Valsts pēctecība
Valsts pēctecība ir starptautisko attiecību prakse, kad valsts pārmanto citas valsts tiesības un pienākumus, attiecinot savu jurisdikciju uz teritoriju, kas līdz šim bija citas valsts jurisdikcijā. Latvijas valsts pēctecība nav klasisks gadījums starptautisko tiesību izpratnē, jo tā ir de iure pastāvošas valsts turpinājums. Šis apstāklis radīja daudzus sarežģījumus gan pilsonības jautājumos, gan starptautisko līgumsaistību pārmantošanā.
Valstu pēctecība attiecībā uz pilsonību[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsonības izpratnes starptautiskai piemērošanai katrā konkrētā gadījumā jābūt balstītai uz attiecīgās valsts izpratni par pilsonību. Šāds princips tika noteikts jau 1930. gada Hāgas konvencijā par atsevišķiem jautājumiem attiecībā uz pilsonības likumu konfliktiem, kā arī vairākos Starptautiskā tiesas spriedumos, piemēram, 1955. gada spriedums Nottenbohm lietā.
Pilsonības piešķiršana vienmēr ir atzīta par katras valsts nacionālās likumdošanas kompetencē esošu jautājumu, un tikai valsts pati ir tiesīga noteikt, vai persona ir vai nav uzskatāma par tās pilsoni. Universāla līmeņa Konvencija par pilsonības jautājumiem vēl nav radīta, jo pilsonības jautājumus atbilstoši starptautisko tiesību principiem regulē pamatā nacionālās tiesības. Ir tikai reģionāla līmeņa Eiropas Padomes 1997. gada 14. maijā pieņemtā Eiropas konvencija par pilsonību.[1]
Eiropas konvencija par pilsonību paredz izvērtēt vairāk faktorus, piemēram, Valstu pēctecības gadījumos ikvienai Līgumslēdzējai valstij pilsonības jautājumos jāievēro tiesiskas valsts principi, normas, kas attiecas uz cilvēktiesībām. Līgumslēdzējai valstij īpaši jāievēro:
- personas patiesā un efektīvā saikne ar valsti;
- personas pastāvīgās uzturēšanās vieta valstu pēctecības laikā;
- pašas personas griba;
- personas teritoriālā izcelsme[2]
Pilsonības jautājums pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jautājumos par pilsonisko pēctecību starptautisko tiesību izpratnē uz pilsonības jautājumiem īpaši svarīga ir valstu pēctecības gadījumā, kad pārmaiņas ietekmē lielu skaitu vai pat visus valsts iedzīvotājus, īpaši apgrūtinoši tas ir brīdī, ja valstī ir izteikti skaitliski liela kāda minoritāte, kas varētu pretendēt uz pilsonības statusu, kā tas bija Latvijas gadījumā.
Pirmais likums, kas definēja pilsonību Latvijā, tika pieņemts 1991. gada 15. oktobrī, kurš paredzēja, ka Latvijas pilsonība automātiski pienākas personām, kas bija Latvijas Republikas pilsoņi līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pēcnācējiem. Latvijā Pilsonības likums tika pieņemts 1994. gada augustā.[3] Noteikumi pilsonības iegūšanai bija līdzīgi kā Igaunijā (Pilsonības likums deva iespēju naturalizēties personām, kas bija nodzīvojušas Latvijā 5 gadus, kam bija legāli ienākuma avoti, kas pārvaldīja latviešu valodu, zināja konstitūciju un nodeva uzticības zvērestu), tomēr likumā papildus vēl bija paredzēta t.s. „logu” sistēma, respektīvi, katru gadu lūgumu naturalizēties varēja iesniegt noteikta vecuma cilvēki, turklāt naturalizācija tika uzsākta ar jaunākajām vecuma grupām. Šī sistēma izraisīja gan Krievijas, gan Rietumvalstu kritiku un 1998. gadā tika pieņemts jauns pilsonības likums, kas atcēla „logu” sistēmu un deva tiesības iegūt pilsonību Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem.[4]
Lietuva deva tiesības naturalizēties visiem Lietuvas Republikas pilsoņiem un viņu pēctečiem, Lietuvas PSR pilsoņiem un cilvēkiem, kas bija dzimuši Lietuvā. Vienīgais nosacījums naturalizācijai bija lojalitātes zvērests un atteikšanās no citas valsts pilsonības. Līdz ar to Lietuva ar šo soli panāca, ka tai ir ļoti maz nepilsoņu.
Krievijas un Latvijas attiecības pilsonības jautājumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viens no galvenajiem mērķiem uzreiz pēc neatkarības atgūšanas bija valsts atzīšana starptautiski (ko arī īsā laikā izdevās sasniegt, jo drīz pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Latvijas Republiku bija atzinušas vairāk nekā 100 valstis), tomēr ārpolitiskajam sektoram bija jāmēģina nodrošināt arī Krievijas karaspēka izvešana, kā arī valstiski svarīgi jautājumi bija par pilsonības likumu, kas lielā mērā tika risināti kopīgi, jo Krievijas ultimātos tika skarts ar pilsonības jautājums, lai tiktu izvests karaspēks. 1992.gada 6. augustā Maskavā Andrejs Kozirevs visiem trim Baltijas valstu ārlietu ministriem nodeva prezidenta Borisa Jeļcina apstiprinātu priekšlikumu paketi. Krievija aicināja baltiešus:
- nodrošināt krievu tiesības Baltijas valstīs;
- atteikties no teritoriālajām pretenzijām;
- panākt vienošanos par Krievijas stratēģisko objektu saglabāšanu Baltijā uz ilgāku laiku;
- atteikties no PSRS laikā radīto zaudējumu atlīdzināšanas vienlaikus paredzot kompensāciju Krievijai par karaspēka atstāto nekustamo īpašumu, kā arī piedalīties dzīvokļu celtniecībā izvedamajam karaspēkam.[5]
Latvijai un parējām Baltijas valstīm šāda priekšlikumu pakete nebija pieņemama un uz noteiktu laiku sarunas par karaspēka izvešanu nevirzījās uz priekšu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ A.Fogels, Modernās starptautiskās tiesības, 2009.g. Zvaigzne ABC, 78.lpp
- ↑ «Eiropas konvencija par pilsonību». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 18. martā.
- ↑ http://likumi.lv/doc.php?id=103178
- ↑ J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001
- ↑ Jundzis T. Latvijas ārpolitikā 1990.-1993. gada // Latvijas Vēsturē. - 1997. - Nr. 2. - 51. Ipp.