Ungāri

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ungāri
(Magyarok)
Famous Hungarians.jpg
Visi iedzīvotāji
apmēram 13,2—14,5 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Ungārijas kaimiņi apm. 2,2 miljoni
Karogs: Rumānija Rumānija 1 227 623  (2011)[1]
Karogs: Slovākija Slovākija 458 467  (2011)[2]
Karogs: Serbija Serbija 253 899   (2011)[3]
Karogs: Ukraina Ukraina 156 566  (2001)[4]
Karogs: Austrija Austrija 40 583  (2001)[5]
Karogs: Horvātija Horvātija 16 595  (2001)[6]
Karogs: Slovēnija Slovēnija 6243  (2002)[7]
Pārējā Eiropa apm. 0,3–0,5 miljoni
Karogs: Vācija Vācija 120 000  (2004)[8]
Karogs: Francija Francija 100 000—200 000  (2004)[8]
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 80 135  (2001)
Karogs: Zviedrija Zviedrija 40 000–70 000
Karogs: Čehija Čehija 14 672  (2001)[9]
Karogs: Īrija Īrija 8034  (2011)[10]
Karogs: Turcija Turcija 6800  (2001)[11]
Karogs: Krievija Krievija 3768  (2002)[12]
Karogs: Maķedonija Maķedonija 2003  (2002)[13]
Ziemeļamerika apm. 1,9 miljoni
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 1 563 081  (2006)[11]
Karogs: Puertoriko Puertoriko 1050
Karogs: Kanāda Kanāda 315 510  (2006)[14]
Dienvidamerika 0,15–0,2 miljoni
Karogs: Brazīlija Brazīlija 80 000[15]
Karogs: Čīle Čīle 50 000[16]
Karogs: Argentīna Argentīna 40 000–50 000[17]
Okeānija  (AUS / NZL) 70 000[11]
Karogs: Austrālija Austrālija 67 616[18]
Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande 1476
Āzija apm. 10 000
Karogs: Taizeme Taizeme 3029
Karogs: Filipīnas Filipīnas 1114
Valodas
ungāru

Ungāri jeb maģāri (ungāru: magyarok) ir Ungārijas valsts nācija, lielākā skaitā mīt arī citās Centrāleiropas valstīs bijušās Austroungārijas teritorijā. Kopējais skaits pasaulē apmēram 14 miljoni.

Izcelsme un valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ungāri cēlušies no vairākām Āzijas cilmes nomadu tautām, kas pirmā gadu tūkstoša beigās iebruka Centrāleiropā. Ungāru invāzija daļēji izskaidrojama ar sava veida ķēdes reakciju, ko izraisīja pečeņegu iebrukums viņu apdzīvotajās teritorijās tagadējas Ukrainas dienvidos un austrumos. Ungāri bija spiesti migrēt rietumu virzienā, tie šķērsoja Karpatus un tad tie arī nonāca Panonijas līdzenumā.

Ungāru valoda pieder pie somugru valodas grupas. Šo grupu uzskata par plašākas kopas - Urāliešu valodu saimes atzaru. Ugru valodu grupu pārstāv ungāru (maģāru) valoda Ungārijā un tās dialekti, kā arī hantu un mansu valodas, Obas upes baseinā Sibīrijā. Cits urāliešu valodu grupas atzars ir samojedu valodu apakšgrupa, kas sastopama Eiropas un Sibīrijas ziemeļu daļā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ungāru ierašanās pāri Karpatu kalniem 895. gadā (fragments no panorāmas gleznas, 1895)

Pēc apmešanās Panonijas līdzenumā apmēram sešdesmit gadus (895-955) ungāri nepārtraukti uzbruka Karolingu impērijas zemēm. Pirms tam šajā reģionā jau bija pabijuši citi nomadu klejotāji - huņņi, avāri un morāvi (slāvu cilts). Laiku pa laikam Panoniju tur iebrukušajiem stepju klejotājiem atņēma ģermāņi vai franki. Arī pirms ungāru ierašanās apmēram gadsimtu to kontrolēja franku karaļvalsts. Pēc Panonijas pakļaušanas ungāri sava leģendārā valdnieka un karavadoņa Irpida (869-907) vadībā sagrāba arī Morāviju un iebruka Apenīnu pussalā un Burgundijā. Iekarojot un pakļaujot Morāviju, ungāri ieguva sava veida centrālo placdarmu, no kura bija ērti uzbrukt apkārtējām zemēm — Bohēmijai, Polijai, Horvātijai, Serbijai, Austrijai un lielai daļai Vācijas teritoriju. Pateicoties šai ģeogrāfiskajai priekšrocībai un savām visai agresīvajām aktivitātēm ungāri būtiski ietekmēja visa Donavas baseina ģeopolitiskās struktūras veidošanos. Tā, viņi norobežoja slāvus Centrāleiropas ziemeļos no slāviem dienvidos, veicinot visai atšķirīgus to tālākās vēsturiskās attīstības ceļus.

Ungāru agresija piespieda vāciešus nostiprināt Ostmarkas reģionu ("Austrumu pierobežu"), ar cietokšņiem un citām aizsardzības būvēm, ko savā laikā bija iesācis vēl franku karalis Kārlis Lielais lai aizsargātos no avāriem. Vācu karalis Otto I tai piešķīra markgrāfistes statusu, līdz ar to padarot to par politisku veidojumu, kas vēlāk sāka saukties par Österreich (Austriju). Šajā Austrumu pierobežā, Ostmarkā, tika veicināta arī vācu kolonistu ieceļošana, lai pēc iespējas vairāk to nostiprinātu ar draudzīgu iedzīvotāju atbalstu. Ostmarkas robeža pakāpeniski tika virzīta arvien tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, līdz tā 11. gadsimtā sasniedza mūsdienu Morāviju Čehijā.

955. gadā viņus pie Lēčfeldas (apmēram 20 kilometrus no mūsdienu Augsburgas) sakāva austrumfranku karalis Otto I (912-973). Šī bija viena no slavenākajām viduslaiku kaujām, kas gandrīz bez pārtraukuma turpinājās trīs dienas. Lielākā daļa ungāru karapulku šajā kaujā tika iznīcināti. Pēc šīs sakāves ungāri pievērsās kristīgajai ticībai un pakāpeniski pārņēma Rietumu kultūru. Zīmīgi, ka Lēčfeldas kaujas beigās uzvaras apreibinātie vācu karapulki Saksijas karali Otto I pasludināja par savu imperatoru (oficiāli par imperatoru viņš tika kronēts Romā 962. gadā).

Ungāru skaita izmaiņas Latvijā (1897-2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deklarētā tautība 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
ungāri 64 nez. 50 74 49 68 164 219 347 290 225

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]