Vācbaltieši

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltvāciešu karogs

Vācbaltieši, vācbalti (vācu: Deutsch-Balten), arī baltvācieši, baltvāci (Baltendeutsche), paši sevi līdz 20. gs. sākumam dēvēja par baltiešiem (die Balten) ir Latvijas un Igaunijas teritorijā ieceļojušo vāciešu, pārvācoto līvu, latviešu un igauņu pēcteči, kas kā autonoma grupa sāka veidoties pēc Baltijas iekļaušanas Krievijas impērijā, un 20. gadsimta pirmajā pusē veidoja monolītu savdabīgā vācu dialektā runājošu etnokultūrgrupu ar savu kultūru un mentalitāti.

Satura rādītājs

Vēsture [izmainīt šo sadaļu]

Vācieši sāka ieceļot Latvijas teritorijā sākot ar 12. gadsimta beigām, izveidojot savas valstis Livonijas konfederācijas ietvaros. Asimilēja daļu no līviem, latviešiem un igauņiem, kas vairāku paaudžu laikā pārņēma vācisko dzīvesveidu un valodu, - un līdz Pirmajam pasaules karam bija valdošais slānis Baltijas iekšpolitikā, ekonomikā un kultūrā (veidoja visu pilsētas kultūrvidi). Daudzi vācbaltieši 18.-19. gadsimtā pārcēlās uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur ieņēma augstus amatus impērijas pārvaldes aparātā. 1871. gadā 74% Krievijas impērijas armijas virsnieku bija vācbaltieši.

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latviju un Igauniju atstāja ap 40 000 vācbaltiešu, no kuriem dzimtenē atgriezās tikai apmēram 10 000.[1] Vācbaltiešu skaits turpināja samazināties arī 20-30. gados. Ja 1914. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvoja 162 tūkstoši, tad 1938. gadā- tikai 85 tūkstoši vācbaltiešu. Tomēr arī starpkaru periodā līdz pat 1939. gadam vācbaltiešiem bija liela loma Latvijas ekonomikā: 1935. gadā no 922 lielajiem rūpniecības uzņēmumiem 15,7% piederēja vāciešiem, tie ražoja 36,7% kopprodukcijas.[2]

Vācbaltiešu pārvietošanas shēma 1939. gadā
Vācbaltiešu nometne Poznaņas apkaimē 1940. gadā
Pārceļotājiem celtais ciems Vartas reģionā 1940. gadā

Otrā pasaules kara priekšvakarā, 1939. gadā, pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas, kas paredzēja Baltijas valstu nonākšanu PSRS interešu sfērā, Ādolfs Hitlers izsludināja vācbaltiešu pārvietošanu (Umsiedlung), kas paredzēja Latvijā un Igaunijā dzīvojošos vāciešus izmitināt uz dzīvi Vācijas kontrolētajā Polijas teritorijas daļā, kuru Vērmahts bija ieņēmis dažus mēnešus agrāk. Tādējādi līdz 1940. gada sākumam no Latvijas izceļoja aptuveni 51 000, bet no Igaunijas - 13 700 vācbaltiešu. Šobrīd lielākā daļa vācbaltiešu dzīvo Vācijā, mentalitātes, valodas un kultūras ziņā vēl joprojām atšķiroties no vāciešiem.

Vācbaltiešu skaita izmaiņas Latvijā (1897-2011) [izmainīt šo sadaļu]

Deklarētā tautība 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
vācieši 137 312 58 097 70 964 69 855 62 144 1 609 5 413 3 299 3 783 3 465 3 042

Ievērojami vācbaltieši [izmainīt šo sadaļu]

Literatūra [izmainīt šo sadaļu]

  • Cerūzis, R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Rīga: LU Akadēmiskais apgads, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9

Atsauces [izmainīt šo sadaļu]

  1. ↑ Michael Garleff. Die Deutschbalten als nationale Minderheit in den unabhaengigen Staaten Estland und Lettland. In Gerd von Pistohlkors (Hg.) Deutsche Geschichte im Osten Europas. Bd. 4, Baltische Laender. Siedler Verlag, Berlin, 1994, S. 492
  2. ↑ Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā 71. lpp.
  3. ↑ Atjaunotajā Vērmanes dārzā atklāj pieminekli Annai Vērmanei

Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]

Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vācbaltieši&oldid=1945735"