par vienu no mazākajām pilsētām ar trolejbusu satiksmi. Alušta un Jalta, neskatoties uz kopēju trolejbusu satiksmes sistēmas pārvaldi, ir uzskatāmas par atsevišķām pilsētām ar trolejbusu satiksmi, līdz ar to teorētiski kopējais pilsētu skaits sasniedz 45.

Ungārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikarus ražots trolejbuss Budapeštā

Ungārijā trolejbusu satiksme tiek organizēta trīs pilsētās - Budapeštā, Segedā un Debrecenā.

Pirmā trolejbusu līnija Budapeštā tika atklāta 1933. gada 16. decembrī, Obudas rajonā, Otrā pasaules kara laikā tā tika nopostīta, tās atjaunošana tā arī nesekoja. Mūsdienās trolejbusu satiksmi Budapeštā nodrošina uzņēmums Budapesti Közlekedési Vállalat Zrt (BKV), to dibināja 1949. gada 21. decembrī Budapeštas Peštas rajonā. Šobrīd tas apkalpo 13 trolejbusu līnijas un tam pieder 167 trolejbusi.

Savukārt, 1979. gada 1. maijā Segedā tika atklāta trolejbusu satiksme, tur eksistē 4 trolejbusu līnijas un tajās kopā brauc 42 trolejbusi, to starpā pašu būvēti zemās grīdas trolejbusi un par trolejbusiem pārbūvēti ar dīzeli braucoši autobusi. Kopš 1985. gada 2. jūlija arī Debrecenā kursē trolejbusi, tur pavisam trijās trolejbusu līnijās kopā brauc 33 trolejbusi. 2008. gadā tika pabeigta trolejbusu parka atjaunošana.

Izņemot pašu pirmo Budapeštas trolejbusu līniju, nevienā citā Ungārijas pilsētā trolejbusu satiksme vēl nav tikusi likvidēta.

Vācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijā trolejbusi kursē tikai trīs pilsētās - Zolingenē (50 trolejbusi, 6 trolejbusu līnijas), Ebersvaldē (14 trolejbusi, 2 trolejbusu līnijas) un Eslingā pie Nekāras (9 trolejbusi, 2 trolejbusu līnijas). 1995. gadā Esenē un Potsdamā trolejbusu satiksme tika likvidēta. Zolingenes trolejbusi brauc arī ārpus pilsētas administratīvajām robežām, uz Vupertāli-Fovinkelu, bet Eslingas pie Nekāras trolejbusi brauc arī līdz Štutgartei-Obertīrkaimai.

2009. gada novembrī Zolingenē visi vecie standarta trolejbusi tika aizstāti ar jauniem moderniem savienotajiem trolejbusiem. 2007. gadā trolejbusu satiksmes sistēma Ebersvaldē gandrīz atradās uz likvidācijas robežas, bet tika nolemts, ka visus vecos trolejbusus 2010. gada otrajā pusē nomainīs pret jauniem.[32] Arī Eslingā pie Nekāras kopš 2008. gada sākuma kursē tikai moderni zemās grīdas savienotie trolejbusi, kā arī Eslingā pie Nekāras vairs nav rezerves trolejbusu. Ja kāds no deviņiem trolejbusiem dažādu iemeslu dēļ neizbrauc uz līnijas, to aizstāj ar autobusu.

Leipcigas sabiedriskā transporta uzņēmums patlaban pārbauda nepieciešamību atjaunot trolejbusu satiksmi, tas tiek darīts, jo strauji pieaug degvielas cenas. Tiek izskatīta divu noslogotu autobusu līniju (nr. 60 un nr. 70) iespējamā pārvēršana par trolejbusu līnijām, pirms tam attiecīgās ielas aprīkojot ar kontakttīklu. Ja plāni tiks realizēti, tad 2012. gadā kā pirmā autobusu līnija ar kontakttīklu varētu tikt aprīkota autobusu līnija nr. 60.[33]

2007. gadā Tībingas oberbirģermeistars Boriss Palmers izteicās, ka Tībingā būtu jāievieš trolejbusu satiksme, tomēr līdz šim tas vēl nav izdarīts. Lai gan 2007. gada septembrī Tībingā, Bādenes-Virtembergas enerģētikas dienu laikā, tika testēts hibrīdbuss.

Kopš 2009. gada pavasara arī Kotbusā tiek diskutēts par trolejbusu satiksmes ieviešanu, kas atslogotu tramvaju satiksmi.[34]

Saistībā ar Vāciju ir divi interesanti fakti, pirmais no tiem, ka Eslingā pie Nekāras uz Fogelzangas tilta betona mastus, trolejbusa kontakttīkla izbūvei nevarēja uzstādīt, jo tilts bija pārāk šaurs. Balsti tika uzstādīti, paralēli tiltam, ūdenī, to augstums ir 98 metri. Tas ir pasaules rekords trolejbusu kontakttīkla mastu augstumam.[35]Vēl viens interesants fakts, ka Kaizerslauternā brīvdienās un svētku dienās trolejbusu satiksme tiek aizstāta ar autobusu satiksmi.

Zviedrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā trolejbusi kursē tikai Landskronā, tur eksistē tikai viena trolejbusu līnija, kura savieno Landskronas dzelzceļa staciju ar piepilsētu. Trolejbusu satiksmi Landskronā atklāja 2003. gada 27. septembrī un Landskronā pavisam kursē 3 trolejbusi.[36] Tā ir viena no pasaulē mazākajām trolejbusu satiksmes sistēmām.

40 gadus agrāk trolejbusi kursēja arī Stokholmā (toreiz Stokholmā pavisam bija 12 trolejbusu līnijas) un Gēteborgā. Trolejbusu satiksme Stokholmā eksistēja no 1941. līdz 1964. gadam, bet Gēteborgā - no 1940. līdz 1964. gadam.

Trolejbusu satiksme Āzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd nekur Afganistānā neeksistē trolejbusu satiksmes. Laikā no 1979. gada februāra līdz 1993. gadam galvaspilsētā Kabulā kursēja trolejbusi. Trolejbusu satiksme Kabulā tika slēgta kara izraisīto postījumu dēļ. Bija plānots 2003. gadā atjaunot trolejbusu satiksmi, bet tas nav izdarīts vēl līdz šodienai.[37][38]

Armēnija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēnijā trolejbusu satiksme pastāv tikai galvaspilsētā Erevānā. Trolejbusu satiksmi Erevānā atklāja 1949. gada 16. augustā. Trolejbusu satiksmi nodrošina uzņēmums Yergortrans, tas apkalpo visas piecas Erevānas trolejbusu līnijas. Erevānā pārsvarā kursē Škoda 14Tr tipa trolejbusi, tāpat kursē arī daži Krievijā ražoti VZTM-5280, kā arī no Francijas pilsētas Lionas saņemtie trolejbusi. Agrāk 20 trolejbusu līnijās kopā brauca aptuveni 300 trolejbusu.

Vēl laikā no 1962. līdz 2005. gadam trolejbusi kursēja Gjumri (Gjumri) pilsētā.

Azerbaidžāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Azerbaidžānā vairs neeksistē neviena trolejbusu satiksmes sistēma. Trolejbusu satiksme Azerbaidžānā tika likvidēta laikā no 2004. līdz 2006. gadam. Arī galvaspilsētā Baku trolejbusu satiksme tika likvidēta, tā pastāvēja no 1941. līdz 2006. gadam.

Filipīnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipinās tikai vienā pilsētā - galvaspilsētā Manilā - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Manilā pastāvēja no 1929. gada februāra līdz 1941. gada decembrim.

Gruzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbusi Tbilisi vairs nebrauc

Gruzijā, pēc būtības, vairs nevienā pilsētā nav trolejbusu satiksmes, trolejbusu satiksme ir tikai Suhumi, bet tā atrodas starptautiski neatzītajā Abhāzijas republikā. Trolejbusu satiksme Suhumi pilsētā tika atklāta 1968. gada 3. janvārī. Suhumi eksistē tikai divas trolejbusu līnijas. Laikā no 1990. gada līdz 2010. gada martam visās pārējās 11 Gruzijas pilsētās trolejbusu satiksme tika likvidēta. Bet Suhumi tā tika saglabāta, jo Krievija Suhumi sniedza savu palīdzību, kas ļāva saglabāt trolejbusu satiksmi.

1976. gadā Suhumi bija 5 trolejbusu līnijas ar kopējo garumu 42,8 kilometri. No 1992. gada augusta līdz 1994. gada aprīlim pilsoņu karā radīto bojājumu dēļ trolejbusu satiksme tika slēgta.

Šobrīd Suhumi ir 12 trolejbusi (7 Škoda 14Tr un 5 ZiU-9 tipa trolejbusi). Savukārt, 1976. gadā pavisam kopā bija 49 trolejbusi.

Laikā no 1937. līdz 2006. gadam trolejbusu satiksme bija arī Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi.[39]

Indija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijā šobrīd vairs nevienā pilsētā nekursē trolejbusi. Laikā no 1935. līdz 1962. gadam trolejbusi kursēja Deli. Savukārt, Mumbajā trolejbusu satiksme eksistēja laikā no 1962. gada 11. jūnija līdz 1971. gada 24. martam.[40]

Irāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irānā trolejbusi kursē tikai tās galvaspilsētā Teherānā. Trolejbusu satiksmi Teherānā atklāja 1992. gada 14. septembrī. Teherānā ir 5 trolejbusu līnijas.

13,9 kilometrus garā Teherānas trolejbusu satiksmes sistēma sastāv no diviem galvenajiem posmiem.

Pa Teherānas ielām brauc 65 Škoda 15Tr tipa trolejbusi (tos 1991. un 1992. gadā saņēma no Čehoslovākijas). Vēl pa Teherānas ielām brauc pašu irāņu būvēts trolejbusa prototipa modelis, balstīts uz trolejbusa Volvo B10M bāzes.

Japāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kandenas "tuneļa trolejbuss"

Japānā eksistē divas trolejbusu līnijas, tās ir ļoti iecienītas tūristu vidū. Abu trolejbusu līniju maršruti ved pa tuneļiem. Trolejbusu līnijas atrodas Tojamas prefektūrā un pasažieri tajās tiek pārvadāti no aprīļa līdz novembrim. Japānā trolejbusi brauc pa ceļa kreiso pusi.

Viena no šīm divam trolejbusu līnijām ir Tatejamas (Tateyama) "tuneļa trolejbuss". Tā ir 3,7 kilometrus gara trolejbusu līnija, kura tika atklāta 1971. gadā, bet tikai 1996. gadā tajā sāka braukt trolejbusi. Tā savieno Daikambo (Daikambō) ar Murodo (Murodō), pārvadātājuzņēmuma centrālā mītne atrodas Tatejamas Kurobē Kanko (Tateyama Kurobe Kankō).

Otra trolejbusu līnija ir Kandenas "tuneļa trolejbuss", tā tika ierīkota Kurobes hidroelektrostacijas būvniecības dēļ. Līnija ir 6,1 km gara un kopš 1964. gada tā savieno Ogisavu (Ōgisawa) ar Kurobi-Talsperi (Kurobe-Talsperre). Līniju ar elektroenerģiju apgādā Kandenas elektroapgādes uzņēmums Kansai Denryoku.

Agrāk arī citās Japānas pilsētās bija trolejbusu satiksme, piemēram, galvapilsētā Tokijā (1952-1968),[41] Kioto (1932-1969),[41] Osakā (1953-1970)[41] un citās pilsētās.

Kazahstāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss bijušajā Kazahstānas galvaspilsētā Almati

Kazahstānā trolejbusi kursē četrās pilsētās. Interesanti ir tas, ka trolejbusu satiksme ir izveidota tikai pilsētās, kas atrodas Kazahstānas Āzijas daļā, kā arī tā, visās šajās pilsētās, ir izveidota Padomju laikā, izņemot Atirau. Trolejbusi kursē Almati, Aktobē, Petropavlā un Tarazā.

Trolejbusu satiksme ir tikusi likvidēta Atirau (tā eksistēja no 1996. gada līdz 1999. gadam), Šimkentā (1965-2003), Kostanajā (Қостанай) (1990-2005) un Karaghandi (1967-2010).

Tāpat trolejbusu satiksme tika likvidēta arī galvaspilsētā Astanā, tā eksistēja no 1983. gada 18. janvāra līdz 2008. gada 30. septembrim. To likvidēja, jo trolejbusu satiksmi nodrošinošais uzņēmums vairs nespēja samaksāt elektrības rēķinus.[42]

Nav īsti zināms vai Kostanajā (Қостанай) tik tiešām 2005. gadā tika likvidēta trolejbusu satiksme.[43] Trolejbusu satiksme Kostanajā (Қостанай) tika atklāta 1990. gada 2. janvārī. Tāpat tiek uzskatīts, ka 2005. gada laikā pēc trolejbusu satiksmes likvidācijas vēl dažas reizes trolejbusi ir izbraukuši Šimkentas ielās.[43]

Kirgizstāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kirgizstānā trolejbusi kursē tikai trīs pilsētās. Tās ir galvaspilsēta Biškeka, Narīna (Naryn) un Oša. Trolejbusu satiksmi Narīnā (Naryn) atklāja 1994. gada 13. decembrī, bet pārējās pilsētās tā tika atklāta jau Padomju gados. Proti, trolejbusu satiksmi Biškekā atklāja 1951. gada 13. janvārī, bet Ošā - 1977. gada 1. novembrī. Kirgizstānā vēl nevienā pilsētā trolejbusu satiksme nav likvidēta.

Ķīna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbusi Pekinā

Ķīna, aiz Krievijas, Ukrainas un Ziemeļkorejas, ir ceturtajā vietā pasaulē pēc pilsētu ar trolejbusu satiksmi skaita, Ķīnā pavisam 20 pilsētās kursē trolejbusi. Ķīnā pārsvarā ir mazas trolejbusu satiksmes sistēmas, izņemot Pekinā, Guandžou, Šanhajā un Uhaņā. Bieži vien trolejbusu satiksmes sistēmas sastāv tikai no vienas trolejbusu līnijas. Ķīnā ir tādas trolejbusu līnijas, kuras ved uz ogļraču ciematiem. Tās nav publiski pieejamas, tās ir paredzētas tikai ogļračiem.

2006. gadā Tjaņdziņā atklāja "noteiktās joslas trolejbusu" satiksmi, arī Šanhajā paralēli "klasiskajai trolejbusu satiksmei" kopš 2009. gada pastāv arī "noteiktās joslas trolejbusu" satiksme.[44]

Neskatoties uz lielo trolejbusu satiksmes sistēmu izplatību, trolejbusu satiksme Ķīnā kopš 1996. gada samzinās. 1990. gados trolejbusu satiksme tika likvidēta 6 pilsētās, bet no 2000. līdz 2009. gadam - jau 10 pilsētās. Arī Siaņā trolejbusu satiksme, metro izbūves dēļ, ir likvidēta, bet tiek plānots 2012. gadā to atjaunot.[45] Tiek uzskatīts, ka arī Nankinā (Nanning) trolejbusu satiksme ir likvidēta, bet to vēl nav izdevies noskaidrot. Trolejbusu satiksme Nankinā (Nanning) tika atklāta 1994. gadā.

Malaizija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Malaizijā tikai vienā pilsētā - Džordžtaunā - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Džordžtaunā pastāvēja no 1925. līdz 1961. gadam.

Mjanma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mjanmā tikai vienā pilsētā - Jangonā - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Jangonā pastāvēja no 1936. līdz aptuveni 1945. gadam.

Mongolija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongolijā trolejbusu satiksme eksistē tikai galvaspilsētā Ulanbatorā. Trolejbusu satiksmi Ulanbatorā atklāja 1987. gada 29. oktobrī, šobrīd Ulanbatorā ir 4 trolejbusu līnijas. Pa Ulanbatoras ielām brauc aptuveni 40 ZiU-9 tipa trolejbusi, kurus importēja no Padomju Savienības. Kopš 2007. gada tiek saņemti arī jauni trolejbusi no Krievijas, tāpat 2007. gadā viens Hyundai markas autobuss tika pārbūvēts par trolejbusu.[46]

Nevienā citā Mongolijas pilsētā nekad nav bijusi trolejbusu satiksme.

Nepāla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepālā vairs nevienā pilsētā nekursē trolejbusi. Ķīniešu būvētie trolejbusi laikā no 1975. līdz 2001. gadam kursēja starppilsētu maršrutā Katmandu-Baktapūra (Bhaktapur). 2003. gadā šo trolejbusu līniju atklāja vēlreiz, bija pat plāns par tās pagarināšanu,[47] bet tā arī tas netika realizēts. Nedaudz vēlāk šo trolejbusu līniju vēlreiz likvidēja. 2008. un 2009. gadā atkal tika mēģināts atjaunot šo trolejbusu līniju, bet diemžēl nesekmīgi.[48]

Saūda Arābija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saūda Arābijā vēl līdz šim nav bijusi trolejbusu satiksme, bet tiek plānots izveidot trolejbusu satiksmi Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā.[49][50]

Singapūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Singapūras pilsētvalstī laikā no 1926. gada 14. augusta līdz 1962. gada 15. decembrim ir bijusi trolejbusu satiksme.

Šrilanka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šrilankā tikai vienā pilsētā - bijušajā galvaspilsētā Kolombo - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Kolombo pastāvēja no 1953. gada 22. jūlija līdz 1964. gada 1. decembrim.

Tadžikistāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbē

Tadžikistānā trolejbusu satiksme tiek organizēta tikai divās pilsētās - galvaspilsētā Dušanbē un otrajā lielākajā pilsētā Čudšandā (Chudschand).

Trolejbusu satiksme Čudšandā (Chudschand) tika atklāta 1970. gada 3. novembrī. Savukārt, 2008. gada maijā trolejbusu satiksme Čudšandā (Chudschand) tika likvidēta, bet 2009. gada augustā Čudšandā (Chudschand) no jauna tika atklātas divas trolejbusu līnijas. Tāpat sākot ar 2006. gadu, trolejbusu satiksme Čudšandā (Chudschand) ir nestabila, jo bieži ir elektroenerģijas piegādes pārrāvumi.

Dušanbē atrodas visvecākā Tadžikistānas trolejbusu satiksmes sistēma, to atklāja 1955. gada 2. maijā. Vēl līdz šim nevienā Tadžikistānas pilsētā nav likvdēta trolejbusu satiksme.

Turcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijā vairs nevienā pilsētā nav trolejbusu satiksmes, bet agrāk trolejbusi kursēja galvaspilsētā Ankarā (1946-1981), Stambulā (1961-1984) un Izmirā (1954-1992).

Trolejbusu satiksmi Stanbula nodrošināja uzņēmums İstanbul Elektrik Tramvay ve Tünel İşletmeleri Genel Müdürlüğü. Interesants fakts ir tas, ka Stambulā trolejbusu satiksme bija tikai tās Eiropas daļā.[51]

Turkmenistāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turkmenistānā trolejbusi kursē tikai galvaspilsētā Ašgabatā. Trolejbusu satiksme Ašgabatā tika atklāta 1964. gada 19. oktobrī. Ašgabatā eksistē 7 trolejbusu līnijas. Pārsvarā pa Ašgabatas ielām brauc Škoda 14Tr tipa trolejbusi.

Nevienā citā Turkmenistānas pilsētā nekad nav bijusi trolejbusu satiksme.

Uzbekistāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbekistānā trolejbusu satiksme eksistē tikai Urgenčā, kā arī atsevišķa trolejbusu līnija savieno to ar netālo pilsētu Hivu. Trolejbusu satiksme Urgenčā tika atklāta 1997. gada 20. oktobrī.

Daudzās Uzbekistānas pilsētās trolejbusu satiksme ir likvidēta. Kā pēdējās pilsētas, kurās tika likvidēta trolejbusu satiksme, ir minamas Namangāna (Namangan), Taškenta, Džizaka (Jizzakh) un citas. Interesanti ir tas, ka Almalikā (Olmaliq) trolejbusu satiksme tika likvidēta 2009. gada februārī divu nopietnu elektropiegādes incidentu dēļ.

Vjetnama[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vjetnamā tikai vienā pilsētā - galvaspilsētā Hanojā - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Hanojā pastāvēja no 1986. gada decembra līdz 1993. gada jūlijam.

Ziemeļkoreja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Phenjanā

Par trolejbusu satiksmi Ziemeļkorejā ir maz zināms citviet pasaulē, vienīgi tas, ka Ziemeļkorejā trolejbusi kursē 22 pilsētās. Vecākā un lielākā trolejbusu satiksmes sistēma atrodas galvaspilsētā Phenjanā, to atklāja 1962. gada aprīlī. Phenjanā ir 10 trolejbusu līnijas. Kopš 1983. gada ir izveidota trolejbusu līnija, kas savieno Phenjanu ar Pjongsongu (Pyongsong). Otra lielāka trolejbusu satiksmes sistēma ir Čonginā (Ch'ŏngjin), tur ir 4 līnijas. Pārējās pilsētās ir tikai viena, divas vai trīs trolejbusu līnijas un pārsvarā tajās tiek pārvadāti rūpnīcu strādnieki.

Jaunākā trolejbusu satiksmes līnija ir 6 km garā starppilsētu trolejbusu līnija no Onsongas (Onsong) līdz Vangjāenai (Wangjaesan). To atklāja 1996. gadā. Vēl divas starppilsētu trolejbusu līnijas savieno Kimkolu (Kimkol) ar Markinu (Markyn) un Čognionu (Chognyon), kā arī Sīnuiju (Sinŭiju) ar Ragvonu (Ragwŏn). Izņemot trolejbusu satiksmi Kāesongā (Kaesŏng), nevienā citā Ziemeļkorejas pilsētā trolejbusu satiksme nav tikusi likvidēta. Vai visās šajās pilsētās vēl joprojām brauc trolejbusi nav izdevies noskaidrot, ņemot vērā Ziemeļkorejas valsts iekārtu. Turpretī Dienvidkorejā nekad nav braukuši trolejbusi.

Trolejbusu satiksme Āfrikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alžīrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alžīrijā vairs nevienā pilsētā nav trolejbusu satiksmes. Bet agrāk trolejbusu satiksme eksistēja šādās pilsētās: galvaspilsētā Alžīrā (1934-1974), Konstantinā (1921-1963) un Orānā (1939-1969).

Dienvidāfrikas republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidāfrikā vairs nevienā pilsētā nav trolejbusu satiksmes. Bet agrāk trolejbusi kursēja šādās pilsētās: Blumfonteinā, Boksburgā (Boksburg), Durbanā, Greiamstaunā (Germiston), Johannesburgā, Keiptaunā un Pretorijā.

Etiopija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etiopijā vēl līdz šim nevienā pilsētā nav bijusi trolejbusu satiksme. Tiek plānots galvaspilsētā Adisabebā atklāt trolejbusu satiksmi. Pa Adisabebas ielām varētu braukt Krievijā ražoti trolejbusi, jo sadrabībā ar Krieviju Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā tiek būvēta trolejbusu līnija.[52]

Ēģipte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēģiptē tikai vienā pilsētā - galvaspilsētā Kairā - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Kairā pastāvēja no 1950. līdz 1981. gadam.

Maroka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marokā trolejbusu satiksme ir bijusi tikai divās pilsētās - Kasablanka (1932-1972) un Tetauna (Tétouan) (1950-1975). Vēl eksistēja starppilsētu trolejbusu līnija Tetauna (Tétouan) - Martila.

Tunisija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tunisijā tikai vienā pilsētā - galvaspilsētā Tunisā - ir bijusi trolejbusu satiksme. Trolejbusu satiksme Tunisā pastāvēja no 1945. līdz 1970. gadam.

Trolejbusu satiksme Okeānijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijā nevienā pilsētā vairs nav trolejbusu satiksmes, bet trolejbusi ir tikuši izstādīti dažādos Austrālijas muzejos, piemēram, Brisbenas tramvaju muzejā, Sidnejas tramvaju muzejā, Adelaides elektrotransporta muzejā un citos. Daži no šiem trolejbusiem ir braukšanas kārtībā, bet Austrālijā nav trolejbusiem nepieciešamās infrastruktūras, lai tie varētu braukt.

Trolejbusu satiksme ir bijusi šādās pilsētās: Adelaidē, Brisbenā, Hobārtā, Lančestonā (Launceston) un Sidnejā.

Jaunzēlande[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbusi Velingtonā

Jaunzēlandē trolejbusi kursē tikai tās galvaspilsētā Velingtonā. Tā ir vienīgā patlaban esošā trolejbusu satiksmes sistēma Okeānijā, to atklāja 1949. gada 20. jūnijā. Trolejbusu satiksme Velingtonā bijua bijusi arī jau iepriekš no 1924. gada 29. septembra līdz 1932. gada maijam. Patlaban Velingtonā ir 9 trolejbusu līnijas un pārvadājumus ar trolejbusiem veic uzņēmums Go Wellington.

Velingtonā beidzamajos gados tiek atjaunots trolejbusu parks. Pirmie divi nākotnes trolejbusu prototipi jau sāka braukt 2007. gadā, bet kopš 2009. gada tādu ir jau pavisam 61. Modernie zemās grīdas trolejbusi aizstāja vecos Volvo markas trolejbusus. Velingtona ir viena no trīs pilsētām pasaulē, kurā trolejbusi brauc pa kreiso pusi. Jaunajos trolejbusos ir 49 sēdvietas, tie var braukt izmantojot speciālu akumulatoru, kā arī tie tiek ražoti pašā Jaunzēlandē - Ašburtonā (Ashburton). Viens šāds trolejbuss maksā 460 000 Austrālijas dolāru.

Vēl Jaunzēlandē trolejbusi brauca Kraistčērčā (1931-1956), Oklendā (1938-1980), Ņū Pleimoutā (New Plymouth) (1950-1967) un Danīdinā (1950-1982). Danīdina ir vistālāk uz dienvidiem esošā pilsētā, kurā ir bijusi trolejbusu satiksme.

Trolejbusu satiksme Dienvidamerikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Argentīna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Kordovā

Argentīnā tikai trīs pilsētās kursē trolejbusi. Tās ir Mendosa (trolejbusu satiksme pastāv kopš 1958. gada 14. februāra) un Rosario (kopš 1959. gada 24. maija), kā arī jaunāka trolejbusu satiksmes sistēma Kordovā.

Trolejbusu satiksmi Kordovā atklāja 1989. gada 7. maijā. Savukārt, Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā kopš 1966. gada 30. aprīļa trolejbusi vairs nekursē. Arī La Platā (La Plata), Mara del Platā un Sanmigelā de Tukumanā trolejbusu satiksme tika likvidēta 1960. gados.

Baijablankā tika izbūvēts trolejbusu kontakttīkls, bet tur tā arī netika atklāta trolejbusu satiksme. Savukārt, Rosario laikā no 1993. līdz 1994. gadam, trolejbusu satiksme bija likvidēta, jo notika pāriešana uz jaunu transporta uzņēmumu, ka arī tika iepirkti jauni trolejbusi.

Brazīlija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Sanpaulu

Brazīlijā vairs tikai divās pilsētās kursē trolejbusi. Tās ir ostas pilsēta Santusa – tajā ir tikai viena īsa trolejbusu līnija – un tuvumā esošā metropole Sanpaulu.

Sanpaulu trolejbusu satiksmi nodrošina divas dažādas kompānijas, viena ir São Paulo Transportes (SPT), tā apkalpo 14 trolejbusu līnijas pilsētas teritorijā, bet otra ir Empresa Metropolitana des Transportes Urbanos (EMTU), tā apkalpo 6 trolejbusu līnijas priekšpilsētās. Abas atsevišķās trolejbusu satiksmes sistēmas satiekas pie Sao Mateus (São Mateus) pārsēšanās termināļa, bet fiziski (ar kontakttīklu) tās savā starpā nav savienotas. Trolejbusu satiksme Sanpaulu tika atklāta 1949. gada 22. aprīlī. Savukārt, ostas pilsētā Santusā trolejbusi kursē kopš 1963. gada 12. augusta.

Trolejbusu satiksme daudzās Brazīlijas pilsētās ir tikusi likvidēta, piemēram, Ribeiranpretu (trolejbusi nebrauc kopš 1999. gada), Ararakvairā (Araraquara) (kopš 2000. gada) un Resifi (kopš 2001. gada).

Čīle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pullman-Standards ražots trolejbuss Valparaiso ielās

Trolejbusu satiksme Čīlē tiek organizēta tikai Valparaiso, tā ir otra vecākā sistēma Dienvidamerikā[4]. No 1947. gada novembra līdz 1978. gada novembrim un no 1991. gada decembra līdz 1994. gada jūlijam trolejbusus varēja sastapt arī Santjago ielās[53].

Pirmā trolejbusu līnija Valparaiso tika atklāta 1952. gada 31. decembrī. Laika gaitā trolejbuss kā pārvietošanās līdzeklis pilsētnieku vidū kļuva aizvien populārāks, neskatoties uz to, 1980. gados sistēmai draudēja slēgšana, jo pašvaldība nolēma pārtraukt dotēt pasažieru pārvadājumus. 1987. gadā trolejbusu satiksme nonāca privātās rokās, tika izveidots uzņēmums Empresa de Transportes Colectivos Eléctricos.

Mūsdienās pasažieru pārvadājumi tiek veikti vienā līnijā, kuras kopējais garums sasniedz 4,4 km. Satiksmi nodrošina Trolebuses de Chile S.A. (līdz 2007. gadam darbojās kā Empresa de Transportes Colectivos Eléctricos). Trolejbusu parks sastāv no 23 transporta vienībām, ekspluatācijā galvenokārt atrodas no ASV, Ķīnas un Šveices iepirkti lietoti trolejbusi, vecākie no tiem ražoti 1940. gados.

Par slavenākajiem Valparaiso trolejbusiem uzskata 1946. līdz 1952. gadā ražotos Pullman-Standards braucamrīkus, kuri ir vecākie ekspluatācijā esošie pasažierus pārvadājošie trolejbusi pasaulē[54][55][56]. 2003. gadā Čīles valdība vēsturiskos transportlīdzekļus pasludināja par nacionālām vērtībām[11][57][58]. Pilsētu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā lielā mērā iekļāva, pateicoties tās Pullman-Standards trolejbusiem[59][60].

2007. gada 10. maijā Trolebuses de Chile S.A. paziņoja par savu maksātnespēju, mēnesi vēlāk, 15. jūnijā, Čīles valdība, balstoties uz pilsētnieku lūgumiem, nolēma piešķirt uzņēmumam aizdevumu. Pateicoties operatīvai rīcībai, izdevās paglābt Čīles vienīgo trolejbusu satiksmes sistēmu no iespējamas likvidēšanas. Tiek prognozēts, ka trolejbusi Valparaiso ielās varētu kursēt līdz 2013. gadam.

Ekvadora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Kito

Trolejbusu satiksme Ekvadorā tiek nodrošināta vienīgi tās galvaspilsētā Kito, tā ir viena no jaunākajām sistēmām Dienvidamerikā. Tās izveidošanas laikā pastāvēja terorakta draudi, jo taksometru un autobusu pārvadātāji nevēlējās pieļaut jaunās elektrotransporta sistēmas darbības uzsākšanu, tāpēc pirmās līnijas izbūves procesa uzraudzīšanā tika iesaistīta policija. Kito ir viena no nedaudzajām pilsētām, kuras trolejbusu kontakttīklā plūst 750V liels strāvas spriegums, kā arī sabiedriskais transports visu maršrutu var veikt, izmantojot tam paredzētu braukšanas joslu.

Pirmā trolejbusu satiksmes līnija tika atklāta 1995. gada 18. decembrī, tās kopējais garums sasniedza 4,5 km. Mūsdienās pasažieru pārvadājumi tiek veikti 5 maršrutos ar kopējo garumu 18,7 km. Satiksmi nodrošina Compañía Trolebús Quito S.A. (agrāk Unidad Operadora del Sistema Trolebús), kuras rīcībā atrodas 113 savienotie trolejbusi. 2002. gadā vidēji dienā tika pārvadāti 220 000 cilvēku[61], pasažieru skaits turpina pieaugt, piemēram, 2010. gadā vidēji dienā trolejbusos tika pārvadāti aptuveni 250 000 cilvēku.

Kolumbija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolumbijā trolejbusu satiksme tika organizēta Bogotā un Medeljinā. Galvaspilsētā Bogotā ar trolejbusiiem pasažieri tika pārvadāti no 1948. gada aprīļa līdz 1991. gada augustam.[4] Kā galvenais iemesls sistēmas slēgšanai tiek minēts PSRS ražoto ZIU un Rumānijā ražoto DAC trolejbusu augstās ekspluatēsanas izmaksas. Medeljinā troeljbusu satiksme tika nodrošināta no 1929. gada līdz 1951. gadam.

Kuba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kubas galvaspilsētā Havanā 1949. gadā tika apspriesta iecere ieviest trolejbusu satiksmi. Lai noskaidrotu tās efektivitāti, 1949. gada septembrī tika izveidota trolejbusu satiksmes testēšanas līnija, kurā transportlīdzekļi izmantoja tramvaju satiksmei paredzēto kontakttīklu. Dažus mēnešus vēlāk izmēģināšanu pārtrauca, tika nolemts neieviest regulārus pasažieru pārvadājumus ar trolejbusiem.

Peru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peru galvaspilsētā Limā 1928. gada jūlijā tika atklāta trolejbusu satiksme, dažus gadus vēlāk, 1931. gada jūnijā, pasažieru pārvadājumi tika pārtraukti.

Trinidada un Tobāgo[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trinidadas un Tobāgo galvaspilsētā Portofspeinā 1941. gada 1. oktobrī tika atklāta trolejbusu satiksme. 1956. gada 31. decembrī pasažieru pārvadājumi tika pārtraukti.

Urugvaja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Urugvajas galvaspilsētā Montevideo 1951. gada 28. martā tika atklāta trolejbusu satiksme. Pasažieru pārvadājumi tika organizēti līdz 1992. gada 26. janvārim.

Venecuēla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gada 26. novembrī eksperimentālā kārtā Meridā tika atklāta trolejbusu satiksme. Sākotnēji trolejbusi izbrauca ielās tikai svētdienās. Oficiālā vienīgās Venecuēlas trolejbusu satiksmes sistēmas 20. gadsimtā atklāšana notika 2007. gada 18. jūnijā.[62] Trolejbusu satiksmi nodrošina uzņēmums Trolmérida. Maršrutu kopgarums sasniedz 10,2 km un Meridā kopā brauc 45 trolejbusi.

Barkisimeto notiek gatavošanās otras trolejbusu satiksmes sitēmas atklāšanai.[63] Trolejbusu satiksmi bija plānots atklāt 2005. gadā, bet to nācās atlikt. Divu trolejbusu maršrutu kopējais garums sasniegšot 30,49 km. 2008. gadā tika piegādāti jau 80 savienotie trolejbusi, kuri ir ražoti Neoplan rūpnīcā Vācijā.

Laikā no 1937. līdz aptuveni 1949. gadam Karakasā eksistēja trolejbusu satiksme un arī Valensijā (Valencia) līdz 1949. gadam kursēja trolejbusi.

Trolejbusu satiksme Ziemeļamerikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš pirmās trolejbusu satiksmes sistēmas atklāšanas ASV teritorijā 1910. gadā Losandželosā, vairāk nekā 60 pilsētās ir bijusi trolejbusu satiksme. Bieži trolejbusu satiksmi vienā pilsētā ir nodrošinājušas divas dažādas privātas kompānijas.[4]

Šobrīd ASV trolejbusi kursē tikai 5 pilsētās. Tās ir Bostona Masačūsetsā, Filadelfija Pensilvānijā, Sanfrancisko Kalifornijā, Sīetla Vašingtonā un Deitona Ohaio.

Lielākā trolejbusu satiksmes sistēma atrodas Sanfrancisko. Sanfrancisko ir 17 trolejbusu līnijas un tajās kopā brauc 344 trolejbusi. Sanfrancisko trolejbusu satiksmes sistēma, kā arī Atēnu-Pirejas trolejbusu satiksmes sistēmas ir uzskatāmas par lielākajām Rietumu pasaulē.

2008. gada 14. aprīlī arī Filadelfijā, pēc 5 gadu pārtraukuma, no jauna tika atklāta trolejbusu satiksme. To panāca ASV satiksmes ministrija. Pilsēta trolejbusu satiksmi gribēja likvidēt, bet tā kā bija paņemts aizdevums bankā, tad izdevīgāk bija iepirkt jaunus trolejbusus.

Interesants fakts ir tas, ka Bostonā brīvdienās un svētku dienās trolejbusu satiksme tiek aizstāta ar autobusu satiksmi. Daudzos muzejos ir eksponēti dažādu ASV pilsētu trolejbusi, piemēram, Ilinoisas dzelzceļa muzejā pavisam ir eksponēti 20 dažādi trolejbusi.

Kanāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trolejbuss Vankūverā

Kanādā trolejbusu satiksme darbojas tikai Vankūverā. Trolejbusu satiksmi Vankūverā atklāja 1948. gada 16. augustā. Trolejbusu satiksmi nodrošina uzņēmums Coast Mountain Bus Company, kas ir meitas uzņēmums transporta uzņēmumam TransLink. Vankūverā ir 13 trolejbusu līnijas un kopā tajās brauc 262 trolejbusi, 74 no tiem ir savienotie trolejbusi.

2003. gadā tika noslēgts līgums par 228 jaunu trolejbusu piegādi, no tiem 188 bija divasu standarta trolejbusi un 40 bija savienotie trolejbusi. Līdz 2010. gada Ziemas Olimpiskajām spēlēm visi vecie trolejbusi tika aizstāti ar jauniem, moderniem trolejbusiem. Pirmie jaunie trolejbusi tika nodoti ekspluatācijā 2005. gada 27. septembrī. Piegādes noslēdzās divus gadus agrāk nekā bija plānots, proti 2008. gadā. Vēl ir iespējams papildus pasūtīt 40 trolejbusus.

Daudzās Kanādas pilsētās trolejbusu satiksme ir likvidēta, tā piemēram, Edmontonā tā tika likvidēta 2009. gada 2. maijā. Vēl trolejbusi laikā no 1951. gada līdz 1992. gada beigām kursēja Hamiltonā , kā arī laikā no 1922. līdz 1927. gadam un laikā no 1947. gada līdz 1992. gadam arī Toronto eksistēja trolejbusu satiksme. Toronto pavisam kursēja aptuveni 150 trolejbusi. Līdz 1993. gada jūlijam Toronto ielās brauca arī 40 no Edmontonas saņemtie trolejbusi, pēcāk tie tika nosūtīti atpakaļ uz Edmontonu.

Pārsvarā visas trolejbusu sistēmas Kanādā tika likvidētas 1960. un 1970. gados, kā pēdējās toreiz tika likvidētas Saskatūnas un Kalgari sistēmas.[4]

Vankūveras tranzīta muzejs ir eksponējis 5 vecos Vankūveras trolejbusus, daži no tiem pat ir braukšanas kārtībā.

Meksika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meksikā trolejbusi kursē tikai divās pilsētās. Tās ir galvaspilsēta Mehiko - lielākā trolejbusu satiksmes sistēma valstī - un Gvadalahara.

Trolejbusu satiksmi Mehiko atklāja 1952. gadā, tiek uzskatīts, ka to atklāja aptuveni gadu ātrāk - 1951. gada martā.[64][65]. Pirms tam 1947. un 1948. gadā Mehiko darbojās tikai izmēģinājuma trolejbusu līnija. Šobrīd Mehiko ir 17 trolejbusu līnijas.

Savukārt, trolejbusu satiksmi Gvadalaharā atklāja 1976. gada 15. decembri. Interesanti ir tas, ka līdz 1977. gada janvārim Gvadalaharā trolejbusu satiksmes izmantošana bija ierobezota.[66] Nevienā Meksikas pilsētā trolejbusu satiksme vēl nav tikusi likvidēta.

Lielākās trolejbusu satiksmes sistēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visvairāk trolejbusu kursē Krievijas galvaspilsētā Maskavā. Tur apmēram 100 trolejbusu līnijās kopā brauc aptuveni 1600 trolejbusi. Trolejbusu maršrutu kopgarums Maskavā ir aptuveni 1300 km (2007. gada dati). Tā ir lielākā trolejbusu satiksmes sistēma Eiropā un pasaulē. Otrajā vietā ierindojas Baltkrievijas galvaspilsēta Minska, tajā 68 līnijās kopā brauc 1050 trolejbusi (2007. gada dati), bet trešajā vietā ierindojas Ķīnas galvaspilsēta Pekina (lielākā trolejbusu satiksmes sistēma Āzijā), tajā 15 līnijās kopā brauc aptuveni 800 trolejbusu (2008. gada dati). Tai seko Krievijas pilsēta Sanktpēterburga (41 līnija, 735 trolejbusi, tā ir trešā lielākā trolejbusu satiksmes sistēma Eiropā, maršrutu kopgarums sasniedz 695 km) (2006./2007. gada dati).

Eiropas Savienības teritorijā pirmajā vietā ierindojas Atēnu-Pirejas trolejbusu satiksmes sistēma Grieķijā, bet otro vietu ieņem Latvijas galvaspilsēta Rīga (20 līnijas, 346 trolejbusi, maršrutu kopgarums sasniedz 169 km[67]). Savukārt, trešajā vietā ierindojas Lietuvas galvaspilsēta Viļņa (20 līnijas, 322 trolejbusi) (2010. gada dati).

Lielākā trolejbusu satiksmes sistēma Amerikā atrodas Meksikas galvaspilsētā Mehiko, tajā 17 trolejbusu līnijās kopā brauc 405 trolejbusi un līniju kopgarums sasniedz 454 kilometrus (2007. gada dati).

Āzijā, aiz Pekinas, otra lielākā trolejbusu satiksmes sistēma atrodas Krievijas pilsētā Novosibirskā, tajā 28 līnijās kopā brauc 338 trolejbusi un līniju kopgarums sasniedz 280 kilometrus (1999. gada dati). Tai seko Ķīnas pilsēta Šanhaja (15 līnijas, 275 trolejbusi) (2008. gada dati).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Informationen zum geplanten Trolleybusbetrieb in Addis Abeba (vācu val.). trolleymotion.com (16.06.2008).
  2. Hookham, Mark (2010. gada 22. marts). "Leeds trolleybus gets go-ahead" (angļu val.). Yorkshire Evening Post. Atjaunināts: 05.04.2010.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Joyce, J.; King, J. S.; and Newman, A. G. (1986). British Trolleybus Systems. London: Ian Allan Publishing. ISBN 0-7110-1647-X.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 4,9 Murray, Alan (2000). World Trolleybus Encyclopaedia. Yateley, Hampshire, UK: Trolleybooks. ISBN 0-904235-18-1.
  5. Martin Bauer. Diskussion um eine Wiedereinführung von O-Bussen in Graz (vācu val.). Atjaunināts: 18.01.2007.
  6. Webb, Mary (ed.) (2007), Jane's Urban Transport Systems 2007-2008. Coulsdon, Surrey (UK): Jane's Information Group. ISBN 978-0-7106-2816-9.
  7. Isgar, Carl. "Farewell to Gent's Trolleybuses". Trolleybus Magazine Nr. 288 (2009. gada novembris - decembris), 126.-131.lpp. National Trolleybus Assn. (UK).
  8. Trolleybus de Seraing (RELSE) (franču val.).
  9. Corteil, A. and Roubinet, J.-M. Le trolleybus de Seraing (1936-1963) (franču val.). Atjaunināts: 11.03.2010.
  10. Jürgen Lehmann (18.12.2007). Grenoble – Keine Wiedereinführung der Trolleybusse (vācu val.). trolleymotion.com.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Webb, Mary (ed.) (2009). Jane's Urban Transport Systems 2009-2010. Coulsdon, Surrey (UK): Jane's Information Group. ISBN 978-0-7106-2903-6.
  12. Trolleybus Magazine Nr. 289, (2010. gada janvāris - februāris), 17. lpp.
  13. Jürgen Lehmann (30.04.2010). Ernst der Lage nicht erkannt (vācu val.). trolleymotion.com.
  14. Jürgen Lehmann (18.05.2009). Bari: Der Wiederaufbau beginnt (vācu val.). trolleymotion.com.
  15. Jürgen Lehmann (05.10.2009). Engels: Die Heimatstadt der ZIU erhielt neue Trolleybusse (vācu val.). trolleymotion.com.
  16. Tarkov, Sergei. "The Solonceni Trolleybus". Trolleybus Magazine Nr. 200, 1995. gada marts - aprīlis
  17. Svenska Spårvägssällskapet English Atlas:Bergen, Norway (no) (angļu val.).
  18. Svenska Spårvägssällskapet English Atlas:Drammen, Norway (no) (angļu val.).
  19. Trolleybus Magazine Nr. 266, (2006. gada marts - aprīlis), 42. lpp.
  20. Johdinautokaupunki Tampere 1948-1976 (somu val.). Finnish Tramway Society (1987). Atjaunināts: 29.08.2008.
  21. Helsingin Johdinautot (somu val.). Finnish Tramway Society. Atjaunināts: 29.08.2008.
  22. HKL Trolleybuses 604 - 608 (somu/angļu val.). Finnish Tramway Society. Atjaunināts: 29.08.2008.
  23. HKL Trolleybuses 624 - 626 (somu/angļu val.). Finnish Tramway Society. Atjaunināts: 29.08.2008.
  24. HKL Trolleybus 1 (somu/angļu val.). Finnish Tramway Society. Atjaunināts: 29.08.2008.
  25. Juha Salonen an Markku Karumo (22.04.2009). HKL harkitsee johdinautoja ydinkeskustan liikenteeseen (somu val.). Helsingin Sanomat. Atjaunināts: 17.08.2010.
  26. Castellón-de-la-Plata (sic) Trolleybus Photos (angļu val.). Atjaunināts: 04.12.2010.
  27. Haseldine, Peter. "Trolleybuses Return to Spain". Trolleybus Magazine Nr. 281 (2008. gada septembris-oktobris), 98. lpp.
  28. Angela Holtkamp (07.07.2008). A First in Spain: Optiguide for Castellon’s Trolleybus Line (angļu val.). Siemens, via The Innovations Report. Atjaunināts: 04.12.2010.
  29. Patton, Brian (2004). Double-Deck Trolleybuses of the World, beyond the British Isles, 80. lpp. Sutherland (UK): Adam Gordon. ISBN 1-874422-50-8.
  30. Dagmar Jenny. Basler Verkehrsbetriebe: Adieu Trolleybus, Medienmitteilung vom 23. Juni 2008 (vācu val.). Atjaunināts: 23.06.2008.
  31. Makewell, Roy. "Trolleybuses Over the Yaila Mountains". Trolleybus Magazine Nr. 193 (1994. gada janvāris-februāris), 2.-16. lpp. National Trolleybus Assn. (UK).
  32. Neue O-Bus-Flotte in Eberswalde vom Hersteller Solaris Bus & Coach (vācu val.).
  33. Jürgen Lehmann (15.09.2008). Umweltschutz für Leipzig (vācu val.). trolleymotion.com.
  34. Neue Debatte über Strom-Busse für die Stadt Cottbus (vācu val.). Lausitzer Rundschau. Atjaunināts: 02.04.2009.
  35. Fahrleitungsanlagen und technische Einrichtungen im Esslinger Obus-Netz (vācu val.).
  36. Brown, Terry. "Trolleybuses in Sweden, Once Again". Trolleybus Magazine Nr. 253, (2004. gada janvāris-februāris), 14. lpp.
  37. Czech consortium to rebuild Kabul trolleybus network (angļu val.). Agence France-Presse (08.11.2003).
  38. Trolleybus Magazine Nr. 254, (2004. gada marts-aprīlis), 42. lpp. ISSN 0266-7452.
  39. Столица Грузии отказалась от трамваев и троллейбусов (krievu val.). ЛІГА.Новости.
  40. BEST Landmarks (angļu val.). BEST Undertaking (1962). Atjaunināts: 02.12.2009.
  41. 41,0 41,1 41,2 原口隆行 Haraguchi, Takayuki. 2000. 日本の路面電車 III (廃止路線西日本編) Nippon no romendensha III (Haishi Rosen Nishi-Nippon-hen) (JTB Can Books series). Tokyo: Japan Travel Bureau.
  42. Jürgen Lehmann (06.04.2009). Astana: Hauptstadt ohne elektrischen Verkehr (vācu val.). trolleymotion.net.
  43. 43,0 43,1 Trolleybus Magazine Nr. 273, (2007. gada maijs-jūnijs), 66. lpp.
  44. D. Budach (13.07.2009). Shanghai: Verschiedene elektrische Betriebsformen (vācu val.). trolleymotion.net.
  45. Jürgen Lehmann (02.02.2009). U-Bahn-Bau verdrängt Trolleybus (vācu val.). trolleymotion.net.
  46. Jürgen Lehmann (28.07.2008). Neue Trolleybusse für Ulaanbaatar (vācu val.). trolleymotion.net.
  47. Feasibility Report (angļu val.). Winrock International. (2004).
  48. Trolleybus Magazine Nr. 290, (2010. gada marts-aprīlis), 42. lpp.
  49. Trolleybus Magazine Nr. 292, (2010. gada jūlijs-augusts), 93. lpp.
  50. Viseon gets order for electric bus system in Saudi Arabia (angļu val.). Viseon Bus GmbH (03.2010). Atjaunināts: 19.09.2010.
  51. Istanbul transport history (angļu val.). IETT.
  52. Trolleybuses to shortly start service in metropolis (angļu val.). Ethiopian News Agency. Atjaunināts: 29.04.2009.
  53. Trolejbusi Santjago (1991 - 1994) tramz.com angļu: {{{1}}}
  54. Webb, M. (2009). Jane's Urban Transport Systems 2009-2010. Londona: Jane's Information Group. 65-66. lpp.
  55. Trolleybus Magazine (2008. gada septembris-oktobris). National Trolleybus Association, 281 nr, 110. lpp.
  56. Morrison, A. (2011). The Trolleybuses of Latin America in 2011 tramz.com angļu: {{{1}}}
  57. Duran, M. (2003). Valparaíso acumula reconocimiento: Ahora trolebuses son monumento nacional El Mercurio spāņu: {{{1}}}
  58. Quince troles porteños son monumentos históricos La Estrella spāņu: {{{1}}}
  59. Evans, M. (29.05.2007). Chile's Bachelet: The trolleys can't stop running in Valparaíso The Valparaíso Times
  60. Kļūda atsaucē: Invalid <ref> tag; no text was provided for refs named merc-20may2007
  61. Webb, M. (2003). Jane's Urban Transport Systems 2003-2004. Londona: Jane's Information Group. 87. lpp.
  62. Trolleybus Magazine Nr. 275, (2007. gada septembris-oktobris), 119. lpp.
  63. Trolleybus Magazine Nr. 272, (2007. gada marts-aprīlis), 47. lpp.
  64. Trolleybus Magazine Nr. 235, (2001. gada janvāris-februāris)
  65. Allen Morrison. Latin American Trolleybus Installations (angļu val.). Atjaunināts: 15.02.2009.
  66. Trolleybus Magazine Nr. 95, (1977. gada jūlijs).
  67. Sabiedriskais transports, rdsd.lv