Vērmanes dārzs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vērmanes dārzs
Vērmanes dārza karte
Vērmanes dārza karte
Vērmanes dārzs (Rīga)
Vērmanes dārzs
Vērmanes dārzs
Tips Publisks parks
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Koordinātas 56°57′6.17″N 24°7′6.94″E / 56.9517139°N 24.1185944°E / 56.9517139; 24.1185944Koordinātas: 56°57′6.17″N 24°7′6.94″E / 56.9517139°N 24.1185944°E / 56.9517139; 24.1185944
Platība 5 ha

Vērmanes dārzs ir parks, kas atrodas Rīgas centrā starp Tērbatas, Elizabetes, Krišjāņa Barona un Merķeļa ielu. Otrais vecākais Rīgas sabiedriskais parks pēc Viestura dārza. Tā platība ir 5 hektāri.

Dendroloģiskais materiāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parkā šobrīd satopami: parastais skābardis (Carpinus betulus), ošlapu pterokārija (Pterocaryafraxinifolia), olveida katalpa (Catalpa ovata), hibrīdā zirgkastaņa (Aesculus x hybrida), sarkanlapu parastais dižskābardis (Fagus sylvatica 'Purpurea Latifolia), zeltlapu Kanādas papele (Populus xcanadensis Aurea), sirdslapu platlapu liepa (Tilia platyphyllos var. cordifolia), sarkanlapu nokarenais dižskābardis (Fagus sylvatica Purpurea Pendula), Holandes liepa (Tilia x europaea), Mandžūrijas riekstkoks (Juglans mandshurica), parastais ozols (Quercus robur).

Parka tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1812. gadā ugunsgrēks nopostīja visas Rīgas labā krasta priekšpilsētas. 1813. gadā tika nodibināta "Priekšpilsētu apstādījumu komiteja" (darbojās līdz 1879. gadam, kad organizēja "Rīgas dārzu pārvaldi"), kas plānoja, ko iesākt ar brīvajiem zemes gabaliem. Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole ierosināja brīvajās vietās veidot parkus. Tika nodibināta īpaša komisija, vākti ziedojumi. Katrs pilsētas iedzīvotājs, kurš "Priekšpilsētas apstādījumu komitejas" kasē iemaksāja 1 rubli, varēja iestādīt vienu kociņu. Viena no dāsnākajām ziedotājām bija pilsētas vecākā Kristiana Heinriha Vērmaņa atraitne Anna Ģertrūde Vērmane (Anna Gertrud Wöhrmann,[1] dzimusi Ebel, 1750—1827), 1817. gadā liekot ierīkot publisku eksotisku koku parku ar rozāriju un restorānu savā zemes gabalā un dāvinot testamentā to pilsētai[2] kopā ar ievērojamu naudas summu (2000 rubļi), ar noteikumu, ka tas nekad netiks sadalīts, pārdots privātpersonām, liedzot iespēju pilsētniekiem tur atpūsties.

1817. gadā 8. jūnijā pēc dārznieka J. Šmeislera projekta ierīkoto 8450 m2 lielo parku atklāja un nodeva publikas lietošanai. Parks ticis palielināts pēc vecpilsētas vaļņu nojaukšanas. Annas Vērmanes dēls, Prūsijas ģenerālkonsuls J. Vērmanis turpmākajos gados ne tikai finansiāli atbalstīja savas mātes parka pilnveidošanu, papildinot to ar dāvātu zemes gabalu, bet 1852. gadā palīdzēja izveidot arī Arkādijas parku.

Kā visos tā laika parkos, bija arī restorāns un estrāde jeb kā toreiz sauca "gliemežnīca". 20. gadsimta sākumā pirmā Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta vadībā parku rekonstruēja, koka sētu nomainīja ar greznu metāla žogu un pie vārtiem pēc arhitekta V. Reslera projekta izbūvēja augļu kioskus (Elizabetes un Kr. Barona ielas stūrī). Parku greznoja sešas koka skulptūras un trīs lielas vāzes, kas atveido seno grieķu un romiešu mitoloģijas tēlus — mūzas un dievietes —, pārvēršot parku romantiskā atpūtas vietā.

Kā visiem brīvi pieejama sabiedriska telpa parks kalpoja dažādiem publiskiem masu pasākumiem, piemēram, 1927. gada 10. aprīlī Vērmanes dārza Lielajā paviljonā atklāja pirmo auto izstādi Latvijas Republikā (2000 apmeklētāji pirmajā dienā, kas tiem laikiem bija liels skaitlis).

Ievērojamākie objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmanes dārza restorāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1834. gadā "Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrība" izveidoja minerālūdeņu tirgotavu. Vēlāk tai uzcēla atsevišķu paviljonu, kas joprojām ir saglabājies G. Merķeļa un Tērbatas ielu stūrī, pārbūvēts par muzikālo centru "Vernisāža" (1998. gadā Rīgas dome parku iznomāja SIA "Raimonda Paula muzikālais centrs "Vernisāža"" uz 25 gadiem). 1930. gados lielajā restorāna ēkā tika ierīkots kinoteātris "Lielais parks", bet padomju laikā transporta darbinieku kultūras nams.

Estrāde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Estrāde kalpoja kā ļaužu pulcēšanās un izklaides, koncertu vieta zem klajas debess. 1950. gadā nojauca veco un uzbūvēja jaunu estrādi (arhitekts L. Stahovskis).

Tā saucamajā "mazajā Vērmanes dārzā" tika uzstādīta stēla — vienā pusē vinjetē uzraksts Dem 23sten October 1812, bet otrā pusē identiskā vinjetē uzraksts Въ память 23го октября 1812, — iemūžinot dienu, kad Rīgā, lai stātos amatā, ieradās Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole. Pēc "mazā Vērmanes dārza" aizbūvēšanas, stēla kādu laiku atradās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, bet kopija uzstādīta Vērmanes dārzā, laukumiņā starp strūklaku un bērnu rotaļlaukumu.

1869. gadā parkā uzstādīja saules pulksteni un bronzētā cinka lējumā Berlīnē izgatavotu strūklaku (autori Buholcs un Hāns). Strūklakas pamatnē novietotas četru gadalaiku skulptūras, bet vāzes kausā divi pliki bērneļi draiskojas ar jūras dieva Neptūna trijzari. Strūklaka nostāvēja līdz 1972. gadam, kad tēlniece Mirdza Lukaža izgatavoja kopiju bronzas lējumā, kas 1978. gadā tika uzstādīta no jauna.

1985. gada 31. oktobrī, atzīmējot 150 gadus kopš viņa dzimšanas, atklāja pieminekli Krišjānim Baronam (tēlniece Lea Davidova-Medne). 1998. gadā atklāts piemineklis gleznotājam un grafiķim Kārlim Padegam.

1829. gadā vietā, kur kādreiz bija Vērmanes dārza mājiņa, uzcēla nelielu granīta obelisku A. Vērmanes piemiņai. Vēlāk obelisku pārvietoja jaunās minerālūdens iestādes tuvumā, starp abiem tēlnieka A. Folca veidotajiem, 1884. gadā uzstādītajiem akmens lauvām, un apkārt izveidoja bagātīgus puķu stādījumus. 1954. gadā obeliska vietā uzstādīja padomju funkcionāra Sergeja Kirova krūšutēlu un parku nosauca viņa vārdā par Kirova parku. 2000. gada augustā parkā atjaunoja pieminekli pašai Annai Vērmanei. Parka dibinātājai veltītais obelisks ievietots apaļas rožu dobes vidū, ko apsargā divi guļoši akmens lauvas. Tos 1884. gadā Silēzijas smilšakmenī kalis Augusts Folcs.

Parks attēlos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Volker Hagemann (2006). Lettland entdecken: unterwegs im Herzen des Baltikums. Trescher Verlag. 141–. lpp. ISBN 978-3-89794-064-2. Atjaunināts: 22 September 2013.
  2. Atjaunotajā Vērmanes dārzā atklāj pieminekli Annai Vērmanei

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]