Uzliesmojuma slāpētājs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sig 550 uzliesmojuma slāpētāja tuvplāns

Uzliesmojuma slāpētājs, zināms arī kā uzliesmojuma slēpējs, uzliesmojuma sargs, uzliesmojuma likvidētājs, vai uzliesmojuma konuss ir ierīce, kas piestiprināta pie šautenes vai cita ieroča (parasti rokās turama) un kura novada izejošās karstās gāzes no stobra tievgaļa. Tas samazina spožā stobra tievgaļa uzliesmojuma redzamību, kas iedarbojas uz šāvēju vai citu indivīdu. Tomēr tas ir nepareizs priekšstats, ka uzliesmojuma slāpētāja funkcija ir noslēpt uzliesmojumu no ienaidnieka — tā gluži nav. Tie ir izstrādāti tam, lai, lietojot ieročus naktī, lietotājiem netiktu traucēta to nakts redzamība. Pat dienā uzliesmojums mērķi padara neskaidru. Tas var būt izgatavots no alumīnija un būt 15 cm garš. M16 šautenes putnu būra slēpējs, piemēram, novada karstās gāzes tā, lai tās neietu taisni augšup.

Tipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divi izplatītākie uzliesmojuma slāpētāja tipi ir pīļknābja un putnu būra slāpētāji. Pīļknābja uzliesmojuma slāpētājiem ir augšējie un apakšējie „žuburi” un tas novada gāzes uz malām. Agrajiem MK 43 un dažiem agrajiem M16 modeļiem bija šāds tips. Viens trūkums ir, ka žuburi var aiz kaut kā aizķerties. Putnu būra tipiem arī ir žuburi, bet viņiem priekšā ir arī gredzens, lai novērstu dažādu šķēršļu aizķeršanos žuburos. Vēl viens uzliesmojuma slāpētāja tips ir uzliesmojuma regulators, tāds kāds lietots, piemēram, uz dažiem XM177 modeļiem. Konusa formas slēpēja piemērs ir sastopams uz Bren ložmetēja.

Nepieciešamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agro šauteņu izstrādājumi 19.gs. sliecās būt ar gariem stobriem, kas deva lodēm precizitāti mūsdienu uztverē ļoti tālos attālumos, iespējams, 914 m. Garu stobru blakusefekts ir tas, ka šaujampulveris ir pilnīgi izdedzis jau pirms lode atstāj stobru. Tomēr, ja tas pats ierocis tika „apgriezts”, kā bija pierasts kavalērijā un džungļu kauju gadījumos, lode bieži vien izgāja no stobra pirms šaujampulveris bija pilnīgi izdedzis. Šajā gadījumā nesadegušais pulveris turpināja degt gaisā, izlādējot gaišu uzliesmojumu.

Kad līdz ar dažādu triecienšauteņu ieviešanu stobru garumi ievērojami samazinājās, šis uzliesmojums kļuva par nopietnu problēmu. Sākotnēji limitēti „speciālo uzdevumu” lomām, tagad tika paredzēts, ka visi kājnieku ieroči būs ar īsiem stobriem ar šādu problēmu, un tādējādi būs ierobežoti izmantošanai nakts kaujās. Uzliesmojuma slāpētāji kļuva pierasti 2. pasaules kara beigu un vēlāku triecienšauteņu izstrādājumos, un mūsdienās uz šādiem ieročiem tie ir gandrīz vispārēji.

Uzliesmojuma slāpētājs sānskatā

Lietderīgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti tiek uzskatīts, ka tie tiek izmantoti militārajās šautenēs, lai samazinātu savu redzamību ienaidniekam, bet tādas ierīces izmērs, kas naktī ļautu pilnībā apslēpt ienaidniekam stobra tievgaļa uzliesmojumu, būtu pārmērīgi liels. Militārie uzliesmojuma slāpētāji ir izstrādāti, lai, samazinot stobra tievgaļa uzliesmojumu, tiktu pasargāta šāvēju nakts redzamība, parasti novadot nokaitētās gāzes uz malām, prom no šāvēja redzamības līnijas. Militārie spēki, kas piedalās nakts kaujās, vēl joprojām ir diezgan redzami, un viņiem pēc šaušanas ir ātri jākustas, lai izvairītos no atbildes šāvieniem.

Pulvera daudzuma ierobežošana, kas stobrā var izdegt, ir viens iespējamais risinājumus, bet atšķirības starp īpatnējām patronām nozīmē, ka vienām pulvera vienmēr būs par daudz, un mazāka pulvera deva dod arī mazāku lādiņa ātrumu. Stobra purna uzliesmojums vēl var tikt kontrolēts ar ātrāk degošu šaujampulveri, tādējādi, laikā, kad dzinējmateriāla gāzes izies no stobra, tās jau būs sākušas atdzist. Ātrāk degošs pulveris tomēr rada mazāku lādiņa ātrumu, kas samazina gan ieroča precizitāti, gan nāvīgumu.

Uzliesmojuma slāpētāji samazina un dažos gadījumos pat novērš uzliesmojumu, strauji izplešot un atdzesējot gāzes, kad tās iziet no stobra tievgaļa. Lai gan kopumā degošā šaujampulvera daudzums paliek neizmainīts, blīvums un temperatūra tiek ievērojami samazināti, tāpat kā uzliesmojuma spožums.

Dizains[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek izmantoti dažādu dizainu uzliesmojuma slāpētāji. Vienkāršākais ir stobra galā piestiprināts konuss, kas tika izmantots 2. pasaules kara beigu džungļu kaujās pie Lee-Enfield No. 5 varianta, iecerēts izmantošanai Klusajā okeānā. Modernāki risinājumi sliecas izmantot „grozu” ar tajā izgrieztām vairākām spraugām vai caurumiem, kā redzēts uz M16 un citiem maza stobra kanāla ieročiem. Konusa formas uzliesmojuma likvidētāji ir sastopami arī uz Bren vieglā ložmetēja un uz citiem rotējošā platformā nostiprinātiem Lielbritānijas 2. pasaules kara bumbvedēju aviācijas ložmetējiem, kas tika izmantoti galvenokārt naktī.

Uzliesmojuma slēpēji bieži tiek izmantoti kā stobra tievgaļa bremzes, bez tam simetriski izgriežot spraugas slēpēja augšpusē, bet ne apakšpusē, kas tad nodrošina lejupejošu spēku, kad gāzes iziet uz augšu, tādējādi samazinot stobra tievgaļa celšanos, kā arī putekļu sacelšanos.

Legalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzliesmojuma slāpētāji un stobra uzvāžņi tika uzskatīti par militārām pazīmēm un bija Federāli definēto pazīmju sarakstā, kur paredzētās diezgan pazīmes bija klātesošas pusautomātiskajai šautenei, kura tad bija definēta kā nelegāla, ja tā tika izgatavota pēc Federālā triecienieroču aizlieguma stāšanās spēkā — 1994. Stobra bremzes, no otras puses, BATF tika noteiktas „legālas”. Praktiski tas nozīmēja, ka stobra bremzēm bija jābūt sertificētām no BATF, lai pasargātu galapatērētājus no nejaušas likuma pārkāpšanas un ierīces uzstādīšanas, kas vēlāk likumīgi tiktu atdzīta par vairāk uzliesmojuma slāpētāju nekā stobra bremzi, pat ja tā būtu pārdota kā stobra bremze, ja BATF nejaušo uzliesmojuma slāpēšanu uzskatītu par „zīmīgu”. Valdošie Federālie likumi to atcēla 2004. gadā, un tas vairs nav to darīšana, izņemot tās dažas jomas, kurās specifiskie štatu likumi no tagad bijušā Federālā likuma saglabā zīmīgus noteikumus.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]