Vīnes kongress

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vīnes kongress Žana Baptistes Isabeja zīmējums, 1819.

Vīnes kongress (1814.-1815.) - visu Eiropas valstu konference Austrijas ārlietu ministra Meterniha vadībā, kas tika sasaukta pēc t.s. Napoleona karu izraisītajām politiskajām pārmaiņām, kurā vienojās par jaunajām valstu robežām un starpvalstu attiecībām.

Saskaņā ar sabiedroto iepriekšēju lēmumu Vīnes kongress sanāca 1814. gada oktobrī Vīnē. Kongresā piedalījās visi Eiropas toreizējie un daudzi bijušie valdnieki, kas pēc franču revolūcijas un Napoleona karu laikā bija zaudējuši savu varu, kā arī visu Eiropas valstu diplomāti.

Krievijas impēriju kongresā pārstāvēja imperators Aleksandrs I, Karls Neselrode un Andrejs Razumovskis; LielbritānijuRoberts Kaslrijs un hercogs Arturs Velingtons; Austriju pārstāvēja imperators Francis II un kanclers Klements Meternihs; Prūsiju pārstāvēja kanclers Karls Gardenbergs un Vilhelms Humbolts. Šīm četrām lielvalstīm kongresā bija vadošā loma un izšķirošais vārds. Vēlāk pieaicināja arī Francijas ārlietu ministru Taleirānu.

Kongresa nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kongresam dubulta nozīme:

  • tika pārdalītas Eiropas teritorijas pēc Napoleona kariem;
  • tika definēti starptautisko tiesību pamatprincipi, kas jau raksturīgi jauno laiku diplomātijai.

Izveidoja pirmo starptautisko drošības sistēmu Eiropā. Kongresa pamatuzdevums bija atņemt Francijai lielvalsts statusu un atdot kaimiņvalstīm tās iekarotās vai strīdīgās teritorijas.

Kongresa dalībnieku politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms kongresa uzsākšanas bija izveidota uzvarētājvalstu līgumgrupa, kam bija jāizolē Franciju politiski, un jāsadala tās teritoriju.

Lielbritānija vēlējās:

  • neatkarīgu Nīderlandi, tai pievienojot Beļģiju;
  • stiprināt Hannoveri;
  • nelaist Krieviju pāri Vislai;
  • nostiprināt Prūsiju (kā pretspēku Austrijai, Krievijai un Francijai;
  • nepieļaut Polijas restaurāciju;
  • sarīdīt Franciju ar Austriju par Ziemeļitālijas teritorijām.

Austrija (Meternihs) vēlējās nepieļaut Prūsijas nostiprināšanos, nedot tai Saksiju.

Krievija (Neselrode) vēlējās:

  • vai nu pilnīgi neatkarīgu Poliju, vai vēl vairāk no Polijas teritorijām;
  • stipru Prūsiju kā potenciālo sabiedroto.

Prūsija (Herderbergs) vēlējās:

  • hegemoniju vācu valstu vidū;
  • maksimāli novājināt Franciju;
  • iegūt Saksiju.

Francija (Taleirans) vēlējās:

  • atjaunot lielvalsts statusu un valsti pirmsrevolūcijas robežās;
  • lai Prūsija neiegūst Saksiju;
  • atbalstīt Austriju pret Prūsiju, bet nepieļaut Austrijas teritoriālus ieguvumus Ziemeļitālijā.

Kongresa gaita[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs uzvarētājvalstis apzinājās un izturējās kā Eiropas liktens noteicējas. Mazo valstu domas netika uzklausītas. To uzreiz izmantoja Taleirans, apelējot pie mazo valstu pašcieņas un mēģinot tās saliedēt, lai to viedoklis kļūtu vērā ņemams.

Viss kongress bija tāds laikā izstiepts saviesīgs pasākums ar nemitīgām ballēm un iedzeršanu. Visus lēmumus pieņēma aizkulisēs. Taleirans visai talantīgi centās novilcināt laiku (ar iespēju, ka uzvarētājvalstis sakašķēsies) - nemitīgi izvirzīja jaunas un jaunas problēmas, katra jautājuma risināšanai piedāvāja izveidot atsevišķu komisiju utt. Arī Meternihs vērpa intrigas ne pa jokam, tā krizdams visiem uz nerviem, ka Krievijas imperators Aleksandrs niknumā to pat izsauca uz divkauju.

Meternihs kā kongresa priekšsēdētājs Eiropas un īpaši savas zemes Hābsburgu dinastijas drošības dēļ centās panākt visu Eiropas valstu atgriešanos pie absolūtisma. To pašu vēlējās arī pārējie Eiropas valdnieki. Populāra bija doma, ka Napoleona varas gāzēji apbalvojami, bet Napoleona varas atbalstītāji sodāmi. Tomēr pilnīgi „veco iekārtu” un pirmsnapoleona Eiropas politisko karti restaurēt sabiedrotajiem neizdevās. Daudziem agrākiem valdniekiem zemes samazināja vai pat atņēma un nodeva uzvarētājvalstīm. Atlīdzības jautājumus tuvāk apspriežot, sabiedrotajiem radās nopietnas domstarpības - t.s. strīdīgie punkti, par kuriem nekādi nevarēja vienoties. Sāpīgie jautājumi bija Polija, Balkāni un Amerikas kolonijas. Sīvas cīņas izraisīja vispirms Polijas jautājums. Aleksandrs I, uzskatīdams sevi par Napoleona varas galveno iznīcinātāju pieprasīja sev visu Poliju. Bet arī Prūsija un Austrija vēlējās iegūt daļu no Polijas. Beidzot tomēr kongresa dalībnieki vienojās sadalīt Poliju starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. Tālākos strīdīgos punktus kongress uz laiku atstāja neizšķirtus.

1815. gada janvārī tika noslēgts Svētās savienības līgums. Tā izstrādē piedalījās arī Taleirans. Francijai sarunās veicās itin labi, līdz 7. martā no Elbas salas atgriezās Napoleons, kuru valstī uzņēma kā varoni un imperatoru. Visi Taleirana diplomātiskie panākumi zuda. Uzvarētājvalstis bija tik niknas, ka vienu brīdi pat bija nopietni apdraudēta Francijas suverenitāte. Tomēr 15. jūnija nobeiguma akts nebija Francijai tik briesmīgs, kā varēja gaidīt.

Vīnes kongresa rezultāti:[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ceturto reizi pārdalīja Poliju (Krakova saglabāja pseidosuverenitāti);
  • Saksijai atņēma 2/5 no teritorijas;
  • Prūsija ieguva Dancigu un Reinas kreiso krastu;
  • Hanovere kļuva suverēna valsts;
  • Nīderlandei pievienoja Beļģiju, Luksemburgu, Reinas zemes;
  • izveidoja vācu valstu savienību, ko prezidēja Austrija;
  • Austrija ieguva teritorijas Ziemeļitālijā, Ungārijā, Čehijā (4 000 000 iedzīvotāju);
  • Itālija tā arī palika sadalīta;
  • Francijā okupācijas režīms — tika maksātas milzīgas kontribūcijas, zaudēja pierobežas cietokšņus.

Taču jau 1818. gadā Āhenas kongresā Francija atgriezās lielvalstu vidū. Izveidojās pentarhija, kas diktēja pārējai Eiropai savu gribu. Tika parakstīta vienošanās, ka, ja kādas valsts valdnieks lūdz palīdzību, citas valstis var likumīgi iet tam palīgā.

Vīnes starptautiskā sistēma: drošības sistēma, kas nepieļauj karus. Tika radīti jauni starptautiskās politikas principi, piemēram, politiskā līdzsvara princips (aut. Taleirans). Agresīvo un defensīvo spēku līdzsvars, jeb valstu interešu, tiesību un spēka kombinācija, kuras rezultātā neviena no piecām lielvalstīm nespēj dominēt. (Pēc 1870. gada starptautiskajā arēnā uznāca arī Itālija). Šī pentarhija uzņēmās sava veida "ANO lomu". Vienojās, ka:

  • neviena no lielvalstīm necentīsies dominēt Eiropā;
  • katrai lielvalstij ir savas teritoriālās intereses, ko jārespektē citiem, taču šīs savas intereses jāīsteno savaldīgi;
  • status quo un ietekmes sfēru izmaiņas ir iespējamas tikai pēc savstarpējas vienošanās;
  • domstarpības Eiropas nomalēs nedrīkst apdraudēt mieru Centrāleiropā.

Vienošanās neparedzēja kolektīvas saistības pret noteikumu pārkāpēju, pieļāva alianšu veidošanos Vīnes sistēmas ietvaros. Taleirans kongresā izvirzīja leģitimitātes principu: monarha vara ir no Dieva. Tikai monarhs var īstenot valstī reformas. Nevienu valsti nevar pārdalīt, ja tās monarhs nav no tās atteicies. Iekarošanai nav juridisku seku.

Leģitimitātes vārdā Svētā Savienība Krievijas imperatora Aleksandra vadībā noformulēja bruņotās intervences principu: ka šīs piecas lielvalstis var bez uzaicinājuma iejaukties savienības valsts iekšpolitikā ar bruņotu spēku, ja tās monarhija būs apdraudēta (ko īstenoja, piemēram, 1848. gadā Ungārijā).

Eiropa pēc Vīnes kongresa:[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vīnes kongresa dalībnieki nebija tautu vēlēti pārstāvji, bet zemju valdnieki un viņu ministri. Tāpēc šo kongresu dēvēja arī par dinastiju pārstāvju sapulci. Tā tautas un zemes dalīja kā kaut ko nedzīvu. Trīs lielas tautas ar senu, augstu kultūru tika sadalītas vairākos apgabalos: Poliju sadalīja starp Krieviju, Austriju un Prūsiju; Itālija — humānisma dzimtene — tika atkal sadalīta vairākās valstīs. Sadalīta palika arī Vācija, ko jau franču okupācijas laikā vācu patrioti vēlējās apvienot vienā valstī. Neapmierināta bija jaunā Nīderlandes valsts, kurā tika apvienotas divas tautas: holandieši un beļģi. Katrai no šīm tautām bija savi politiski un saimnieciski mērķi, ka tām saprasties bija ļoti grūti.

Gandrīz visās zemēs radās spēcīga liberālisma un nacionālisma kustība, kas vērsās pret Vīnes kongresā radīto sistēmu.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]