Tvaika dzinējs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tvaika dzinējs

Tvaika dzinējs ir ārdedzes dzinējs, kas par darba vielu izmanto ūdens tvaiku. Tos iedala tvaika mašīnās (virzuļdzinēji) un tvaika turbīnās. Parasti ar jēdzienu tvaika dzinējs saprot tvaika mašīnu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pirmo vienkāršo tvaika dzinēju izgudroja grieķu zinātnieks Hērons 1. gs., bet pēc būtības tā bija rotaļlieta;
  • 1712. gadā angļu inženieris Tomass Severijs uzbūvēja pirmo īsto tvaika dzinēju. Tā bija liela tvaika mašīna, ko izmantoja ūdens izsūknēšanai no šahtām;
  • 1769. gadā angļu inženieris Džeimss Vats būtiski uzlaboja tvaika dzinēju.

Tvaika dzinēja izgudrošana ievērojami atviegloja cilvēku dzīvi, paātrinot rūpniecības un transporta attīstību.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tvaika mašīna sastāv no tvaika katla (kuru kurina), cilindra ar virzuli un kloķvārpstu, un caurulēm, svirām un vārstiem, kas tvaiku no tvaika katla ievada cilindrā. Tā kā kurināmā sadegšana notiek katla kurtuvē (ārpus tvaika mašīnas cilindra), to sauc par ārdedzes dzinēju. Tvaika katla kurināšanai ir iespējams lietot jebkādu degvielu, bet siltuma zudumi pārvadot tvaiku no katla uz cilindru un it īpaši, izlietoto tvaiku izlaižot atmosfērā, samazina lietderības koeficientu. Zemā lietderības koeficienta dēļ, tvaika mašīnas mūsdienās vairs tikpat kā nelieto.

Tvaika turbīnām (īpaši, ja izlietoto tvaiku lieto kaut kur citur) ir iespējams lielāks lietderības koeficients. Mūsdienās tvaika turbīnas saražo apmēram 85% pasaules elektrības (tās lietot visās termoelektrostacijās un atomelektrostacijās).