Uzbrukums Rīgas Policijas pārvaldei

Vikipēdijas lapa
Rīgas Policijas pārvaldes ēka Teātra un Kārļa ielas stūrī.

Uzbrukums Rīgas Policijas pārvaldei jeb uzbrukums slepenpolicijai bija LSDSP kaujinieku grupas operācija 1905. gada revolūcijas laikā 1906. gada 17. janvārī, lai atbrīvotu apcietinātos biedrus. Atbrīvošana stipri apsargātajā policijas pārvaldes ēkā noritēja bez kļūmēm, stingri pēc iecerētā plāna. Vēstures materiālos šī operācija tika nosaukta par uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai, kaut gan faktiski namā, kur risinājās notikumi, atradās Rīgas policijas pārvalde.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1906. gada 13. janvārī policija veica provokatorisku kratīšanu ēdienveikalā "Austra" Dzirnavu ielā 82, kur atrada Brauniņa sistēmas revolveri, somu dunci un proklamācijas. Apcietināja Jāni Luteru, kas slēpās ar tirgotāja Ādolfa Karlsona vārdu un vēl trīs kaujinieku organizācijas biedrus, kurus atpazina provokators Ziediņš. Apcietinātos aizveda uz Rīgas policijas pārvaldes ēku. 14. janvārī kaujinieku sanāksmē nolēma ar strauju un rūpīgi izplānotu uzbrukumu atbrīvot apcietinātos. Grupas dalībniece Austra Dreifogele uzdevās par apcietinātā J.Lutera līgavu, aiznesa viņam divus sviestmaizēs noslēptus revolverus.[1]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukumu Rīgas Policijas pārvaldes ēkai īstenoja 14 kaujinieku grupa, starp kuriem bija Jēkabs Dubelšteins (segvārds "Jēpis", 1884—1907), Jānis Čoke (segvārds "Brašais", 1878—1910), Kristaps Salniņš (segvārds "Griška", 1885—1939), Ģederts Eliass (segvārds "Straume", 1887—1975), Rūdolfs Dēliņš (segvārds "Čoms", 1883—1906), J. Kulpe (1888—1938) un A. Kalniņa (1876—1960). 17. janvāra rītā Dubelšteins, Dēliņš, Eliass un Čoke iegāja policijas pārvaldes ēkā, pārējie piesedza uzbrucējus uz ielas. Ēkas iekšpusē tika nogalināts vismaz viens apsardzes kareivis un ievainoti vairāki policijas darbinieki.

Operācija notika gan no ārpuses, gan arī ar pašu apcietināto līdzdalību. Tika atbrīvoti apcietinātie kaujinieki J. Luters, T. Kalniņš, K. Dūmnieks, P. Krastiņš, M. Grundbergs un J. Paegle (Vāvers). Apcietināto atbrīvošanas operācija bija paveikta tik pārdomāti un ātri, ka tuvumā esošās karaspēka vienības nepaguva uzbrucējus aizkavēt.[2]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Rīgas policijas pārvaldes atbrīvotais J.Luters (Bobis) kopā ar kaujiniekiem J.Dubelšteinu, A.Buševicu (1878-1942), J.Žākli, brāļiem Čokēm u.c. iesaistījās Krievijas Valsts bankas Helsingforsas nodaļas "ekspropriācijas operācijas" sagatavošanā un izpildīšanā 1906. gada 13. februārī. Akcijas laikā no bankas kases izņēma vairāk nekā 150 000 rubļu. Galvenie notikumu izpildītāji bija iesaistīti nelegālās naudas operācijās ārzemēs, kurās bija iesaistīti augstākie boļševiku partijas vadītāji, vairākus vēlāk apsūdzēja "kontrrevolucionāras latviešu organizācijas veidošanā" un nogalināja NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz pat 1960. gadiem tālaika notikumi tika noklusēti. Līdz 1970. gadu sākumam rakstnieks Alberts Bels pēc arhīvos pieejamajiem dokumentiem apkopoja informāciju par 1906. gada pārdrošo uzbrukumu Policijas pārvaldei. Par kaujiniekiem nebija saglabājušās gandrīz nekādas ziņas, jo, kā A.Bels vēlāk sacīja — mūsdienās tas laiks ir kā sudraba migliņā tīts, notikumi jāpētī gluži kā zvaigznes ar teleskopu Visumā, jo revolucionāri savas privātās attiecības un dzīvi neafišēja. Taču šie jaunieši bija izglītoti un fanātiski cilvēki, kas dega par savu ideju. Tā laika notikumi pierādīja, ka latvieši ir stipra nācija, kas pārliecinoši pieteica sevi kā politisku spēku.[1] Pētījumu rezultātā tapa romāns "Saucēja balss", kas iznāca žurnālā "Zvaigzne" turpinājumos 1972. gadā un kā atsevišķā grāmatā 1973. gadā.

1974. gadā režisors Oļģerts Dunkers Rīgas Kinostudijā uzņēma mākslas filmu "Uzbrukums slepenpolicijai", kurā Jāni Luteru (Bobi) tēloja Ģirts Jakovļevs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Austra pret slepenpoliciju Tekla Šaitere. "Diena", 2008. gada 29. marts
  2. Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata.-R.: Avots, 1980. — 1.sēj. — 2.daļa. — 70.lpp.