Uzvārds

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Uzvārds (meitas uzvārds — sievietes uzvārds pirms laulībām) ir personvārds, kas norāda uz cilvēka piederību noteiktai ģimenei, dzimtai. Kopā ar vārdu individualizē personu.[1]

Pirmie uzvārdi tiek saistīti ar valdniekiem, dižciltīgajiem, kuru dzimtas veidoja dinastijas, namus utml. Vēlākajos laikos līdz ar atteikšanos no dzimtbūšanas, iedzīvotāju skaita pieaugumu, iedzīvotāju mobilitātes palielināšanos un citiem faktoriem uzvārdi izplatījās un nostiprinājās arī citos sabiedrības slāņos.

Rietumu pasaulē lielākoties uzvārds seko aiz personas vārda. Izņēmumus ir, piemēram, ungāri, sāmi, kas liek vārdus apgrieztā secībā, respektīvi, pirmo nosauc uzvārdu un pēc tam vārdu. Ķīnā, Korejā, Japānā un daudzās citās Austrumāzijas valstīs arī lieto apgrieztu secību. Tomēr arī šajos gadījumos pastāv izņēmumi — ungāri komunikācijā ar eiropiešiem parasti lieto vārdu atbilstoši rietumu tradīcijām. Arī japāņi romanizējot savu vārdu maina uzvārdu ar vārdu vietām.

Uzvārdu rašanās ir dažāda. Daļa uzvārdu ir radušies no izcelsmes — pēc tēva vārda, pēc piederības noteiktam klanam, ciltij. Tāpat uzvārdu pamatā nereti ir bijusi nodarbošanās, arods vai dzīves vietas nosaukums (māju, ciema utt). Uzvārda izcelsme var būt arī norāde uz kādām cilvēka individuālajām, fiziskajām īpašībām, kā arī iesaukas. Pastāv arī citi varianti, kā arī sistēmas, kur faktiski nav nostiprināta uzvārda, jo tas mainās atkarībā no vecāku vārdiem, piemēram, tāda sistēma pastāv starp islandiešiem. Uzvārda locīšanas atbilstoši tā nēsātāja dzimtei ir retāk sastopama parādība. Tā rīkojas, piemēram, krievi, grieķi, lietuvieši un arī latvieši.

Līdz dzimtbūšanas atcelšanai uzvārdi bija tikai tiem latviešiem, kas bija pārcēlušies uz dzīvi pilsētās. Uz laukiem dzīvojošajiem parasti lietoja kristīgo vārdu kopā ar māju nosaukumu, piemēram, Plāciņu Mārtiņš. Zemniekiem mantojamus uzvārdus sāka piešķirt 19. gadsimta 20. gados, jo līdz ar zemnieku mobilitātes palielināšanos bija nepieciešams viņus precīzāk identificēt.[2] Mūsdienās Latvijā uzvārdu bērns iegūst no vecākiem. Ierasta prakse ir dot bērnam tēva uzvārdu, tomēr vecākiem nav liegts dot arī mātes uzvārdu. Uzvārdu var mainīt precoties, pieņemot vīra vai sievas uzvārdu, vai vēršoties valsts institūcijās ar lūgumu to mainīt. Uzvārds var būt tikai viens.[3] Latvijā pastāv arī dubultuzvārdi, kad precoties divi uzvārdi tiek salikti kopā, tomēr šādā uzvārdā nedrīkst būt vairāk par diviem uzvārdiem. Turklāt ārzemju uzvārdi netiek rakstīti oriģinālvalodā, bet, izmantojot transkripciju, latviskoti. No Zviedrijas pārņemtā personas kodu sistēma Latvijā ir mazinājusi vārda un uzvārda nozīmi personas identificēšanā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 101. sējums. Rīga: Galvenā Enciklopēdiju redakcija.  186. lpp.
  2. Portāls "Ciltskoks" — Pirmie uzvārdi un to rašanās
  3. Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca, Rīga: Nordik, 1998. g., 279.lpp.