Vaļveidīgie

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vaļveidīgie
Cetacea, (Brisson, 1762)
Kuprvalis (Megaptera novaeangliae)
Kuprvalis (Megaptera novaeangliae)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Virsklase Četrkājaiņi (Tetrapoda)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Apakšklase Dzemdētājzīdītāji (Theria)
Infraklase Placentāļi (Eutheria)
Augstākā kārta Ziemeļu placentāļi (Boreoeutheria)
Virskārta Laurāzijas placentāļi (Laurasiatheria)
Kārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Iedalījums


Plātņvaļi (Mysticeti)
Zobvaļi (Odontoceti)

Vaļveidīgie, vaļveidīgo kārta (Cetacea) ir zīdītāju (Mammalia) viena no placentāļu apakšklases kārtām. Mūsdienās saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem atklājumiem vaļveidīgo kārta jaunākajās sistemātikās netiek lietota, jo pēc būtības visi vaļveidīgie dzīvnieki pieder pārnadžu kārtai (Artiodactyla). Šajā rakstā ir aprakstīti vaļveidīgie dzīvnieki saskaņā ar sistemātiku, kas bija spēkā pirms 2009. gada. Vaļveidīgo kārtā ir apvienotas ne tikai dažādās vaļu sugas, bet arī kašaloti, delfīni un cūkdelfīni. Vaļveidīgo kārtā ir apmēram 90 sugas, no kurām gandrīz visas dzīvo jūrā un okeānos, izņemot 4 saldūdens upesdelfīnu sugas. Vaļveidīgo tuvākie dzīvojošie radinieki ir nīlzirgi.[1]

Vaļveidīgo kārta sadalās divās apakškārtās: plātņvaļos (Mysticeti) un zobvaļos (Odontoceti), kas apvieno delfīnus, kašalotus un cūkdelfīnus. Zobvaļiem mutē ir zobi, bet plātņvaļiem zobu vietā ir keratīna plāksnes, caur kurām valis filtrē ūdeni, barībai paliekot iesprostotai mutes dobumā.

Cetus gan latīņu, gan sengrieķu valodās nozīmē "liels jūras dzīvnieks jeb briesmonis".

Ģenētiskie pētījumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenētiskie pētījumi ievieš izmaiņas daudzu dzīvnieku ierastajā klasifikācijā. Pirms dažiem gadiem vaļveidīgos klasificēja kā atsevišķu kārtu, bet saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem vaļveidīgie dzīvnieki pēc būtības pieder pārnadžu kārtai, un to tuvākie radinieki ir nīlzirgi, ar kuriem pirms 60 miljoniem gadu tiem bija kopīgs priekštecis.[2][3] Bet pirms 54 miljoniem gadu šī dzīvnieku grupa sadalījās divās daļās: protovaļveidīgajos un nīlzirgos.[4] Zinātnieki uzskata, ka vaļveidīgie dzīvnieki kļuva par jūras dzīvniekiem pirms 52 miljoniem gadu.[5] Vaļveidīgo kārtai piederošās dzimtas jaunajā sistemātikā tiek pārvietotas ģenētikai atbilstošā vietā, tām kļūstot par vaļveidīgo un nīlzirgu apakškārtas (Cetacodontamorpha) dzimtām, kas ir viena no pārnadžu kārtas (Artiodactyla) apakškārtām.[6] Jaunā sistemātika saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem tika izveidota 2009. gadā.[7]

Klasifikācija atbilstoši ģenētiskiem pētījumiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maoru delfīns (Cephalorhynchus hectori maui') ir mazākais no visiem vaļiem

Vaļveidīgo kārtas dzīvnieki ir zīdītāji, kas ir vislabāk piemērojušies dzīvei ūdenī. To ķermeņiem ir vārpstas forma, priekškājas ir pārveidojušās par peldspurām. Nelielās un smalkās pakaļkājas ir rudimentāras; tās nav piestiprinātas pie mugurkaula un slēpjas ķermenī. Aste ir izveidojusies līdzīga zivs astei, tikai astes peldspura atrodas horizontālā plaknē atšķirībā no zivīm, kurām astes ir vertikālā plaknē. Vaļi asti kustina uz augšu un leju, bet zivis uz sāniem; pa labi un kreisi. Vaļu mugurkauls lokās līdzīgi cilvēka mugurkaulam. Kā visi zīdītāji vaļi ir siltasiņu dzīvnieki, tie elpo gaisu ar plaušām, mazuļi nāk pasaulē piedzimstot un pirmajos mēnešos zīž mātes pienu. Vaļi ir gandrīz bez apspalvojuma, un ķermeņa siltums tiek saglabāts, pateicoties biezajam zemādas tauku slānim. Visiem vaļu kārtas dzīvniekiem ir raksturīga augsta inteliģence.

Vaļiem ir ļoti dažādi auguma izmēri. Mazākais ir maoru delfīns (Cephalorhynchus hectori maui),[10] kas ir mazāks par cilvēku, bet lielākais ir zilais valis (Balaenoptera musculus), kas ir vislielākais dzīvnieks šobrīd pasaulē.

Elpošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuprvalis izpūš gaisu no plaušām

Kā jau visi zīdītāji arī vaļi elpo gaisu. Tādēļ vaļi ik pa laikam iznirst no ūdens, lai izpūstu ogļskābo gāzi un ielpotu svaigu gaisu, kas bagātināts ar skābekli. Niršanas laikā elpošanas atveres ir cieši noslēgtas. Tās atveras tikai tad, kad valis ir virs ūdens virsmas.

Elpošanas atveres vaļiem atrodas galvas augšpusē, tādējādi pabāžot laukā no ūdens tikai pakausi, jau ir iespējams elpot. Gaiss, ko valis izpūš no plaušām, ir ķermeņa sasildīts, tādēļ saskaroties ar auksto atmosfēras gaisu, tas kondensējas, veidojot ūdens strūklu. Katrai vaļa sugai ir atšķirīgas formas, izmēra un dažādu leņķu strūklas, tādēļ, pazīstot dažādu vaļu strūklu raksturu, tos var atpazīt neredzot vali kopumā, kā arī no liela attāluma.

Vaļi spēj ienirt zem ūdens visilgāk no visiem zīdītājiem. Ilgums dažādām sugām ir ļoti dažāds, bet, jo lielāki ir dzīvnieki, jo tie spēj ilgāk ienirt zem ūdens.

Redze, dzirde un eholokācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļu acis ir mazas un novietotas galvas sānu plaknēs un iespējami tālu uz aizmuguri. Tas nozīmē, ka vaļiem ar gariem, smailiem deguniem kā, piemēram, delfīniem ir laba binokulārā redze, bet vaļi ar apaļiem purniem kā kašaloti redz tikai uz sāniem, tie neredz sev tieši priekšā vai aizmugurē. Asaru dziedzeri izdala eļļainas asaras, kas pasargā acis no sālsūdens. Vaļu acu linzas ir gandrīz sfēriskas, kas nodrošina to, ka vaļi dziļi zem ūdens spēj safokusēt redzi uz visniecīgāko gaismas avotu. Kopumā vaļiem redze ir vāja, izņemot delfīnus.

Vaļu acis ir novietotas galvas sānu plaknēs un iespējami tālu uz aizmuguri. Līdz ar to delfīni ar saviem smailajiem purniem redz ļoti labi, bet vaļiem ar apaļajiem purniem redze ir ierobežota

Tāpat kā acis arī ausis vaļiem ir mazas. Vaļiem nav ārējās auss gliemežnīcas, kuras funkcija sauszemes dzīvniekiem ir uztvert skaņas viļņus un tos pastiprināt. Bet tā kā ūdens ir labāks skaņas vadītājs kā gaiss, vaļi ir laika gaitā zaudējuši auss gliemežnīcu. Ausis ir nelielas atveres galvā uzreiz aiz acīm. Iekšējās ausis vaļiem ir tik labi attīstītas, ka spēj uztvert skaņas ne tikai kilometriem tālu, bet arī noteikt no kuras vietas nāk skaņa.

Dažām zobvaļu sugām piemīt eholokācijas spējas, kā delfīniem un cūkdelfīniem. Tajā pašā laikā daudzi zobvaļi imitē klikšķināšanu līdzīgi vaļiem ar eholokācijas spējām, tomēr nav novērots, ka tiem patiešām būtu eholokācijas spējas. Plātņvaļiem eholokācija nav nepieciešama, jo tie medī nelielas zivis un vēžveidīgos. Vaļi eholokāciju lieto līdzīgi sikspārņiem; tiek izdota klikšķoša skaņa, kas atsitas pret objektu un atgriežas pie vaļa. Pēc atbalss rakstura valis spēj noteikt objekta izmēru, formu, virsmas raksturu, objekta kustības virzienu, kā arī to, cik tālu atrodas objekts. Ar eholokācijas palīdzību vaļi spēj medīt lielā ātrumā pilnīgā tumsā. Šī spēja ir tik attīstīta, ka vaļi spēj atšķirt dzīvu objektu no nedzīva.

Lai komunicētu, vaļi lieto arī balsi. Tās var būt dažādas skaņas: vaidēšana, nopūta, svilpieni, klikšķi vai kompleksa "dziedāšana", kas ietver dažādas skaņas, piemēram, kuprvalim.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katra no apakškārtām barojas atšķirīgi. Zobvaļiem parasti ir daudz zobu. Tie medī ar zobiem, saķerot zivis, kalmārus vai citus jūras dzīvniekus. Zobvaļi barību nesakošļā, bet norij to veselu. Izņēmums ir zobenvalis, kas medī arī roņus. Upurim tiek izrauti palieli miesas gabali, kas tiek norīti veseli.

Plātņvaļiem nav zobu, zobu vietā tiem ir keratīna plātnes, kas karājas no augšžokļa. Plātnes strādā kā milzu filtrs, izfiltrējot no jūras ūdens planktonu, sīkās zivtiņas vai vēžveidīgos. Dažādām sugām ir dažāda ēdienkarte.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

† Izmirušie dzīvnieki

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Vaļi