Ungāri

Ungāri (Magyarok)
Svētais Stefans I Matiass Korvins Gābors Betlens Bēla Bartoks Tivadars Kostka Čontvāri Jānošs Bojaji Lorānds Etvešs Jožefs Etvešs
Visi iedzīvotāji
aptuveni 15.0 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Ungārija 9,967,921 (2001) Rumānija 1,431,807 (2002) ASV 1,398,724 (2000) Slovākija 520,528 (2001) Serbija 293,299 (2002) Izraēla 200,000 līdz 250,000 Kanāda 267,255 (2001) Austrumeiropa 260,000 līdz 270,000 Krievija 76,500 (2002) Ukraina 156,600 (2001) Vācija 120,000 (2004) Lielbritānija 80,135 (2001) Horvātija 16,595 (2001) Slovēnija 6,243 (2001) Bosnija un Hercegovina 3,328 (2006) Dienvidamerika 70,000 līdz 160,000 Brazīlija 150,000 Okeānija (AUS / NZ) 62,000 Austrālija 40,583 (2001) Āzija 30,000 Turcija 6,800 (2001) Āfrika 10,000
Valoda(s)
ungāru
Reliģija(s)
54.5% Romas katoļi 19.4% protestanti 1 līdz 2% jūdi 25.4% patstāvīgi, agnostiķi, ateisti

Ungāri vai maģāri (ungāru: magyarok) ir pēdējā no Centrālās Āzijas nomadu tautām, kura pirmā gadu tūkstoša laikā iebruka Eiropā. Ungāri pieder pie somugru valodas grupas. Šo grupu uzskata par plašākas kopas - Urāliešu valodu saimes atzaru. Šajā valodu grupā mūsdienās runā apmēram 25 miljoni cilvēku dažādās Eiropas valstīs un novados - Skandināvijā, Austrumeiropā, Āzijas ziemeļrietumu daļā.

Somugru valodas

Cits somugru valodu grupas atzars ir samojedu valodu apakšgrupa, kas sastopama Sibīrijas ziemeļrietumu daļā. Savukārt, somugru atzars sadalāms divās mazākās kopās - somu un ugru. Somu kopa satur somu un igauņu valodu, kā arī karēļu, līvu, votu, vepsu (dzīvo pie Oņegas ezera Krievijā), mariešu, mokša mordviešu un erza mordviešu, udmurtu, zirjānu, permiešu, sāmu valodu. Ugru valodu grupu pārstāv ungāru (maģāru) valoda Ungārijā un tās dialekti, kuros runā ungāri, kas dzīvo citās kaimiņvalstīs, kā arī hanti un mansi, kas apdzīvo Obas upes ieleju.

Vēsture

• Apmēram sešdesmit gadu laikā (895-955.g.) ungāri nepārtraukti uzbruka un terorizēja Karolingu impēriju, it īpaši Panonijā. Pirms tam šajā reģionā jau bija pabijuši citi nomadu klejotāji - huņņi, avāri un morāvi (slāvu cilts). Laiku pa laikam Panoniju tur iebrukušajiem stepju klejotājiem atņēma ģermāņi vai franki. Arī pirms ungāru ierašanās apmēram gadsimtu to kontrolēja franku karaļvalsts. Pēc Panonijas pakļaušanas ungāri, sava leģendārā valdnieka un karavadoņa Irpida (869.-907.g.) vadībā, sagrāba arī Morāviju un iebruka Apenīnu pussalā un Burgundijā.

• Ungāru invāzija daļēji izskaidrojama ar sava veida ķēdes reakciju, kurā tie bija iekļuvuši. Proti, 9. gs. pečeņegi, apvienojušies ar bulgāriem, iebruka ungāru teritorijās. Zem pārspēka spiediena ungāri bija spiesti migrēt rietumu virzienā, tie šķērsoja Karpatus un tad tie arī nonāca Panonijas līdzenumā.

• Ungāri tiranizēja Centrāleiropu, kamēr 955.g. viņus pie Lēčfeldas (apmēram 20 kilometrus no mūsdienu Augsburgas) sakāva vācu karapulki, kurus vadīja austrumfranku (vāciešu) karalis Otto I (912-973). Šī bija viena no slavenākajām viduslaiku kaujām, kas gandrīz bez pārtraukuma turpinājās trīs dienas. Lielākā daļa ungāru karapulku šajā kaujā tika iznīcināti. Pēc šīs sakāves ungāri nomierinājās, pievērsās kristīgajai ticībai un pakāpeniski pārņēma Rietumu kultūru, uz visiem laikiem apmetoties Panonijas līdzenumā.

• Ungāri izrādījās par vienu no galvenajiem mūsdienu Centrāleiropas ģeopolitisko ainavu veidojošiem faktoriem. Viens no ungāru invāzijas pirmajiem upuriem Centrāleiropā bija Morāvija — mūsdienu Čehijas reģions. To apdzīvoja slāvu tauta — morāvi. Iekarojot un pakļaujot Morāviju, ungāri ieguva sava veida centrālo placdarmu, no kura bija ērti uzbrukt apkārtējām zemēm — Bohēmijai, Polijai, Horvātijai, Serbijai, Austrijai un lielai daļai Vācijas teritoriju. Pateicoties šai ģeogrāfiskajai priekšrocībai un savām visai agresīvajām aktivitātēm ungāri būtiski ietekmēja visa Donavas baseina ģeopolitiskās struktūras veidošanos. Tā, viņi norobežoja slāvus Centrāleiropas ziemeļos no slāviem dienvidos, veicinot visai atšķirīgus to tālākās vēsturiskās attīstības ceļus.

• No otras puses ungāru agresija piespieda vāciešus nostiprināt Ostmarkas reģionu, citiem vārdiem, Austrumu pierobežu, ar cietokšņiem un citām aizsardzības būvēm, ko savā laikā bija iesācis vēl franku karalis Kārlis Lielais lai aizsargātos no avāriem. Pēc ungāru sakāves vācu karalis Otto I šai zemei piešķīra markgrāfistes statusu, līdz ar to padarot to par politisku veidojumu, kas vēlāk sāka saukties par Österreich (Austriju). Šajā Austrumu pierobežā, Ostmarkā, tika veicināta arī vācu kolonistu ieceļošana, lai pēc iespējas vairāk to nostiprinātu ar draudzīgu iedzīvotāju atbalstu. Ostmarkas robeža pakāpeniski tika virzīta arvien tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, līdz tā 11. gadsimtā sasniedza mūsdienu Morāviju Čehijā.

• Vēl nozīmīgāk varbūt vēl ir tas, ka nepieciešamība darīt galu maģāru postošajiem sirojumiem piespieda vācu zemes apvienoties kopīgā cīņā pret tiem. Zīmīgi, ka Lēčfeldas kaujas beigās uzvaras apreibinātie vācu karapulki Saksijas karali Otto I pasludināja par savu imperatoru (oficiāli par imperatoru viņš tika kronēts Romā 962. gadā). Citādi tas, iekšējo intrigu un ķīviņu dēļ, iespējams, nebūtu noticis.

Ungāru skaita izmaiņas Latvijā (1897-2011)

Deklarētā tautība	1897	1920	1925	1930	1935	1959	1970	1979	1989	2000	2011
ungāri	64	nez.	50	74	49	68	164	219	347	290	225

Skatīt arī

• Ungārija
• ungāru valoda
• urāliešu valodas

• 
• 
• 
•